Grēku pilsēta (11)7

Nelaime nenāk viena.

Tikko varēju, izskrēju no mājas, skaļi lamādamās un turēdama roku pie vaiga. Viņa sitiens bija spēcīgs, un es jutu, cik ļoti pulsē traumētā vieta. Tas mani izbiedēja un sadusmoja vienlaikus. Atrāvu mašīnas durvis, un apsēdos siltajā salonā, kad pacēlu skatienu, pamanīju, ka Raiens kā sakauts stāv uz lieveņa, laikam, juzdamies vainīgs par nodarīto. Uztraukumā nekur nevarēju atrast mašīnas atslēgas un sāku tās dedzīgi meklēt. Raiens nāca tuvāk, un es beidzot atradu atslēgu, pagriezu to slēdzenē un nokliedzu, lai viņš netuvojas, citādi es par sevi neatbildu. Raiens mani neklausīja, un es ļāvu mašīnai parauties uz priekšu, lai viņu nobiedētu. Vīrietis atsprāga atpakaļ no izbīļa un es, veikli izdarīdama pagriezienu, izbraucu no mājām.

Man sāpēja vaigs, lietus traucēja redzamību un palika bail par to, ka varētu notikt kaut kas slikts. Nospriedu, ka man jādodas kaut kur, bet ne pārlieku tālu. Apzināti nogriezos pie “Ziedoņiem”, un apstādināju mašīnu, atstājot starmešus ieslēgtus. Ezera namiņā dega gaisma, tas nozīmē, ka kāds tajā bija. Nenovēršot skatienu, izslēdzu mašīnā gaismu un izkāpu no tās. Novilku kapuci, izjuzdama lietu matos un uz ādas, un pieklauvēju pie durvīm. Sadzirdēju soļus otrā galā, un sarosījos. Un ja nu tas būs Didzis? Ko es darīšu?

Durvis atvēra, un man pretī raudzījās lielas, apaļas acis ar zilām varavīksnenēm, kuras man tik ļoti pietrūka. Armands, nespēdams noticēt, ka notiekošais ir reāls, uzcēla mani sev virsū un piespieda klāt.- Tā esi tu. Joprojām tu.- viņš to pateica tik aizkustinātā balsī, ka arī manī kaut kas sabruka. Apliku rokas viņam ap kaklu un sāku šņukstēt. Armands aizvēra durvis aiz mums un aiznesa mani uz dīvānu pretī kamīnam. Viņš mani apskāva, un turēja tā, it kā bītos, ka es kaut kur pazudīšu. 

-Jēzīt, tu drebi kā apšu lapa,- Armands teica, saņemdams manas rokas savējās.- Es tev uzsildīšu tēju, iedošu segu, un pastāstīšu visu, ko tu vēlies zināt. Labi?

Šis cilvēks, kurš tagad izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis, mani pazina labāk par jebko. Man nevajadzēja jautāt. Es jau zināju. Armands zināja, ka es došos viņu meklēt, un visupirms  tieši šeit. Viņš prata mani paredzēt labāk par jebkuru, kuru pazīstu.

Novilku slapjo jaku, un skatījos ugunī. Kā lai es to visu uzņemu? Raiens pret mani pacēla roku. Cilvēks, kuru mīlu, izlikās par mirušu, un iespējams ir pavedinājis manu māsas meitu. Un mana māsa ir mirusi. Un es esmu divu bērnu māte. Tik daudz problēmu... es prātoju un sāku  masēt deniņus.

-Te būs tēja,- Armands nolika krūzīti uz galdiņa un, paņēmis segu no krēsla,  ietina mani tajā. Vīrietis pasniedza man krūzīti, un es pateicīgi uzsmaidīju. Blāvajā gaismā Armands pamanīja uztūkumu man uz vaiga. Cenšoties apturēt viņa dusmu lēkmi, pieliku plaukstu viņam pie vaiga.

-Nevajag,- es lūdzu,- Pēc tam pastāstīšu. Bet tu sāc. Es gaidu.

-Tad vajadzēs vēl daudz tējas,- Armands pasmējās un apsēdās man blakus,- Ir grūti noticēt, ka tu esi te.- viņš nolieca galvu un pasmaidīja,- Tu iedomāties nevari, cik reižu es centos tevi aizvietot. Bet neviena nelīdzinās tev.- viņa smaids sadrūma.- Un cik sāpīgi bija redzēt, ka tu mokies...

-Armand. Nepadari man to grūtāku,- es lūdzu,- Un pastāsti man, kas tovakar notika.

-Īsumā,- Armands sāka stāstīt,- Viss līdz slimnīcai bija patiesība. Redzi, es tev sameloju jau pašā sākumā. Tas nebija Melānijas dēļ. Nu, tas kautiņš, tas bija tevis dēļ. Didzi biedēja fakts, ka tu zini kaut ko, kas varētu viņu iznīcināt. Tāpēc viņš ķērās pie tevis,- puisis teica. Un pieklusa, gaidīdams jautājumus.

-Ko gan es zināju?- es vairāk to jautāju sev. Un tad tas atausa atmiņā. Mēs ar draugiem braucām ar riteņiem un es nogriezos, lai ieietu mežā, un pamanīju tur Didzi, kurš noraka līķi. Pavisam mazu. Iespējams bērnu. Pēc tam es nonācu slimnīcā, un visu aizmirsu.

-Tava medmāsa nebija idiote. Didzis tevi apciemoja slimnīcā,- draugs sacīja,- Es pēc tavām acīm redzu, ka tu zini, par ko es runāju. Tolaik es domāju, ka tie bija tavi murgi, bet tagad, kad viss saliekas kopā, tas izklausās jēdzīgi. Tā nu notika kautiņš, iejaucies tu, un visu izgāzi. Tiki sašauta kājā, gandrīz noasiņoji un tādā garā. Tālāko tu zini,- Armands nobolīja acis,- Kad izgāju no tavas slimnīcas, sapratu, ka man ir jāatrod izeja. Kaut kas, ko darīt. Kaut kā...tā nu es uz ielas atradu šo nabaga nelgu. Viņš bija līdzīgs man, bet ne pārāk. Man vajadzēja viņu piedzirdīt un sazāļot. Kā jau narkomānu, tas bija vienkārši. Detaļās neiedziļināšos, bet es izdaŗīju tā, ka Didzis nogalināja to puisi, viņu uzskatot par mani. Viņi līķi pameta uz zemes. tam čalim bija mana jaka, un es tajā ieslēpu visus savus dokumentus. Devos mājup, atradu testamentu, un devos pēc naudas. Daļu atstāju tev, bet ar otru daļu apmaksāju viltus dokumentus, un ceļojumu uz īriju. Mani neviens nemeklēja. Tas arī viss.-

-Tu... tevis dēļ apglabāja citu cilvēku!-

-Madara, viņam neviena nebija.-

-Man ir vienalga,- es aizlauztā balsī teicu,- Tu esi... tu ne ar ko neatšķiries no Didža!

-Paldies, mazā,- pazīstama balss sacīja, un pa durvīm no virtuves iznāca Didzis, turot rokās čipsu paku,- Bija interesanti paklausīties stāstu no cita rakursa.

-Pieturi muti, Didzi,- mēs reizē sacījām. Noņēmu segu, padzēros tēju un uzmetu skatienu abiem vīriešiem,- Un ko jūs abi darījāt ar Skaivu?- es jautāju. Didzis nevainīgi pacēla rokas, bet Armands kaunā nolieca galvu.

-Tie prezervatīvi bija mani,- Didzis teica,- Bet viss pārējais... runā ar Armandu.

-Armand?-

-Pietiek,- viņš uzrūca,- Es izmantoju Skaivu. Nogalināju cilvēku. Meloju tev; par ko vēl mani apvainosi? Varbūt parunāsim par to, ko tavs vīrs izdarīja, ne?

-Ko?- es iekliedzos un piecēlos kājās. Man piepeši kluva smagi ap sirdi, un es atkritu gultā. Mans saprāts apmiglojās un es sajutos miegaina.- Guli, mazā.

-Ko... ko tu darīsi?- es izmocīju.- Armand!

-Iešu tikt vaļā no traucēkļa,- Armands skarbā balsī noteica. Es centos pretoties miegam, bet nespēju.- Didzi, sasauc savējos.- Armands uzsauca. Pacēlu roku, lai viņus aizturētu, bet nejūtība ņēma virsroku. Ar šausmām apjautu, ka tas nav cilvēks, ko pazinu un mīlēju.

Un viņš mani sazāļoja. Manas meitenes. Nē....

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Greku-pilseta-12/713069