Šodien bija tā diena, kad varēja doties izbraukumā, ja to par tādu var nosaukt, nez cik ilgu kratīšanos uz Mangaļsalu ar 24 autobusu, kas ir piebāzts līdz ūkai, un tad vēl kaut kur smirdīgas zivju tantes uzrodas, kas padara aizraujošo braucienu vēl lieliskāku, ne ar ko nesalīdzināmu, par ko var tikai sapņot, katrā ziņā brauciena kvalitāte pašās beigās bija daudz labāka, pazūdot visiem cilvēkiem no autobusa, un tad iestājās atvieglojums, ka brauciens ir beidzot galā, kas bija pašas vientulības paraugs, jo, izkāpjot galapunktā no autobus, pat uz ielas nebija neviena cilvēka, tikai suns, kurš pat nevīžoja pariet, jo bija pārāk aizņemts ar nekā nedarīšanu un viņam bija dziļi vienalga, kas notiek apkārt, jo viena cilvēka izkāpšana no autobusa neskaitās, par cik tā ir pārejoša kļūda, kas drīz vien pazudīs un pēc tam varēs konstatēt, ka nekas nav mainījies un pelēcība ir palikusi netraucēta, bet ir gadījusies kļūda, kura pazuda bez īpašas labošanas.
Grafomāna dienasgrāmata: jūra6
Pie jūras būšanu var salīdzināt tikai ar miera stāvokli, kas iestājas pēc domu uzrakstīšanas, lai arī cik dīvaini tas neliktos, bet jūra pasaka tieši to, kas ir nepieciešams un ko vajag uzrakstīt par visu to, kas notiek apkārt, lai arī tas tiek rakstīts smiltīs un pēc katra mirkļa pārrakstīts no jauna, bet, skatoties šo nodarbi, var iegūt atvieglojumu par tiem nepateiktajiem vārdiem, kas kā smaga nasta gulst uz pleciem, nemaz neļaujot kustēties, domāt, darīt, rīkoties vai būt mierā pašam ar sevi, bet, pieskaroties smiltīm un mēģinot kaut ko pašam tajās uzrakstīt un redzot kā viļņi izjauc tikko uzrakstīto, šķiet tik smieklīgi, it kā tas varētu apstādināt to, kas tik ļoti grib izlauzites uz āru, bet jūtas iesprostots, lai gan esot tālu prom no apkārtējiem, tas ļauj pavisam savādāk paskatīties uz lietām un saprast, ka viļnu runāšana ar krastu ir kaut kāds īpašs dialogs, ko par runāšanu var nosaukt tīri nosacīti, pieņemot, ka kopēja informācija par ūdens un smilšu izvietojumu, tiek pārveidota un tādā veidā veidojas dialogs, tīri kā informācijas pārmaiņa, bet tas viss notiek neapzināti un vilkt paralēles ar to, kā runā cilvēki, ir iespējams tikai tīri nosacīti, vien tik daudz, lai varētu saprast, ka notiek sazināšanās, bet tā, pilnīgi noteikti, nav līdzīga cilvēku runāšanai, kas to padara grūti aprakstāmu, lai gan kaut kas notiek visu laiku, jo viļņi kustās un smiltis krastā kustās līdz ar tiem, bet, ja notiekošais nav dialogs, kas tad tas var būt, lai būtu runāšana ir vajadzīga mute, tāpat kā rakstīšanai ir vajadzīgs papīrs, nē, var jau rakstīt uz datora, bet tā ir tāda jocīga padarīšana, kas nav līdz galam nosaucama par rakstīšanu, jo tad diez vai par tevi var nolaisties patiesa iedvesma, kas brīžiem liek rokai pašai kustēties un prāts tajā mirklī nav nepieciešams, jo roka kustoties padara to, ko prāts nespēj līdz galam noformulēt, bet roka uz papīra uzliekt tieši to īsto un viļņus mirkļa iespaidā gribas salīdzināt ar roku, kas papīra vietā izmanto smiltis, ierakstot tajās vairāk nekā mēs spējam ieraudzīt vai izlasīt, jo tam tiek izmantots dabas radīts alfabēts, kas sastāv tikai no zīmēm, kurām nav skaņas, līdz ar to tulkojot atsevišķas zīmes un pēc salikot tās kopā mums jau pazīstamā veidolā tās vairs tik saprotamas jeb starp tām rodas neskaņa, kas nav novērojama pludmalē, kur smiltis un ūdens ir bijuši kopā gadu tūkstošiem un nemitīgi ir rakstījuši, pārrakstījuši, uzrakstījuši un sarakstījuši pilnīgi ignorējot jebkādus iespējamos novērotājus, tādējādi padarot to par ļoti sarežģītu sistēmu, par kuras izpratni tie nemaz nav rūpējušies, jo tiem ir bijis svarīgs tikai viens - rakstīšana.
Tev patiks šie raksti
