local-stats-pixel

Gunta 23. daļa0

 61  0

Es atkal sedēju savā kabinetā. Šorīt nākot uz darbu Elīnai pateicu, visus kuri nāk pie manis, lai pieņem viņa, un lai saka, ka veicu īpašu uzdevumu. Es negribēju satikt nevienu, it īpaši Tomu. Tagad es domāju, kā Aināram paziņot, par to, ka dodos atpakaļ jau pirmdien. Kaut drošāk būtu, ja par to neviens nezinātu, tā būtu drošāk. Es jau kādas desmit minūtes skatos uz lidmašīnas biļeti un nevaru izlemt teikt vai neteikt.

- Kā klājas visskaistākai puķītei? - Ainārs ienākot sveicināja. Ieliekot biļeti atvilktnē, piecēlos un piegāju tuvāk Aināram.

- Tagad palika daudz labāk! - Smaidot atteicu!

- Man prieks! - Ainārs smaidīja un pasniedza man baltu rozi!

- Paldies! - Teicu un dāvāju viņam skūpstu.

- Ko tu darīsi, nedēļas nogalē? - Ainārs jautāja turot savas rokas man apvidukli.

- Aizbraukšu pie ģimenes atvadīties - atbildēju - Es domāju, ka tu iespējams vēlies doties kopā ar mani? - Jautāju, jo tās taču būs mūsu pēdējās dienas ko pavadām, par kurām viņš nenojauta.

- Tik ātri jau atvadīsies? - Ainārs jautāja. - Katrā ziņā, protams, es gribu doties ar tevi.

- Pēc tam jau būs par vēlu! - Atbildēju - Tu pat nenojaut cik liels prieks man ir, zinot ka būsi ar mani. - Teicu un noskūpstīju viņu. Viņa rokas braukāja pa manu muguru. Skūpsts ieilga un ar katru minūti kļuva kaisles pilnāks. Es jutu viņa ķermeni, kurš atradās tik cieši manējām. Es jutu kā sitās viņa sirds, viņa maigumu.

- Ainār! - Negribīgi pārtraucu skūpstu. - Darbi, darbi, darbi! - Noteicu.

- Piedod, tev taisnība! - Ainārs teica, un atkāpās solīti atpakaļ. tā bija drošāk. - Pēc darba tu no manis nekur neaizbēgsi! - Ainārs smaidīdams teica.

- Kā man ir palaimējies! - Smaidot atteicu.

- Āaa, Gunta! - Ainārs atcerēdamies kaut ko sauca - Kāpēc tu Elīnai pateici, lai pie tevis nevienu nelaiž, ka tev ir kaut kāds īpašs uzdevums? - Ainārs gribēja paskaidrojumu.

- Man jāsakārto daži dokumenti, tāpēc es nevēlos, lai mani kāds traucē! - Paskaidroju - Nu, protams, izņemot tevi! - Pasmaidīju un piemiedzu ar aci!

- Nu paldies, tev! - Ainārs atteica. - Cenšamies neaizstrādāties un laicīgi iziet no uzņēmuma. - Pirms aiziešanas Ainārs teica.

Man nepatika melot viņa, bet man nākas to darīt. Saprotu, ka tas ir slikti, bet tas ir vienīgais variants kā pasargāt, gan sevi, gan Aināru.

- Gunta, vai drīkst? - Elīna paverot durvis jautāja

- Protams, ienāc!

- Es atnesu atskaites un gribēju palūgt, vai drīkstu aiziet no darba par stundu ātrāk! - Elīna mazliet kautrīgi vaicāja.

- Paldies. Kāpēc tu man jautā? Aināram nevēlies jautāt? - Jautāju.

- Pie viņa šobrīd klients un nevēlos traucēt viņu! - Elīna paskaidroja.

- Randiņš? - Smaidot jautāju.

- Jā! - Elīna kautrīgi teica, pamanīju, ka vaigu sārtums parādās viņas vaigos.

- Labi, dodies! - Pasmaidot teicu - Par Aināru neraizējies, viss kārtībā! - Teicu - Tikai ar diviem noteikumiem!

- Kādiem? - Elīna vaicāja.

- Izejot pa durvīm, tu aizmirsīsi par darbu un rītdien man visu pastāstīsi! - Smaidot atteicu.

- Noteikti! - Elīna priecīgi noteica, viņa pienāca un apskāva mani un aizsteidzās pie sava mīlotā. Cik skaisti, kad esi kādā iemīlējies.

Paldies Dievam, mani neviens netraucēja, es sagatavoju dokumentus un aizsūtīju vēstuli uz Angliju, par to, ka došos uz turieni jau pirmdien.

- Vai jaukumiņš ir gatavs doties? - Ainārs ienākot kabinetā jautāja.

- Kā ta savādāk! - Pieceļoties teicu un devos pie AInāra. Viņš mani apķerot noskūpstīja. - Kur mēs īsti dosimies? - Jautāju.

- Uz ļoti skaistu vietu! - Ainārs, kā vienmēr neko daudz man nepateica.

- Kā vienmēr, man atliek tikai paļauties uz tevi! - Smaidot atteicu.

Ainārs pasmaidīja un mēs devāmies uz mašīnu. Ilgi nebraucām, kādas desmit minūtes, atradāmies pie kādas lielas ēkas. Braucām ar liftu līdz pašai augšai un izkāpām tieši uz jumta. Skats pavērās un Rīgu, vēl nebija tik tumšs, bet bija pietiekami skaisti, lai no šejienes negribētu doties prom. Ainārs pasmaidīja un attaisīja šampānieša pudeli.

- Par mums! - Viņš uzsauca un mēs iedzērām saldeno šampānieti!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000