‘’Jā, jā, labi. Arlabunakti,visiem!’’
‘’Arlabunakti!’’ atbildēja četrbalsīgs koris ,un Klaudija lēnām aizčāpoja uz vannasistabu.
’Nē,vīrieši ir tik garlaicīgi! Runāt par tādām blēņām, to tik vajag izdomāt. Pagalam dīvains dzimums!’’ viņa domāja savā viegli noreibušajā galvā. Piecas glāzes vīna pie tā, ka alkoholu Klaudija nelietoja gandrīz vispār, bija iespaidīgs daudzums. Kaut gan, atceroties to, ka viņas pieri drīz durstīs adatas un vajadzēs runāt ar Robertu, tā vien gribējās iedzert. Tā viņa nejuta bailes, bet tajās viņa dzīvoja pastāvīgi. Nemitīgi vienas vienīgas bailes no tā, ko citi domās, ko citi teiks. Vēl viena vīna glāze, un tas viņai liktos muļķīgi un lieki.
‘’Mis Edvartsa!’’ gaitenī atskanēja kāda klusa un pakalpīga balstiņa. Tā bija Džūlija. ‘’Mis, es noliku jums salonā dvieli un halātu, bet vannasistabā stāv tasīte tējas, kā jums patīk.’’
‘’Jā, paldies, Dzūlij! Vari iet!’’
Džūlija pamāja ar galvu un jau devās prom, bet tad Klaudijai ienāca galvā kāda interesanta doma:’’ Kaut gan... Džūlij! Vari man izdarīt nelielu pakalpojumu?’’
‘’Kādu, mis?’’
‘’ Vai vari atnest man pudeli vīna, bet tā, lai neviens nepamanītu?’’
‘’Pat ne misters Edvartss?’’
‘’Īpaši misters Edvartss.’’
‘’Es, protams, centīšos, bet misters Edvartss ir īpaši acīgs. Ja dabūšu, tūdaļ atnesīšu, mis!’’
‘’Paldies, par pūlēm, Džūlij!’’
‘’Nav jau par ko, mis!’’ Un Džūlija atkal aiztipināja uz lejas stāvu ar saviem mazajiem, taču veiklajiem solīšiem.
‘’Nu, Klaudij, kur tev prāts, tu taču esi piedzērusies,’’ Klaudija iesmējās par šādu notikumu pavērsienu. Vai viņa tikko lika zagt Džūlijai pudeli? Kaut ātrāk beigtos šī jezga, un viss beidzot aizritētu atpakaļ normālās sliedēs, jo Klaudija kļuva jo dienas jo nervozāka.
Pēc brīža viņa jau lēnītiņām ģērbās. Halāts bija tik maigs un pūkains, un tik patīkami glāstīja viņas kailo augumu. Karsta vanna- viss, kas viņai vēl bija vajadzīgas nervu ārstēšanas nolūkos. Te piepeši pavērās durvis, un Klaudija izbīlī iebļāvās.
‘’Atvainojiet, mis, ka jūs nobiedēju. Te nu tā ir!’’ Džūlija izvilka no priekšauta apakšas vīna pudeli. ‘’Tā gan ir jau atvērta,’’viņa taisnojas,’’bet nekā labāka tur īsti nebija.’’ Viņa pasniedza to Klaudijai, un vienu brīdi viņu pārņēma lepnums par kalpones atjautību.
‘’Džūlij, es pudeli pēc tam tukšu nolikšu tur, kurpju skapī. Aizvāc to norīta, lūdzu!’’
‘’Protams, mis.’’
‘’Vari doties pie miera!’’
‘’Arlabunakti, mis.’’
‘’Arlabunakti!’’ Džūlija aizvēra salona durvis un atstāja Klaudiju vienu. Vīns nebija slikts, tas bija skābais, no kura tilpuma jau bija izdzerta viena trešdaļa. Arī smaržoja labi. Vienīgi lūpas samiedzās to dzerot, bet viņa šoreiz nebija izvēlīga, visu izšķīra grādi.’’Jāiet ,citādi varēšu mazgāties aukstā ūdenī,’’ viņa atcerējās un devās uz vannasistabu. Rokā viņai bija pudele, kuru viņa ik pa mirklim patukšoja, lēnām šļūcot pa paklāju uz vannas pusi, jo kājas sāka neklausīt. Visa mute viņai bija pilna vīna skābuma, bet galva-reibuma.
‘’Klaudij, Klaudij, tātad jūs jau dzerat viena?’’
Klaudija uz mirkli bailēs sastinga, taču šo balsi viņa labi pazina, tādēļ viņu pārņēma vienaldzība. Šo balsi viņa atpazītu pat ellē. Vārners. Kādēļ viņš vienmēr parādījās kā tāds spoks? Rokās viņš turēja melnu mapi. Klaudija uz to skatījās ar neizpratni un trulu skatienu, tādēļ Vārners sāka paskaidrot acīmredzami dzērušajai sievietei:’’Atrodi melnu mapi ar dokumentiem, Toms teica. Ja jūs, Klaudij, zinātu, cik daudz jūsu vīram ir melnu mapju!’’
‘’Es zinu. Mans vīrs... strādā.’’ Klaudija gribēja teikt vēl kaut ko, taču mēle šoreiz nebija viņas partnere. Vārners to manīja, un viņu tas uzjautrināja, jo viņa melnajās acīs, kas nez kāpēc šodien bija drūmas, uzradās maza jocīga dzirkstelīte:’’To es zinu, mis.’’ Viņa spožās acis pētīja Klaudiju no galvas līdz kājām, un tad pēkšņi Klaudija atskārta- viņai, taču mugurā bija tikai halāts. Klaudija juta kā dusmas atkal pārņem visu viņas būtni. Viņa aplika rokas ap krūtīm un iesaucās:’’ Viss. Pietiek tēlot šo teātri. Es būšu atklāta- jūs bojājat manu dzīvi, un es nesaprotu, kādēļ Toms jūs tā ciena. Jums nav ne mazāko tiesību, man kaut ko pārmest, un jūsu manieres ir vienkārši neciešamas. Nelieciet man vairs paciet jūsu sabiedrību!’’ Klaudijas seja bija sarkana no kliegšanas un patiesības teikšanas. Arī tā reibināja. Kā viņa gribēja Vārnera ego samīt kā kukaini!
Bet viņš tikai skumīgi smīnēja, it kā neko nebūtu dzirdējis:’’Labi, jūs mani ienīstat, tas gan nav pārsteigums vai jaunums, taču, neskatoties uz to, es izmantošu šo uzsākto patiesības stundu, man tev kas jāsaka, Klaudij. Izmet lūdzama Robertu no galvas!’’
‘’Tā, kā jūs uzdrošināties mani nepamatoti apsūdzēt!’’ Klaudija ārdījās. Kā šim cilvēkam netrūkst nekaunības!
Arī Vārners pacēla balsi:’’Klaudija, jūs sabiedrībā it nemaz neesat mīlēta, vai nesaprotiet, ka...’’
‘’Un tagad jūs mani vēl nepatiesi apmelojat!’’ viņa pārtrauca Vārneru pusvārdā un ar acīm meta zibeņus.
‘’Klaudij, viņi grib jūs pārmācīt...’’ viņš izmisis centās turpināt.
‘’Es jūsos, Vārner, neklausos, jo jūs esat nekaunīgs intrigants. Jūsu apvainojumi ir nevietā, tie ir rupji, tādēļ es pat netaisos bojāt savu veselību tajos klausoties.’’
‘’Bet...’’
‘’Nesiet vienreiz tos dokumentus Tomam!’’ Klaudija ieskrēja vannasistabā un aizcirta durvis. Tad viņa aši tās aizvēra, jo no Vārnera neko nevarēja zināt.
Turpinājums sekos...
