Grēku pilsēta (13)1

-Madara,- mani modināja Raiena balss. Centos tiekties tai pretī, un atvērt acis, bet mans ķermenis valdīja pār mani. Prāts bija pamodies, bet ķermenis neklausīja.- Mīļumiņ, celies, esmu šeit, lūdzu,- viņš lūdzās, izmocītā balsī. Atradu savas rokas un pastiepu tās viņam pretī, un jutu, ka viņš tās satver,- Ir labi, viņa reaģē. Šķiet, ka zāles vēl nav beigušas iedarbību.

-Tās zāles var nolikt zirgu uz lāpstiņām,- policistes pazīstamā balss sacīja,- Tagad mums ir gana daudz pierādījumu, lai abus ietupinātu aiz restēm. Gan par nepilngadīgo pavedināšanu, gan narkotiku glabāšanu, slepkavības mēģinājumu un izsekošanu,-

-Mēs rīt dosimies atpakaļ uz Angliju,- mans vīrs teica,- Mana sieva ir pārgurusi un nomocīta. Viņai būs labāk, ja viņa atradīsies gana tālu,- Raiens sacīja un es jutu, ka tieku pacelta,- Mums drīz ir lidmašīna. Vai tiksiet galā?

-Vienība ir izbraukusi,- policiste apstiprināja,- Šī lieta noteikti nepaliks bez mediju uzmanības.

-Mani tas neuztrauc,- Raiens sacīja,- Man galvenais ir tas, lai tie abi nekad netiek ārā no turienes, kur ir viņu vieta,-

-Par to mēs parūpēsimies,- policiste sacīja,- Vai ir vēl kaut kas, ko vēlaties sniegt, kā liecību?

-Manuprāt, ir jau pietiekami,- Raiens piebilda. Es dzirdēju, ka aizveras durvis, un strauji mainās gaiss. No siltās istabas gaiss kļuva vēss, pat auksts, un es negribīgi sarāvos,- Kuš, kuš, meitēn, viss kārtībā,- mans mīļotais mani mierināja un apguldīja mani mašīnā,- Guli, ja vēl vēlies. Ne par ko neuztraucies.

Es nespēju neko pateikt, lai kā to gribēju. Gribēju, kaut viss būtu tikai ļauns sapnis.

***

Mans sapnis bija dīvains. Es atrados slimnīcā, un man blakus sēdēja Melānija, kura uz mani skatījās ar smaidu sejā. Aiz viņas stāvēja mani vecāki, un Armands. Tikai daudz jaunāks, nekā viņu atceros. Sapnis mani biedēja un es centos pamosties.

***

-Mosties, mīļum, mums jābrauc,- Raiena balss mani pamodināja. Jutos daudz labāk. Piecēlos sēdus un izstaipījos. Mans vīrs sēdēja man blakus, un pasniedza man glāzi apelsīnu sulas ar ledu, ko kāri izdzēru.- Kā tu jūties?

-Ir bijis labāk,- es teicu,- Cik ir pulkstenis?

-Īsi pāri divpadsmitiem,- Raiens sacīja,-  Somas jau ir sakrāmētas. Meitenes jau ir gatavas doties.-

-Es ļoti gribu braukt prom,-  es sacīju,- Es vairs negribu te uzkavēties. Kad es uzzināju, ka Armands taisās tev ieriebt, es sapratu, ka viņš vairs nav tas cilvēks, ko es pazinu.

-Es zinu, mīļā,- Raiens mierināja, un paņēma no manis glāzi, un iecēla mani sev klēpī,- Bet tagad viss būs atrisinājies. Mūsu stāsts būs laimīgs. Tagad tu spēsi visu pagātni aizmirst.

-Nesaki tā,- es lūdzu,- Armands ir izmainījies, bet tas ir tāpēc, ka viņu ietekmējis Didzis! Citādi viņš ir tas pats...

-Cilvēks, kuru tu mīli,- Raiens pabeidza manis teikto. Viņa balsī ieskanējās sāpes un nepatika to sakot, un es nezināju, ko teikt,- Es nevaru mainīt šīs jūtas, kas jums ir, bet man ir tas jāsaprot. Tas ir kaut kas, ko es nevaru ietekmēt. Tu vienmēr mīlēsi viņu, un viņš tevi. Tieši tas izskaidro viņa rīcību. Arī es tevis dēļ, mūsu meitu dēļ, darītu visu, lai būtu ar tevi vai viņām. Visu,- mīļai paslēpa seju man matos,- Es mīlu jūs. Un tieši šīs jūtas dažreiz aizmiglo skatienu.-

-Ir laiks doties, vai ne?- es pēc brīža jautāju,- Vai tu varētu mani atstāt vienu? Es gribu saģērbties.

-Protams,- Raiens man iedeva buču uz vaiga un piecēlās, lai dotos prom,- Būšu lejā.

-Mīlu,- es sacīju, un sajutu vēderā kņudoņu.

-Mīlu,- viņš atteica un izgāja no istabas. Steigšus izkāpu no gultas un metos pie skapja. Raiens bija paņēmis gandrīz visas manas drēbes, un nekas daudz nebija palicis pāri, ko izvēlēties. Uzvilku melnu džemperīti un zilas bikses. Kājās uzāvu botes, izsukāju matus, un paņēmu telefonu. Atvēru vaļā logu un pa to izkāpu, nokāpjot lejā pa kāpnītēm, kas te bija piestutētas.

Raienam bija taisnība. Un tāpēc man vajadzēja rīkoties. Kā jau viņš teica, mīlestība aizmiglo skatienus.

Man jāglābj Armands.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Greku-pilseta-14/713208