local-stats-pixel fb-conv-api

Groteska skaistumam 1.daļa4

43 1

Pirms kāda laika publicēju daļas savam stāstam ''Groteska skaistumam'', bet bija maza atsaucība, tādēļ es pārstāju to rakstīt, sāku skatīties citu darbos, bet sapratu, ka ir zem mana goda sākt rakstīt salkanu mīlas stāstu, kur kāds negaidīti paliek stāvoklī vai cieš avārijā, tādēļ vienkārši likās stulbi kaut ko rakstīt.

Tā kā domāju to atsākt rakstīt, ja būs atsaucība, tad publicēju iepriekšējās daļas vienā rakstā.

Raksti komentāros - būt vai nebūt.

Groteska skaistumam.

''Tā drusku tušas... Ā, velns, salipa! Salipa, salipa, es taču steidzos! Lūpas. Lūpas, lūpas... Kāpēc visam jākrīt tieši tagad! Džūlij! Izskatās vienkārši briesmīgi, nekad vairs nelikšu uz sejas to draņķību... Roberts vēl padomās, ka es... Džūlij, stulbā aita, velcies tak beidzot šurpu. Nē, sārtuma ir par daudz. Tādā paskatā tak nevar... Beidzot tu atnāci gan?! Džūlij, tu esi kalpone, atgādinu tev savu vietu, tev jānāk, kad es saucu!''

''Atvainojiet, mis, vienkārši zvanīja misters Grejs un prasīja, lai pasaucot jūs pie telefona, bet...''

''Ko bet? Ko tu pateici?''

''Es, es... Pateicu, ka mis Edvartsa sarunājas ar Elsingas jaunkundzi,'' Džūlija stostīdamās atbildēja. Spriežot pēc mis sejas, kundze bija apmierināta:

''Jā, labi, labi. Bet es tevi nesaucu tādēļ. Kā es izskatos?''

Šeit mēle starp zobiem būtu iesprūdusi katram.

Par mis dēvētā Klaudija Edvartsa ar lielām skumjām gaidīja savu piecdesmito jubileju, taču izskatīties viņai gribējās kā tajos skaistajos laikos, kad viņas kavalieri cīnījās par viņas atzinību. Tolaik viņa bija īsta skaistule, un visi atskatījās viņai paejot garām. Protams, ka Klaudija neatskatījās, jo bija lepna, bet vienmēr juta ,kā skatieni tika pievērsti viņai.

Lepna viņa bija arī tagad. Teiksim tā, tas bija vienīgais, kas bija palicis no toreizējās Klaudijas. Tā teikt pavasaris bija noziedējis, vasara izplaukusi, seja bija palikusi rudenīga, tādēļ Džūlijai bija grūti vērtēt uz kundzes sejas tapušo mākslas darbu, ko mis veidoja jau otro stundu. Likās, ja viņa veiks straujas kustības, šī grima maska nokritīs. Sakārtotas bija arī mākslīgo matu cirtas.

Par laimi Džūlija nebija uz mutes kritusi. ''Lieliski, kundze! Jūs izskatāties vienkārši pasakaini, jūs noteikti būsiet balles karaliene!'' viņa sajūsmināti iespiedzās. Mis lepni vēroja spogulī paveikto, pat likās, ka viņa manāmi pasmaidīja, taču tikai mazliet(laikam pašai bija bail, ka seja sāks drupt).

''Vai vēl ko vēlaties'?''

''Nē, neko. Tikai pasaki manam vīram, lai mani tagad netraucē,'' viņa teica, kārtojot matus un skatoties spogulī.

Misters Edvartss nemaz netraucētu Klaudiju. Teiksim tā - viņš nekad nebija gājis kundzes salonā, tādēļ šī piebilde bija lieka. It sevišķi viņš neietu turp, ja redzētu, ka viņa sieva '''atsvaidzina'' (tā teiktu viņa pati) savu izskatu pirms vakara tikšanās. Laikam tādēļ, ka mis Edvarts sāktu pukoties un sāktu runāt par personiskā telpas pārkāpšanu un citas sen dzirdētas muļķības. Taču reizēm likās, ka viņa tā vien alkst pēc šīs telpas pārkāpšanas, bet Toms Edvartss nekad pat nemēģinātu pretoties šim rīkojumam. Vai nu viņš bija bikls, vai arī necieta Klaudiju, to viņa nekad nevarēja saprast.

''Mis, mis... Visas mis ir vecas, bet es...'' Klaudija meklēja mierinājumu spogulī, bet tā nebija viņa. ''Kāda es kādreiz biju! Roberts Grejs... Es, protams, viņam nepatikšu, bet tās jaunās muļķes, kas māk vien zviegt. Es esmu eleganta, es...'' viņa kārtoja matus un pētīja kaklu. Pat tas neizdvesa cerības izskatīties jaunai. Likās, ka mis Edvartsai sāksies panika. Viņai steidzami vajadzēja uz kādu uzkliegt.

''Džūlij!'' Pēc maza brītiņa Džūlija, viegli elsodama ar sārtu seju(varēja redzēt, ka viņa bija skrējusi, lai nekaitinātu vairs kundzi), pavēra durvis. Rokās viņai bija sudraba paplāte, uz kuras bija maza tasīte tējas.''Tēja kundzei!'' viņa teica.

Tā kā Džūlija šeit strādāja jau kādu laiku, viņa zināja, ka kundzei uz uztraukumiem vajag krūzīti zaļās tējas mundrumam un tonusam, kā viņa allaž teica.

Klaudija paskatījās uz Džūliju un manāmi sapīka. Kā viņai gribējās uz kādu sakliegt, bet kliegt uz Džūliju nebija nekāda iemesla, jo savus pienākumus viņa veica perfekti, pat pārāk perfekti, un tas viņu sāka kaitināt.

''Jā, labi,'' viņa teica un iedzēra malciņu tējas, cerībā, ka vismaz tā būs slikta. ''Velns, viņa pat atceras, ka tagad dzeru tēju bez cukura,'' Klaudija iekšēji nolamājās un bezspēcīgi noteica: ''Vari iet.''

Džūlija bija jauna viņas smaidā bija kaut kas valdzinošs, acis bija lielas un tumšas, bet visa viņas būtne izstaroja biklumu un iztapību, tādēļ viņas īslaicīgā skaudība pret Džūliju noplaka. ''Kam gan var patikt tā biklā aita, kurā nav ne kripatiņa aristokrātisma,'' tā viņa nodomāja, dzerot tēju. Viņa sāka justies pat labi.

''Jā,jā, kam gan vajadzīga šī skaistuma cildināšana. Nevar jau cildināt to, kas ir tik gaistošs. Man ir smalkums, man ir grācija, lēnprātība un prāts. Augstākie tikumi. Skaistums? Nieki, nieki, nieki... Tas ir tikai ietvars personības dārgakmenim,'' Klaudija klusām noteica un iegrima atmiņās.

Šos vārdus viņai teica- ahhh, viņš...(Viņa dziļi nopūtās) Roberts... Šis galantais, smalkais cilvēks, kas prata izteikt neatkārtojamus komplimentus, un sarunāties ar viņu Klaudijai bija īsta bauda. Viņš orientējās itin visā, un bija maz jautājumu, uz kuriem viņš nezinātu atbildi. Un cik viņš lieliski dejoja! Jau sen Klaudija nebija jutusies tik spirgta. Parasti viņa nodejoja kādus piecus valšus, bet vēlāk smagi pūta un apsmēja jaunās meitenes, taču tagad viņa varēja dejot visu nakti, jo zināja, ka viņš pavērsīs pret Klaudiju apbrīnas pilnu skatienu, paņems viņas roku, uzlūgs uz deju, un...

Tādēļ jau otro dienu viņa papildināja savu vārdu krājumu ar kādu jaunu izteicienu, kas, kā izteicās Roberts, izbira kā pērle no viņas mutes. Visu dienu viņa cītīgi ''pērļoja'', meklēdama iespaidīgus citātus, ar kuriem pārsteigt viesus gaidāmajās Montegjū kundzes viesībās. Ilgi maldoties citātu burzmā, viņa atrada šo:''Izrādīt cilvēkiem labu ir tikpat bīstami kā glāstīt meža zvēru (Karaliene Kristīna).'' Tas skanēja tik spēcīgi, ka viņa dega nepacietībā to kādam pateikt. Viņa juta milzu vēlēšanos būt efektīga sieviete.

Arī kleita bija daiļa. Tā bija gara vīnsarkana ar garām rokām, un līdz uz viņas auguma izskatījās vienkārši lieliski. Ne par velti viņa ievēroja stingru diētu, kuras dēļ viņa pat attiecās no karotītes cukura tējā. Protams, neviens to nedrīkstēja zināt, jo oficiāli viņa bija par dabisku skaistumu(vismaz tā viņa klāstīja visās viesībās). Tādēļ arī Džūlija sameloja Robertam par to, ko dara viņas kundze, jo dāmas ''izskata atsvaidzināšana'' bija smalka un intīma lieta, par kuru vīrieši neko nedrīkstēja zināt. Galvenais bija galarezultāts, un tas neapšaubāmi bija izdevies.

''Džūlij!''

''Jā, mis! Džūlija atbildēja mīlīgā balstiņā.

'' Aiztaisi kleitu!'' viņa teica, novicinādamās ar kreiso roku, ar otru viņa turēja kleitu. Džūlija to aizvēra ar nelielu piepūli, bet tāpat Klaudija Edvartsa bija starojoša. Mākslīga, bet starojoša. Klaudija nespēja novērst acis no sevis, kamēr Džūlija lika viņai ap kaklu dimanta kaklarotu.

Šo kaklarotu misters Edvartss viņai uzdāvināja kāzu jubilejā, bet Klaudija viņam uzdāvināja pulksteni, par kuru bija iztērējusi veselu bagātību. Viņš to nekad nelika, bet, ja lika, tad tikai sievas lūguma dēļ.

''Jūs izskatāties brīnišķīgi, mis,'' Džūlija teica, noliekusi galvu un kautrīgi pasmaidīdama. Bet Klaudijai to pat nevajadzēja dzirdēt. Viņa to zināja. Viņa juta, ka galvu Džūlija nolieca viņas skaistuma priekšā, jo viņa patiešam izstaroja grāciju un šarmu, tiesa lepnu un augstprātīgu, bet tas nebija svarīgi.

Klaudija pasmaidīja un teica:''Labi, Džūlij. Kur ir mans vīrs?''

''Viņš sēž bibliotēkā, kundze.''

''Labi, labi. Ceru, ka viņš ir saposies!''

''Jā, kundze, viņš lasa jaunāko presi un gaida jūs,'' Džūlija noteica.

Klaudija paņēma rokassomiņu (tā maksāja tik daudz, ka viņai bija pat kauns to atklāt savam vīram Tomam) un cēlā gaitā soļoja uz bibliotēku.

''Tom, Džūlija teica, ka tu esi te, '' viņa smaidīja ar visjaukāko no saviem smaidiem, un garstāvoklis viņai bija patiešām labs.

''Jā, es esmu te jau veselu mūžību, Klaudij!'' Toms noburkšķēja, nenolaižot acis no avīzes.

''Tu taču zini, ka skaistums prasa upurus un nedaudz laika. Neesi nu tik dusmīgs un nebojā man garastāvokli pirms balles,'' Klaudija runāja manāmi šķelmīgi un pieglaimīgi, tādēļ Edvartsa kungs paskatījās un, saraucis uzacis, teica:''Tādu kleitu es tev neatceros!''

''Pareizi, jo tā ir jauna,'' viņa noteica pavisam bailīgi, jo zināja, ka viņas vīrs atkal rāsies par viņas nepraktiskumu un šopoholismu, tādēļ Klaudija, nesagaidījusi atbildi, turpināja:'' Montegjū kundze vienmēr rīko jaukas balles. Es ar nepacietību gaidu to brīdi, kad varēšu redzēt viņas portretu, kuru ir gleznojis pats Morāns. Izcils mākslinieks. Montegjū kundei ir laba gaume. Mēs ar Moniku Montegjū iedraudzējāmies toreiz, golfa spēles laikā, nu tad, kad tu uzvarēji to nejēgu Vārneru...''

''Klaudij!'' Toms viņu apsauca. Viņš necieta, kad viņa kļuva vulgāra.

''Jā, pilnīgi pareizi! Nejēga! Viņa manieres ir zem katras kritikas!''

''Bet viņš ir mīlulis dāmu sabiedrībā!'' Toms iebilda.

''Viņām patīk tikai Vārnera nauda,'' Klaudija pateica to neticami nelokāmi un strikti.

''Tu esi pārāk kategoriska un... sapucējusies. Kliedoši sarkana kleita tavos gados, Klaudij!''

''Varbūt uzreiz ieliec mani zārkā un aiznaglo vāku!'' Klaudija bija nikna.

''Nē, no sākuma mani, jo tur man vajadzēs ielīst, lai samaksātu rēķinus par tavām kleitām,'' Toms, saķēris galvu, nopūtās.

''Un Vārners nav nejēga, bet izglītots cilvēks.''

''Izglītots cilvēks ir misters Grejs,'' Klaudija nejauši izspļāva, un tad sapratusi, ko ir pateikusi, nosarka.

''Roberts... Glaimotājs un glums tips, kas mēģina izsisties dzīvē uz augšu,'' Edvartsa kungs teica, atkal paņēmis avīzi.

Nu kārta dusmoties bija Klaudijai! Glums? Glaimotājs? Viņa jau gribēja teikt visu, ko domā par savu vīru, un gribēja aizstāvēt Robertu... Bet nedrīkstēja. Toms gan bija auksts, bet viņš galīgi nebija stulbs.

''Jā, nekas nav mainījies,'' teica Toms, nolicis avīzi. Viņš to atstāja uz galda, un ,samiedzis acis, paskatījās uz Klaudijas somiņu. Klaudija juta, ka sarkst un bālē, bet nebilda ne vārda. Toms šodien bija pavisam nelāgā omā, jo viņš necieta balles, bet uz tām devās, jo tas Klaudijai bija ļoti svarīgi doties sabiedrībā. Toms bija gadu vecāks par Klaudiju, mati viņam bija tumši ar sirmām šķipsnām, un piere piere bija grumbaina, jo to bieži nācās saraukt ik brīdi, kad Klaudija nopirka, ko jaunu un dārgu, bet Klaudija priecājās, ka viņam bija daudz matu salīdzinot ar viņa neglītajiem, negalantajiem draugiem.

''Jaunībā viņš bija skaistāks, taču raksturs nav mainījies,''nodomāja Klaudija. ''Uzliec pulksteni!'' viņa lūdzās. ''Nē, Klaudij, man nevajag skaitīt laiku. Es jau uzliku tās aproču pogas!'' viņš nobubināja. '' Jāiet!''

Viņš uzvilka Klaudijai kažoku, un viņi devās pie Montegjū. Toma sejā nepakustējās ne vaibsts.

***

Patiesībā Klaudija meloja. Viņa ciest nevarēja Montegjū kundzi, bet tas, ka viņa labi prata organizēt balles, bija taisnība. Viņa pulcēja interesantus cilvēku, un viņas ballēm bija nelieli, taču labi iemesli. Šoreiz šis necilais iemesls bija, tas, ka slavenais mākslinieks Pols Morāns bija uzgleznojis viņas portretu. Monika Montegjū bija mākslas cienītāja, un viņas vīram arī nekas cits neatlika kā mīlēt mākslu, lai gan vairāk par visu viņam patika doties uz hipodromu(tur viņš reizēm zaudēja lielas summas, un tie, protams, bija lieli skandāli).

Vēl Montegjū kundze mīlēja nodarboties ar labdarību, un pārdeva trīs gleznas, lai iegūto naudu ziedotu bāreņu namam.

Klaudija saviebās, atceroties viņas tuklo smaidu, kad Monika teica:'' Māksla nepabaroja šos māksliniekus, bet toties pabaros bāreņus!'' Aizmirsu vēl piemetināt, ka viņai vēl piemita daiļrunība. Monikai ar Klaudiju bija neoficāla cīņa, kura no viņām būs daiļrunīgāka un izglītotāka.

Tādēļ arī Klaudijai nācās iemīlēt mākslu. Galu galā viņa nevarēja izskatīties muļķāka Monikas un citu viesu acīs.

Montegjū nams bija brīnišķīgi grezns- marmora kāpnes ar lakotām sarkankoka margām, sārta samta sofs, spoža un grezna antikvariāra lustra. Šī vieta bija kā slavas dziesma bagātībai un skaistumam, ko tik ļoti mīlēja un cienīja Klaudija.

''Klaudij, mīļā! Prieks tevi redzēt! Cik brīnišķīga kleita! Mēs ar Elsingas jaunkundzi jau prātojām, ar ko gan šoreiz mūs pārsteigs apburošā Klaudija! Tom, es jūtos pagodināta, ka tu ieradies. Misters Stratfords jau gaida pie kamīna, kad varēs uzsākt diskusiju par politiku. Bet, Klaudij, ko mēs, sievietes, klausīsimies tajās vīriešu sarunās! Tu gan jau dzirdēji par Morāna gleznoto portretu,'' Monika Montegjū apskāva Klaudiju un noskūpstīja to uz vaiga. Šī cukurotā viesmīlība bija iegrauzusies arī viņas sejā( tas nebija vienīgais, kas tajā bija iegrauzies). Viņas grumbas Klaudijai likās pat nepieklājīgas. ''Galu galā tās var arī maskēt,'' viņa nodomāja. Un vai viņa nebija dzirdējusi par gleznu?! Monika nevarēja noturēties nevienās viesībās, nepastāstot par sevi, portretu un Morāna neaprakstāmo ģenialitāti.

''Nāc, Klaudij! Mūs gaida Elsingas jaunkundze,'' Monika aicināja, paņemot Klaudiju aiz rokas. Viņa gribēja moniku atgrūst ar vienu rokas mājienu, taču Toms skatījās. Izskatījās, ka Klaudija mokas viņam sagādā savādu baudījumu. Viņš ar smīnu nolūkojās un saldi noteica:''Ej vien, mīļā, tev nebūs interesanti klausīties vecu vīru runās.'' Īpaši viņš uzsvēra vārdu ''vecu''. Klaudija norija siekalas un daļu dusmu un uzbūra savu visjaukāko smaidu, un sekoja Monikai savā visstaltākajā gaitā, kādā vien varēja paiet.

''Toms uzvedas vienkārši neciešami. Viņam ir pilnīgi nospļauties par mani,'' nodomāja Klaudija. Tācu ilgi to apdomāt viņai nesanāca laika.

''Sveika, Klaudij,'' ierunājās Sūzena Elsinga savā ēteriskajā balsī. Viņa sēdēja uz tumšsārtā dīvāniņa un lasīja kādu grāmatu. Viņa allaž kaut ko lasīja un sapņoja. ''Tādēļ viņa savo četrdesmit pieco gados nav precējusies. Ja viņa nebūtu lasījusi kaut kādas muļķības, bet biežāk smaidījusi un koķetējusi viņa būtu precēta sieviete, '' Klaudija nicīgi nosmējās sevī. Viņa nevarēja ciest šo muļķīgo klīrību un kautrīgumu, ēterisko gaitu. Sūzenas seja bija nedaudz apaļīga, mati brūni un pūkaini, taču acis visprecīzāk izteica viņas būtību. Viņas acis bija kā izplūdušas viņas sejā. Skatiens bija miglains, tas nebija vērsts uz neko konkrētu.

Klaudiju tas viss neizsakāmi tracināja, viņa gribēja bēgt, jo zināja, ka kaut kur šajā ballē bija Roberts, un viņai nebija laika klausīties muļķībās par mākslu un kultūru. Viņas māksla bija Roberts- tēls, kurš bija pilnība blakus Toma dūkšanai, Montegjū kunga rupjībai un Vārnera cinismam. Viņš bija gaišais šajā pasaulē.

''Klaudij, es iesaku tev apmeklēt teātra izrādi ''Kad pūces nedus''. Izcils tēlojums,'' Sūzena stāstīja ar to degsmi, kāda viņai parādijās acīs, kad viņa runāja par kultūru, taču Klaudija to neredzēja un nedzirdēja. Viņa bija saviļņota no savām jūtām.Viņai steidzami vajadzēja atrast Robertu. ''Jā, jā es arī biju uz to izrādi. Skaistas dekorācijas un tas beigu monologs!'' iedegās arī Monika, kura nevarēja mākslas mīlēšanā at palikt no Sūzenas. Klaudijai radās ideja: ''Mīļās, kur tad mis Gārnere? Es domāju, ka viņa labprāt piedalītos mūsu diskusijā. Liekas, ka viņa pazīst teātra režisoru Sandersu un varētu mums ko pastāstīt.'' ''Akdievs, Reičela pazīst Sandersa kungu?'' Sūzena it kā pamodās no sava ēteriskā sapņa. Klaudiju tas savā veidā uzjautrināja.''Jaunavas ir tik kaislīgas,'' viņa iekšēji nosmējās. '' Jā, es redzēju viņu Reičelas viesībās. Ar to aktrisi, ar kuru viņš satiekas. Tāda jauniņa, bet bezgala simpātiska būtne un izglītota.''

''Es redzēju mis Gārneri, sarunājoties ar manu vīru. Aizej un pasauc tu viņu, lūdzu, Klaudij!'' Monika noteica un pavērās Klaudijā ar lūdzējas acīm. Viņa manāmi gribēja satriekt Gārneres kundzi ar sava intelekta spožumu.

Klaudijai to vien vajadzēja. No vienas puses viņa tika vaļā no šī apnicīgās vāvuļošanas, no otras puses viņa izskatījās izpalīdzīga.

''Protams, mīļā! Es viņu pameklēšu... Rau! Tas ir misters Vildžinss. Dzirdēju, ka viņš ir ienesīgi pārdevis akcijas un nopircis Fleminga jaunāko gleznu. Samaksājis pusmiljonu. Apbrīnojami!''

Klaudijai vajadzēja novērst Monikas un Sūzenas uzmanību, un viņa zināja kā to izdarīt. Monikas acis ieplētās divas reizes- pie vārdiem ''Fleminga jaunākā glezna'' un ''pusmiljons''. ''Uzgaidi, Sūzija! Vildzīnsa kungs!'' viņa piecēlās un bija gatava apcukurot arī viņu. Tikmēr Klaudija steidzīgi devās prom. Viņa satiks Robertu, kamēr tās muļķes būs aizņemtas ar mākslu.

Viņa steidzīgi pārvietojās pa zāli. Bija tik daudz viesu, bet šajā burzmā viņai vajadzēja atrast tikai vienu. Viņa paskatījās atpakaļ. Vildžinsa kungs un kundze jau sēdēja pretī Monikai un baudīja vīnu. ''Manīga. To gan ir jāatzīst,'' Klaudija nosprieda. Tā bija viena no retajām Monikas īpašībām, kura patika Klaudijai.

Klaudija devās uz atspirdzinājumu galda pusi. Tur VIŅŠ stāvēja. Viņa jaunība pulsēja Klaudijā. Viss, ko viņš darīja, bija apbrīnas cienīgs. Viņam bija laba stāja un dzidri zilas acis. Viņš runāja lēni un dobji ar lielisku dikciju, un Klaudija daudz ko saprata no dikcijas. Glums! Kā Tomam nav kauna? Roberts Grejs bija pati pilnība kā grieķu dieva skulptūra. Viņa acis bija pilnas ar gudrību un saprātu, viņa smaids zobgalīgi jauks un... Viņš sarunājās ar Vārneru.

Viņas ilūzija ātri sabruka. Vārners! Šis tik ļoti nepatīkamais cilvēks, kurš kā par nelaimi vēl bija apveltīts ar lieliskām runas dāvanām. Visa viņa seja izstaroja ironiju un nebeidzamu izsmieku, kas dzirkstīja viņa tumšajās acīs. Viņš bija precējies trīs reizes, un tagad pusmūžā atkal šķīries, un tas daudz ko liecina par cilvēku. Klaudijas izskaidrojums gan bija krietni vienkāršāks:''Kas tad tādu var izturēt?'' Un vēl, kā par nelaimi, viņš bija iedraudzējies ar Tomu.

Klaudijai vajadzēja pazust. Vārners nevarēja viņu šeit redzēt, jo jau agrāk bija izteicis ļoti netaktiskas un divdomīgas frāzes. ''Akdievs, viņš veltīja kādu divdomību Robertam, spriežot pēc viņa pašapmierinātā ironiskā smīna ģīmī,'' Klaudija nošausminājās. Tieši ''ģīmis'' bija visatbilstošākais apzīmējums Ričarda Vārnera nelietīgajai sejai, kas izskatījās tā, it kā vēlētos atklāt visus sabiedrības noslēpumus un tad dzelt, kur sāp visvairāk.

Klaudija jau domāja pagriezties un bēgt, kamēr ir iespēja, taču pēkšņi atskanēja dzīvespriecīgs sauciens:'' O, mis Edvartsa!'' Vārners aši pieskrēja klāt un noskūpstīja Klaudijas roku. Viņa tik tikko noturējās, lai nesaviebtos.

''Lielisks vakars! Ko tad meklējat, mis? Jūs nedrīkstat tā klīst viena tik lieliskā ballē kā šī. Vīns... ir fantastisks. Sabiedrība,'' viņš paskatījās uz Robertu un tad uz Klaudiju,'' ir izcila. Un šī glezna! Mākslas šedervs. Tā liek izskatīties Montegjū pārim tik cēli!'' teica Vārners, malkodams glāzi sarkanvīna.

''Es meklēju Gārneres kundzi..''

''Protams, protams! Bet jūs jau zināt, ka laika ir daudz. Un uzkodu arī... Vai jūs zināt par ko es domāju, mis?''

''Kāpēc lai es zinātu?'' Klaudija to pateica rupji un salti. Viņa juta, ka Vārners tūlīt teiks savu kārtējo negaidīto asprātību.

''Es domāju par mīlestību. Par to- augsto un cēlo. Bet mīlošas sirdis ir tik retas mūsdienās, taču tad iemirdzas spoži kā zvaigznes. Kā Sīruss...''

''Jums jau to vajadzētu zināt labāk,'' Klaudija ļoti ironiski izmeta, jo juta, ka sāk sarkt.

Vārners nosmējās. '' Es teicu mīlestība nevis laulības. jums jau vajadzētu zināt atšķirību, Klaudij,'' Vārners noteica sevišķi indīgi un labpatikā pat nočāpstināja. Klaudija pavērās apkārt. Roberts bija aizgājis. ''Viņš devās pie kamīna parunāt par vīru lietām. Manīgs puisis. Tāds tālu tiks,'' viņš sacīja, redzot kā Klaudija ar acīm atkal medī Robertu.

''Jūs maldāties. Mans uzskats-''Izrādīt cilvēkam labu ir tikpat bīstami kā glaudīt meža zvēru'','' viņa ķērās pie pēdējā salmiņa, jo no tā bija atkarīga viņas cieņa, tādēļ viņa to teica ļoti nopietni un cienīgi. Kā Klaudija gribēja nodzēst šo pašapmierināto smaidu no Vārnera sejas. Taču viņai neizdevās.

''Jūsu viedoklis? Hmm... Man gan likās, ka karalienes Kristīnes, bet tie ir ļoti spēcīgi vārdi tik trauslai sievietei, kāda esat jūs, Klaudij. Taču vairāk es piekrītu Viljama Somersta Moma vārdiem, ka ''spēja citēt ir pakalpīgs gudrības aizstājējs'', Vārners izteica, īpaši uzsvērdams katru vārdu. Klaudija bija zaudējusi runas spēju, bet kā svētība garām gāja Reičela. ''Lūk, arī mis Gārnere! Es tevi meklēju!''

''Es pārrāvu saistošu diskusiju? Atvainojiet, par manu beztaktiskumu!'' Reičela nedaudz nokaunējusies sacīja.

'' Nē, nē. Es atņēmu Edvartsas kundzei viņas tik dārgo laiku. Lūdzu atvainot dāms man jādodas. Misters Stratfords un misters Grejs(to viņš īpaši uzsvēra) mani jau gaida. Novēlu jums, dāmas, lieliski pavadīt šo vakaru!'' viņš noskūpstīja roku Reičelai un Klaudijai un aizgāja.

''Iztraucēju, ja?'' Reičela paskatījās uz Klaudiju.

''Nē, Reič! Tu nāci kā paša Kunga saukta!''

Klaudija paskatījās pār plecu vai Vārners ir pietiekami tālu. ''Viņš mani nomelnoja un iegāza dubļos manu godu, Reič. Es patiešām baidos. Viņš visu zina un pateiks Tomam un katram, kas klausīsies,'' Klaudija klusi nošņukstēja. Cik labi, ka te bija Reičela Gārnere, viņas vienīgā dvēseles radiniece. Viņa bija divus gadus vecāka, bet jau bija atraitne (viņas vīrs nomira no infarkta trīs gadus atpakaļ). Reičelas sejā nebija maigas koķetērijas vai sapņainuma, kā misis Elsingai. Viņas melnie mati bija sapīti ciešā mezglā, un pelēcīgās acis bija asas kā plēsīgam zvēram. Aiz tādas draudzenes muguras Klaudija bija drošībā, jo Reičela nekad neļāvās panikai un uz visu skatījās ar skaidru veselo saprātu.

Tā bija arī šoreiz. ''Vārners to nekad nedarīs. Pirmkārt, tev ar to Robertu nekā nav bijis(to viņa pateica intonācijā ''cik muļķīgi, ka nav bijis'') otrkārt dejot un sarunāties ar cilvēku nav nekāds noziegums. Vienīgi apvaldi savas glāžainās acis, kad redzi Tomu vai Ričardu...''

''Kādēļ tu sauc Vārneru vārdā?'' Klaudija nikni noprasīja.

''Bet viņu tā sauc! Ričards,'' Reičela uzjautrinājās.

''Tam cilvēkam nav vārda! Es viņu ienīstu! Iedomājies... Viņš pateica, ka laulība un mīlestība ir divas dažādas lietas un ka es zinot atšķirību. Kāda neiedomājama bezkaunība!'' Klaudija čukstēja, baidoties, ka kāds varētu to izdzirdēt.

'' Vai tad nav? Tikai nesaki, ka mīli Tomu. Tava miesa alkst Roberta, tas ir skaidrs,'' Reičela izsmējīgi noteica un paņēma kalpa piedāvāto vīna glāzi. ''Tu iedod viņai arī!'' Reičela pavēlēja un kalps iedeva glāzi arī Klaudijai.

''Es nedzeru...'' Klaudija deva glāzi atpakaļ un nosodoši paskatījās uz Reičelu.

''Šovakar dzer! Atradusies man svētā!'' Reičela sacīja un iegrūda glāzi Klaudijai rokās. Viņa to negribīgi paņēma un iedzēra malku.

''Nē, Reič, tas ir... nepieņemami. Es un Roberts. Nē... Es varētu būt viņa māte!'' Klaudija purināja galvu.

''Tu gribi mīlestību, tas puisis vietu sabiedrībā. Jūs abi varat apmierināt savas vēlmes, un visi būs laimīgi,'' Reičela to teica ļoti racionāli, tādējādi cerēdama pārliecināt Klaudiju.

Klaudija nekad nebija domājusi par ko tādu. Roberts viņai bija netveramais gaismas stars, skaists un neticami fantastisks, augstās jūtas, mīlestība, bet Reičela piedāvāja šo staru pārvērst par maizi un gaļu, par vienkārši... miesu. Viņai tas likās nedabīgi, pretīgi, nepiedienīgi bet... intriģējoši. Bet arī Reičela domāja, ka Roberts ir vienkārši manīgs puisis, kurš grib iekļūt augstākajā sabiedrībā. Kāpēc neviens viņā nesaskata gaišumu, tā nodomāja Klaudija. Kāpēc visi viņu tā neieredzēja?

''Roberts nav tāds, Reičel. Viņš nepieļautu neko tādu.''

Reičela neticīgi noskatījās un novilka:'' Nu jā... Tu jau labāk zini. Es jau gribu kā tev labāk. Vienkārši man pašai ir šādi tādi... khm... jaunumi.'' Viņas skatienā pavīdēja kaut kas neķītrs. Klaudija iepleta acis un muti un knapi valdīja balsi, lai neiekliegtos:''Tu guli ar Džeiku?!'' Reičela kaunīgi paskatījās uz grīdu.

''Akdievs, viņš taču varētu būt tavs dēls!'' Klaudija nošausminājās.

'' Vai tad tas nav lieliski! Džeiks ir lielisks puika, viņš ir pelnījis labus sakarus, un es tos varu dot. Tas ir kā bezvārdu līgums,'' viņa apmierināti skatījās Klaudijas šausmu izķēmotajā sejā. ''Tikai nesaki, ka tev ir uznākusi tikumības mānija. To es neizturēšu, Klaudij,'' viņa bažīgi skatījās uz Klaudiju.

''Nē, nē, nekas. Vienkārši es esmu mazliet šokēta...'' Klaudija nočukstēja. Reičela satvēra Klaudiju aiz rokas un teica: ''Mazliet? Tev trīc rokas!''

''Nē, ne tādēļ. Vārners runā ar Tomu un skatās uz mani ar to briesmīgo skatienu. Viņam padomā ir kas slikts,'' Klaudijai aizlūza balss. Šīs tumšās spīdīgās acis Klaudiju biedēja. ''Vai tiešām es esmu tik slikta? Tikko es gribēju padarīt Robertu par savu mīļāko, bet tagad... Kaut es viņu nekad nebūtu satikusi!'' Klaudija domāja un krita izmisumā. Viņa sajuta sevī ellišķīgas dziņas, beet saprata, ka pār tām nemaz nevalda.

''Dzer vīnu un smaidi! Vārneram to tik vajag! Tā... Ejam kaut kur. Tu esi bāla, Klaudij,'' Reičela izklausījās uztraukta. Un pamatoti, jo Klaudijas seja bija papīra bālumā un viņai drebēja apakšlūpa. Likās, ka Klaudija sāks raudāt.

''Tevi gribēja redzēt Montegjū kundze. Tādēļ mani aizsūtīja tev pakaļ,'' Klaudija pēkšņi atcerējās. Reičelas sejā sajaucās bezspēks ar riebumu(viņa arī necieta šīs ''kulturālās runas''), taču izskatījās, ka viņa ir gatava nest upurus draudzenes labā:''Labi, ejam! Tu vispār esi redzējusi to slaveno portretu?''

Klaudija iesmējās:''Iedomājies, bet nē! Vārners gan teica, ka portrets dodot Montegjū pārim cēlumu!''

Nu smējās arī Reičela:'' Cēlumu? Kāds gan draņķis ir tas Vārners! Montegjū kungs jau ir sadzēries par daudz viskija, un stāsta par zirgu, uz kura viņš uzlicis desmittūkstošus hipodromā! Jā, jāatzīst, ka Vārners ir asprātīgs. Bet varbūt... Tu viņam patīc?''

Klaudija gandrīz aizrijās ar vīna malku:'' Es arī tā domāju! Ja tā ir taisnība, tad viņam patīk mazohistes, jo man likās, ka pamiršu viņa priekšā!''

''Labi, labi neaizsvilsties! Es taču tikai jokoju! Rekur arī Montegjū kundze un... Vīldžinsa kungs? Ko viņš tur dara?''

Klaudija nopūtās:'' Garš stāts,mīļā, garš stāsts.''

***

Likās, ka šī kulturālā pasēdēšana vilksies mūžīgi. Klaudija sēdēja, ik palaikam mainot sēdēšanas pozas, jo viņa jutās salīdzinoši neērti un pavisam noteikti garlaikota.

Elsinga vēl joprojām runāja par kultūru, Montegjū kundze visu laiku mēģināja novērst sarunas tematu uz portretu, Vīldžinsa kungs ik palaika novērsās uz biznesa lietām, tad Monika centās turēt viņam līdzi, izmantodama visus sev zināmos terminus, un pēc katra pieminētā termina ar gandarījumu paskatījās uz blakussēdētājiem, īpaši uz Klaudiju. Vīldžinsa kundze ar neviltotu lepnumu skatījās uz savu vīru un nepārtraukti lielīja Montegjū kundzi, kas, starp citu, tikai pavēra viņas runas slūžas, bet Gārneres kundze,proti, Reičela, spēlējās ar tējas maisiņu un ik palaikam piebalsoja:''Jā, jā!'' vai ''Tieši tā!'', vai ''Pareizi!''

Principā diskusija bija izdevusies.

Klaudija jau gandrīz bija aizmirsusi saķeršanos ar Vārneru, bet vēl joprojām gribēja satikt Robertu. Viņai vajadzēja saigaidīt piemērotu brīdi, kad to izdarīt un kad tas izskatītos pēc iespējas mazāk aizdomīgi, un viņa nepacietīgi šo brīdi gaidīja.

Saruna sāka lēnām izsīkt, jo Montegjū kundzei sāka beigties termini, bet Vīldžinas kundzei komplimenti Montegjū kundzei.

Vīldžinsa kungs ar kundzi piecēlās, un Vīldžinsa kungs teica:'' Tā, paldies, jums dārgās dāmas par brīnišķīgo sarunu! Mēs ar kundzi labprāt aplūkosim šo mākslas darbu!'' Viņš viegli paklanījās nama mātei, un tas tik ļoti patika Monikai, ka viņa piesarkusi sacīja:'' Jūs vienmēr būsiet gaidīti šajā namā!''

Kad viņi bija aizgājuši Monika jūsmīgi noteica:'' Nu, mīļās, tie Vīldžinsi ir satriecoši cilvēki, bet... Jūs taču vēl neesat redzējušas gleznu! Ejam, ejam! Vai jūs zināt, ka Morāns sacīja, ka man esot satriecoši bāla āda? Es. protams, nokaunējos, taču, ja komplimentu šāds mākslinieks, viņš jau vairāk saprot no skaistuma... Vai jūs zināt, ka Morāns ir tecis, ka'' māksla ir dvēsele''? Tik labi sacīts! Es domāju, ka viņu varētu uzaicināt uz nākamajām vakariņām. Tas būtu tik lieliski! Morāns ir izskatīgs vīrietis, bet viņam ir tik maigas rokas. Kā sievietei. Bet no otras puses es neļautu sevi zīmēt cilvēkiem ar cietām rokām, jo ar cietām rokām top cieti darbi, '' Monika nepārtraukti tralināja, kamēr viņas visas devās uz augšstāvu aplūkot šo ''Morāna meistarstiķi''. Monika runāja vienā runāšanā, un Reičela pārmetoši skatījās uz Klaudiju. Viņa noteikti nožēloja savu līdz galam nepārdomāto upuri. Viņas asās acis samiedzās ik reizi, kad Monikai pār lūpām nāca kāda debešķīga tēze. Pie vārdiem,'' ar cietām rokām top cieti darbi'' viņa pat noskurinājās. Klaudija ļoti vainīgi paskatījās uz Reičelu, jo tieši viņa bija vainīga pie Reičelas mokām, un to pat Reičela nemaz nezināja.

Viņas kaut kādā veidā bija attapušās pie zāles durvīm. '' Te nu tā ir!'' Monika iesaucās un pavēra durvis. Tā bija viņas izstāžu zāle, kurā glabājās viņas mākslas kolekcijas dārgumi. Zālē bija vairāki vīrieši un dažas sievietes, acīmredzot viņu sievas. Viņi kaut ko apsprieda, laikam gleznu, jo viņi tai stāvēja pretī, aiz viņu lielākoties melnbaltajām mugurām neko nevarēja redzēt. ''Droši apskatiet! Te ir gleznas dažādām gaumēm, liku sulainim, lai nomaina, pieliek manas kolekcijas jaunumus. Baudiet un cieniet mākslu, mīļās, man jāiet atpakaļ pie viesiem! Novēlu jums jauku vakaru!'' viņa saldi nodūdoja un aizgāja lejup pa kāpnēm.

Reičela atviegloti uzelpoja un teica:'' Jāpaskatās uz to bildi, citādi miera nebūs.'' Klaudija pasmaidīja un pamāja ar galvu. Viņa sekoja Reičelai, kas gāja arvien tuvāk gleznai. Tad pēkšņi viņas kājas sastinga. Reičela neizpratnē uz viņu paskatījās.

Mirklis bija pienācis, jo tur stāvēja Roberts. Viņš bija domīgi savilcis savu glīto pieri un pētīja gleznu. Klaudijai likās, ka viņai ļimst ceļi. ''Tas ir viņš, Reičel. Man vajag ar viņu parunāt, bet kā?'' Klaudija čukstēja.

Reičela uz mirkli padomāja un atbildēja:'' Atstāj to manā ziņā. Ejam!''Viņa paņēma Klaudiju aiz rokas un pa pusei viņu vilka, jo Klaudijai bija bail no Reičelas negaidītajām idejām, kāda acīmredzot viņai prātā bija ienākusi arī tagad. Klaudijas acis slīdēja pāri zālei - Toma šeit nebija un Vārnera arī, tādēļ viņa ļāvās Reičelai, kura nu viņu pat viegli stūma uz vīriešu pūla pusi.

''Cik tas ir aizraujoši! Es jau ilgi gribēju redzēt gleznu, bet jūs jau pazīstat Moniku, viņa zina kā radīt intrigu,'' mis Elsinga teica, pienākusi pie Klaudijas un Reičelas. Reičela pārsteigumā pat nedaudz salēcās. ''Ko viņai vēl vajag!'' Klaudija iekšēji nolamājās un gāja uz priekšu, izlikdamās, ka pēta gleznas, bet Sūzena Elsinga viņai sekoja. Reičela veltīja Sūzenai niknu skatienu, taču, kā jau tika iepriekš minēts, mis Elsinga bija ēteriska būtne, un, būdama apmāta ar sevi un mākslu, viņa nemanīja šos izteiksmīgo acu zibeņus.

''Klaudij, man Monika teica, ka Morāns gribot viņu gleznot vēlreiz. Sauc viņu par savu mūzu!'' Sūzenas acī atkal iedegās šī kaitinošā degsme.

''Mhm...'' Klaudija nodūca un paskatījās uz Reičelu. Viņa nepacietībā skatījās uz griestiem un koda augšlūpā. ''Kā lai tiek no viņas vaļā?'' Klaudija izmisīgi domāja, bet ilgi viņai nevajadzēja meklēt atbildi. ''O, Klaudij, Reičel, Sūzen, cik jauka kompānija! Es jau citādi domāju, kur gan palikušas visas dāmas!'' To teica misters Stretfords, tas pats, kurš nesen runāja ar citiem vīriem par politiku, un visi viņu slavēja par viņa izglītotību. Kā par nelaimi arī viņš arī bija Toma draugs, taču par laimi vispār nebija līdzīgs Vārneram. Kaut gan Vārners, jāatzīst, vienmēr izskatījās perfekti, bet Stretfords...

Nepietika ar to, ka viņš bija naivs un bērnišķīgi kautrīgs. Klaudijai viņš likās kā liela staigājoša katastrofa. Viņš bija kārns, mati sirmi un rūsgani(jaunībā viņš bija ruds kā burkāns), acis mūžīgi nobijušās, duļķainas, bet zobi... Kā kafijā pamērcēts papīrs. ''Kādēļ Tomam nevar būt normāli draugi?'' tā Klaudija nodomāja ne reizi vien. Taču viņš vismaz nebija draudīgs un bīstams Klaudijai.

''Nekur jau nav pazudušas. Mums jau tikai bija sieviešu sarunas,'' sacīja Reičela un viņas acis savādi iedzalkstījās. Klaudija saprata, ka Reičelai atkal ir plāns, un Klaudija sāka justies nedroši.

''Sveikas, dāmas!'' tā bija kāda dobjāka balss. Klaudija nespēja noticēt savām ausīm... un nu arī acīm. Tas bija Roberts. Viņš pašpārliecināti pasmaidīja un Elsinga pat ieplēta acis, un pamatoti, jo viņš tur stāvēja velnišķīgi pievilcīgs. ''Sveicināti!'' Klaudija, Reičela un Sūzena atbildēja reizē, tikai atšķīrās intonācijas- Sūzena to teica, mēģinot atstāt liktenīgās sievietes iespaidu, Reičela- mērķtiecīgi, bet Klaudija sapņaini. Misters Stretfords neko īsti nesaprata, tas pat bija rakstīts viņa sejā, taču dāmas tam pat nepievērsa uzmanību.

''Kas gan ir šis jaunais cilvēks? Iepazīstini, Klaudij!'' Reičela tēlotā izbrīnā paskatījās uz Klaudiju. Klaudija satrūkās, bet tad saprata- tas ir Reičelas ģeniālais plāns.

''Tas ir misters Grejs, viņš jau kādu laiku uzkavējas šajā sabiedrībā. Bet tā, mister Grej, ir mis Gārnere, mana sena paziņa,'' Klaudija speciāli to darīja ļoti oficiāli, lai apkārtējiem viņas familiritāte neliktos aizdomīga.

''Mani sauc Reičela,'' Reičela pasmaidīja un sniedza Robertam roku.

''Mani Roberts,'' viņš pasmaidīja pretī un saspieda Reičelas roku. Laikam tas izskatījās pārāk teatrāli, jo misters Stretfords ieklepojās un vaicāja:''Vai tad jūs, Reičel, nekad nebijāt tikusies ar Greja kungu?''

''Es tikai biju par viņu dzirdējusi, bet nu mēs esam iepazinušies,'' Reičela to pateica pūcīgi, jo jutās pieķerta, bet par laimi Roberts piebalsoja:''Es arī biju dzirdējis par mis Gārneri, bet nu esmu arī redzējis.'' To teici, viņš pasmaidīja Reičelai un ar viltīgu smaidu paskatījās uz Reičelu tā, ka viņa viegli pietvīka.

''Jā, nu mēs esam satikušies!''Reičela laipni pasmaidīja un paskatījās uz Klaudiju, viņas skatiens vēstīja:''Nu saki taču beidzot kaut ko!'' Tā nu viņa arī kaut ko teica.

''Mēs ar Reičelu tā arī neesam redzējušas Morāna radīto portretu... Mister Grej, es zinu, ka jūs daudz ko zināt par Morāna daiļradi, jo par Morānu vairāk gribēja uzzināt Reičela, bet man ir grūti to atzīt, bet es īpaši nepārzinu šo tēmu. Vai jūs apgaismosiet mūs šajā jautājumā?'' Reičela apstiprinoši pamāja ar galvu(viņai patika Klaudijas ideja) un tad lūdzoši uz Robertu, un Roberta sejā atkal uzradās šis viltīgais smaids:''Protams, es nevaru atteikt dāmām. Atvainojiet, mister Stretford...''

''Pilnīgi pareizi dāmu vārds ir likums, Robert!'' sacīja misters Stretfords un draudzīgi pasmaidīja ar savu dzelteno smaidu.

Tā nu viņi trijatā gāja pie gleznas. Kad Klaudija to ieraudzīja viņa pamatīgi apstulba.

Tas bija dubultportrets. Krāsas bija spocīgi dzidras un Montegjū pāra sejas patiešām bija ... cēlas. Viņi atradās tādā kā spocīgā gaismā un izskatījās kā svētie. Morāns bija izlicies neredzot Monikas dziļās grumbas, īpaši izceļot viņas bālo seju, viņš nebija attēlojis pat Monikas demonstratīvo augstprātību, Montegjū kunga vienkāršo, nedaudz parupjo skatienu, kas mīlēja jaunas sievietes. Viņu sejas bija gaišas- Montegjū kungs bija nopietns, viņa skatiens lūkojās nevienam nezināmā tālumā. Viņa tumšzilais, elegantais uzvalks kontrastēja ar Montegjū kundzes laškrāsas kleitu.

43 1 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Pievienoju favorītiem,lai kad būtu laiks izlasītu.  :))

2 0 atbildēt
Vislabākais kas līdz šim te lasīts!!! Noteikti vajag turpinājumu:)
2 0 atbildēt
Woooow! Baigi ilgi lasiju, bet laaaabs
2 0 atbildēt

Ir ļoti labi :) Kaut kas savādāks nekā parasti :)) TURPINĀJUMU! emotion

2 0 atbildēt