local-stats-pixel fb-conv-api

Groteska skaistumam (20)0

22 0

Hahā, divdesmitā daļa! Paldies lasītājiem, un atvainojiet, ka šo vajadzēja tik ilgi gaidīt, jo bija tik maz brīvā laika šonedēļ.

***

Uz tējas dzeršanu Klaudija un Reičela brauca kopā, pirmkārt tādēļ ka Reičela nekad nebija bijusi pie Sūzenas Elsingas un īsti nesaprata, kur viņa dzīvo. Otrkārt, tādēļ ka Reičela negribēja palikt tur viena bez Klaudijas. Tā nu viņas, pasteļtoņos ģērbušās(tos Klaudija īpaši necieta) brauca pie Sūzenas. Viņa dzīvoja pilsētas pašā centrā. Jūs vaicāsiet, no kurienes viņai nauda, ja viņa nekur nestrādāja un nebija arī precējusies? Atbilde bija vienkārša – tā nu bija iznācis, ka viņas tēvam piederēja vairākas fabrikas, un savu vienīgo meitiņu, lai cik arī tā būtu veca, viņš mīlēja vēl joprojām un sauca par mazo lolojumu, tādēļ ik mēnesi pārskaitīja milzīgu naudas summu( vismaz baumoja, ka tā ir iespaidīga).

‘’Tā, te nu tas ir Elsingas miteklis,’’ Klaudija noteica, un šoferis apturēja mašīnu. Reičela nopūtās, un šī nopūta atspoguļojās arī viņas asajās acīs. Viņa necieta sieviešu maigošanos un čubināšanos, bet šeit nekas cits nemaz nebija gaidāms. Mugurā viņai bija zilpelēks kostīms un kopā ar Reičas mūždien dusmīgo seju un cieši savilkto copi Klaudijai viņa izskatījās pēc policistes – trūka tikai rokudzelžu. To viņa smiedamās pateica Reičelai, kura tikai atjokoja, ka pati Klaudija savā vecrozā kostīmā izskatās pēc suņu audzētavas vadītājas.

‘’Sveikas, mīļās! Mēs jūs jau gaidījām. Jūs atnācāt pēdējās, jo Karolīna jau pieteica, ka kavēsies,’’ Elsinga sveicināja savā parasti ēteriskajā balsī un noskūpstīja abas viešņas uz vaiga. Reičela tikai pielika lūpas pie Sūzenas vaiga, tās nočāpstināja.

‘’Atvaino, Sūzen, mēs vienkārši mazliet apmaldījāmies. Iebraucām paralēlajā ielā, bet tur nevarēja veikt kreiso pagriezienu.’’ Klaudija pieklājīgi atvainojās. Viņa pat izlikās nokaunējusies, lai gūtu apžēlošanu, jo šī vecmeitas mēdz būt īpaši nežēlīgas.

Sūzena noticēja šim nelielajam teātrītim(vai arī nē, mēs jau zinām, cik augstu viņa vērtē teātri) un mīļi sacīja:’’Tas jau nekas, mēs ar dāmām jau pļāpājām, tā kā nekas nav nokavēts. Ejiet uz viesistabu, es atnesīšu kūciņas. Jūtieties kā mājās!’’

Reičela ,likās, to nedzirdēja. Viņa pētīja Sūzenas dzīvokli. Viss izskatījās veclaicīgs, tumšas koka kumodes, gleznas, lustras. Visur bija ziedi- vāzēs, puķu podos. Klaudija atšķirībā no Reičelas jauzināja, ka tā ir Sūzenas vājība, jo bērnībā viņa bieži dzīvoja pie vecmāmiņas- izcilas dārznieces. Reizēm viņas smējās, ka pilsētā ir grūti ar īsta dārza ierīkošanu, tādēļ viņa rada mākslīgo.

‘’Ejam,’’ Klaudija iebikstīja Reičelai ar elkoni, kura aizsapņojusies mazliet iztrūkās. Viņa gāja līdzi Klaudijai, taču vēl joprojām skatījās apkārt. Tā viņa analizēja telpu, jo nekad nejutās droša jaunā vietā.

Viesistaba bija pilna ar sabiedrības krējumu, kā jau Klaudija paredzēja. ‘’Labdien, meitenes!’’ Monika dzīvespriecīgi izsaucās, it kā pamanīdama nākamos, kurus varēs aplaimot ar savu klātbūtni. Klaudija juta, ka sekos bezgalīga tērgāšana, un paskatījās uz Reičelu, lai vērotu viņas reakciju, bet viņa tikai joprojām aplūkoja dzīvokli. Tagad tie bija grāmatu plauki, kuri bija milzīgi, un visi pilni ar grāmatām, tā, ka likās ka tie salūzīs zem smaguma. Klaudija saprata, ka ir palikusi viena pret Moniku, tādēļ atbildēja:’’Labdien, Monika. Mēs vienkārši apmaldījāmies ar Reicčelu.’’

‘’Jā, te ir viegli apmaldīties. Mis Rīda arī apmaldījās, vai ne, mis Rīda?’’ viņa draudzīgi pagriezās pret kādu kundzi, kuru Klaudija nepazina.

‘’Jā,’’ atbildēja par mis Rīdu nosauktā. Viņai bija netīri blondi mati, un gaiši brūnas acis. Mis Rīda izskatījās visvecākā no šeit esošajām dāmām, jo viņas sejā bija daudz grumbu un grumbiņu. Klaudija jau juta, ka viņai šī sieviete īpaši nepatiks.

‘’Ak, pareizi! Jūs taču neesat pazīstamas. Tā tā ir Klaudija Edvartsa, viņa vienmēr izskatās lieliski, bet tā, Klaudij, ir mis Katerīna Rīda, viņas vīram pieder laikraksts, un viņa ir ļoti gudra un izglītota dāma,’’ Monika iepazīstināja. Viņai to ļoti patika darīt, jo tādējādi viņai likās, ka ietekmē cilvēku likteņus, nosaka to sakarus.

‘’Prieks iepazīties, mis Rīda,’’ Klaudija mākslīgi pasmaidīja un nolieca galvu, jo mis Rīda izskatījās pēc tādas, kuras klātbūtnē labāk bija būt pazemīgai. Izskatījās ka tas nostrādāja, ka viņa mazliet pasmaidīja.

Monikai šī spēle ļoti iepatikās, un viņa pavērsās pret Reičelu:’’Bet tā, Katerīn, ir mis Gārnere...’’

‘’Jā, mēs esam labi pazīstamas.’’Rīda, visiem par lielu pārsteigumu, sacīja, un izskatījās ieinteresēta.

‘’Labdien, Katerīn, ‘’ Reičela garlaikoti sveicināja veco dāmu.

‘’Prieks tevi satikt šeit, Reičel! Kā vīram?’’

‘’Viņš ir miris.’’

‘’Miris? To es nezināju!’’ Katerīna bažīgi izsaucās, un viņas sejā bija šausmu izpausme. Klaudija jutās apmulsusi- kādā sakarā viņas bija pazīstamas, un kādēļ Klaudija to nezināja?

Monika šajā mirklī juta vēlmi nevaicāta iejaukties:’’Jā, Reičela ir atraitne.’’

‘’Tas gan jau bija milzu trieciens,’’Katerīna turpināja.

‘’Jā, bija,’’ Reičela strupi atteica, īpaši izceļot ‘’bija’’. Viņa necieta, kad kāds līda viņas dvēselē, vai, nedod Dievs, žēloja.

‘’Labdien, dāmas. Atvainojiet, ka kavējos tik daudz darbu!’’ pēkšņi atskanēja kāda nedzirdēta un neticami maiga balss. Monika pārtrauca jaukties Reičelas un Katerīnas sarunā, jo skrēja(tieši tā skrēja) apskaut runātāju. ‘’Meitiņ, tu jau klāt!’’

Turpinājums sekos...

22 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000