‘’Nu tagad gan tu man pateiksi, kas ar tevi ir noticis? Tu dzēri?’’
Klusums. Lietus pakšķēja vēl stiprāk. Reičelas seja apmācās, un viņa sāka pētīt mušu, kas bija uzlidojusi uz galda. Viņa jutās neērti.
‘’Atmiņas un tas arī viss...’’ viņa stāstīja, vēl joprojām pētot mušu.’’Mortimers ir miris, un nekas nav atrisināts. Es pat nevarēju viņam dot bērnu, tu jau zini. Es esmu viena, Klaudij. Pilnīgi viena.’’
Klaudija satvēra viņas roku un sāka to glaudīt:’’Reičel, mēs taču esam viena otrai, viss ir labi, pie tam Mortimers bija varaskārs riebeklis ,un tu biji gandrīz kā verdzene viņam.’’
‘’Ne jau tas. Es pat nezinu kā lai to pasaku. Mortimers gribēja bērnus, mantiniekus...’’ Tad viņa sāka raudāt, un arī Klaudijai kaklā bija kamols. ‘’Nu, Reič, dārgā, saņemies!’’
‘’Es visu mūžu to vien daru kā saņemos!’’viņa šņukstēja un slaucīja acis kabatlakatā, kas bija kļuvušas pavisam sārtas.
‘’Bet tu galvenais stāsti – paliks vieglāk!’’
‘’Varbūt vēl kaut ko paprasi, pirms es tam nobriestu?’’
‘’Ak, jā! Gandrīz no prāta izkrita! Kā tu pazīsti to Rīdu? Es viņu pirmo reizi dzīvē redzu, bet jūs izrādās esat paziņas!’’
‘’Mēs neesam paziņas. Bijām draudzenes pirms viņa pārvācās uz dzīvi citur, bet tagad izskatās, ka viņa ir atgriezusies. Mēs bijām ļoti labas draudzenes, kā mēs ar tevi tagad, Klaudij! Ak dievs, kā lai sāk tev to stāstīt... Es pat nezinu...’’
‘’Sāc no sākuma,’’ Klaudija ierosināja, kā to allaž viņas dzīves krīzes situācijās teica Reičela. Izskatījās, ka viņa cīnās ar savu nevarēšanu un bailēm, un, tad vēl joprojām šņukstēdama, sāka :’’Tāds arī patiesībā ir tas sākums. Mēs bijām draudzenes ar Katerīnu Rīdu. Viņa jau bija precējusies. Viņa ir gudra, saprātīga sieviete, un tādu, kā zini, ir maz, tādēļ es viņu augstu vērtēju. Mēs bieži tikāmies, nu kā mēs ar tevi tagad. Kad es uzzināju, ka man nevar būt bērnu... Viņa bija blakus, mani mierināja(toreiz es biju mīkstsirdīga), es raudāju viņai uz pleca. Bet Mortimers ar mani mēnesi gandrīz kā nerunāja. Oficiāli viss bija kārtībā, viņš neko nepārmeta, bet es zināju... Viņa uzņēmums palika bez mantinieka un...’’
Reičela vairs nespēja parunāt, viņai aizlūza balss. Klaudija pielika viņai pie mutes tējas tasi, un viņa lēnām dzēra, kamēr Klaudija viņu mierināja:’’Tā ir pagātne. Es saprotu, satikšanās ar Rīdu tev uzjundīja nepatīkamas atmiņas, bet tas viss ir izgaisis, Mortimers ir miris un...’’
‘’Nepārtrauc! Klausies tālāk!’’ Reičela atkal saņēmās.’’Bērnu viņš dabūja.’’
‘’Ko?’’ Klaudijai šokā izspruka, bet Reičela raudot izkliedza:’’ Jā, jā! Viņš dabūja bērnu. Viņa un Katerīnas dēlu! Abi bija mīļākie, bet vēlāk Katerīna Mortimera bērnu iesmērēja Rīdam kā viņējo!’’ Atkal valdīja klusums. Klaudija bija mēma. ‘’Bet tas jau vēl nav labākais. Mortimera testamentā bija rakstīts – kad es atradīšu viņa dēlu, tad viņam ir jāiedod viņam pienākošā īpašuma daļa. Es to slēpu, bet nu Rīda ir iejutusies šejienes sabiedrībā, un man agri vai vēlu vajadzēs viņai to atklāt.’’
‘’Kā tu to zini vispār?’’
‘’Zinu. Mortimers pirms nāves man izsūdzēja grēkus, tad izmeta arī par šo.’’
‘’Drausmas, un man likās, ka tā Rīda ir svētule!’’
‘’Svētule! Pat mis Līverte ir lielāka svētule par viņu, jo viņai nav bērnu no draudzeņu vīriem!’’
‘’Es esmu šokā, Reič. Un tu man to visu šo laiku neteici?’’
‘’Tici – man nav viegli par to runāt, pie tam iepriekš nebija vajadzības. Un man vēl tai maitai būs jāatdod sava manta.’’
‘’Ne jau visa?’’ Klaudija nošausminājās.
‘’Protams, ka ne. Bet tā daļa ir lielāka par manējo. Kaut gan – pati vien esmu vainīga.’’
‘’Kur tad? Tu tur neko nevarēji darīt, tu neesi vainīga tajā, ka tev nevarēja būt bērni.’’
‘’Arī taisnība. Lai nu kā vakar es par to es par to domāju un... Tu jau redzi.’’
‘’Nekas, šeit tu esi drošībā. Toma nebūs visu dienu.’’
Pēkšņi Reičela strauji noslaucīja acis un strupi noteica:’’Ā, tu domāji, ka es te kaukšu visu dienu, ja? Nesagaidīsi. To vēl ne. Tik zemu es vēl neesmu kritusi.’’
‘’Bet tu vispār to puiku esi redzējusi?’’
‘’Kādu puiku, Klaudij! Tagad tas jau noteikti ir pieaudzis vīrietis. Drausmas, vajadzēja tai Rīdai te uzrasties, viss būtu bijis tik labi.’’
‘’Kādēļ tad viņa pārvācās uz šejieni?’’
‘’Nezinu, es patiešām nezinu.’’
‘’Varbūt,’’ Klaudija bailīgi ieminējās,’’Mortimers ir pateicis par testamentu.’’
‘’Nedomāju. Vakar viņā bija pārsteigta par to, ka Mortimers ir miris, tādēļ, nē.’’
‘’Varbūt viņa izbrīnu notēloja?’’
‘’Tā ir Katerīna – viņa ir slikta aktrise un briesmīga mele.’’
‘’Sievietei tas par labu nenāk.’’
‘’Tev jau labāk zināms, saulīt, tev labāk zināms,’’ Reičela domīgi novilka.
Turpinājums sekos...
