Čau spocēni, lieli un mazi, resni un tievi, melni un balti. Visi laipni lūgti lasīt šo rakstu sēriju par grāmatu Grāfs Monte-Kristo. Kāpēc lasīt? Tā ir klasika un pārlasīt nekad nenāks par ļaunu.
Grāfs Monte-Kristo #112
tieši pēc trim mēnešiem pēc notikumiem romā (Monte-Kristo bija ļoti precīzs. Ja notikumi romā beidzās pirmajā Jūlijā plkst 19:00, tad Monte-Kristo ieradās pie Albēra Pirmajā Septembrī plkst 19:00) Monte Kristo ienāca pa galvenajām durvīm. Nekas īpašs- Glauns, bet vienkāršs. Tomēr kad viņš apsēdās pie galda visi uzreiz viņā ieklausījās. Tik sātīgu sarunu biedru viņi nebija dzirdējuši sen. Kā viņš mācēja smīdināt... Lai nu kā Monte-Kristo nebija tāds kurš dzīvotu tikai uz citu labumiem. Viņš arī pēc tam uzaicināja visus uz savu namu - arī pat savus ienaidniekus. Bet tikmēr viņš lika savam sulainim Benedeto un viņa nūbiešu kalpam Ali šo tikko nopirkto namu sagatavot viesu uzņemšanai. Ali par to bija pilnīgi vienalga - saimnieks viņu izglāva no drošas nāves viņa dzimtenē un pārveda uz Eiropu, bet Benedeto.... Benedeto.... Viņš šajā namā bija pastrādājis slepkavību... Slepkavību pret de Vilforu. Viņš bija ļauns prokurors un prata aizvainot ne tikai Edmonu bet arī pāris citu vīru. Monte Kristo to zināja un tieši šī iemesla dēļ viņu ataicināja, jo kad viņš viņu novāca, viņš(prokurors) pastrādāja kādu lielu noziegumu priekš tiem laikiem.