Good girl 116

Bils

Snieg. Lietainos rudens vakarus ir nomainījis sniegs. Aiz loga pamazām ārā kļūst balts, sniegs noguļas uz kailajiem koku zariem, tas nosedz dubļainos bruģus un smilšainās zemes, arī mazie zaļie plankumi, kur pavasarī mēdz uzziedēt pirmie pavasara vēstnešī ir pārklājušies ar sniegu. Uz tiem dažajiem dzelzs stieņiem, kur pavasaros un vasarās liekam meitenēm sportot, arī ir manām sniega sega.

Tuvojas Ziemassvētki, tie būs klāt jau pēc divām dienām, Mia šeit jau ir pavadījusi 3 mēnešus, viņa kopš Džona apmeklējuma ir mainījusies, meitene cītīgi apmeklē visas stundas un dara visu ko pasniedzēji liek darīt, viņa gan cenšas staigāt augstpapēžu kurpēs ar grāmatu uz galvas, lai visu laiku staigātu ar taisnu muguru un paceltu galvu, Mia pat neatsakās apmeklēt klasiskās mūzikas stundas.

Stāvu pie koka durvīm, kuras ir viselegantākās šajā ekā, jo aiz durvīm sēž meiteņu labošanās skolas vadītājs. Klusām pieklauvēku pie durvīm un gaidu atļauju ienākt, kuru man nenākas ilgi gaidīt.

- Labdien.
- Sveiks, Bil. Nāc piesēdi. Ko vēlējies?
- Kā jūs jau zinat, tuvojas Ziemassvētki, un uz šo laiku es vienmēr ņemu brīvu.
- Arī šogad nekas nav mainījies, tu rīt ņem brīvu un atgriezies pēc nedēļas.- Marks saka neatlaižot galvu no dokumentiem.
- Es zinu, bet man ir viens lūgums.- Lēnām saku.
- Kāds?- Marks paceļ galvu no papīriem.
- Vai es drīkstu uz to nedēļu paņemt līdzi skolnieci?- jautāju.
- Nē.- Marks automātiski atbild.- Tās skolnieces, kurām vecāki ir likuši palikt brīvdienās arī šajās telpā, viņas šeit paliks un apgūs mācības.- Marks strikti nosaka.
- Bet Mia, ir gājusi uz visām stundām un arī iekavētās stundas viņa ir atstrādājusi, kura vēl meitene ir atstrādājusi iekavētās stundas?- Vēl ar mazu cerību lūdzos, lai Miai atļauj uz nedēļu iziet no šīm drēgnajām un pelējuma smakojošajām telpām.
- Neviena.- Marks domājot atbild.- Mia, ja?- Marks no atvilktnes izvelk lielu melnu mapi uz kuras ir rakstīs "Mia Miltone".

Kādu laiku, kamēr Marks šķirsta Mias mapi kabinetā valda klusums, ir dzirdams tikai pulkstens un lapas, kuras tiek pāršķirtas no vienas uz otru.
- Kas tev ar viņu ir?- Marks paceļ acis no mapes un gaidot atbildu skatās man acīs.
- Man?- izliekoties, ka nesaprotu jautāju.
- Bil, es tevi saprotu, es arī kadreiz biju tavā vietā un tagad es esmu precējies ar meiteni, kura man bija jāvaktē pāraudzināšanas skolā.- Markam stāstot sejā iezogas mazs, bet visu izsakošs smaids.- Es tev atļauju Miu uz nedēļu paņemt sev līdz, bet viņa nekādā gadījumā nedrīkt stikt savu māti, kura tieši aizliedza meita brīvdienās doties ārpus skolas.
- Skairds. Un liels paldies.- smaidot saku.

Sēžu istabā, kur neesmu bijis jau kādu nedēļu, Mias istabas ir joprojām tāda pati, kādu to atceros. Uz grīdas pie durvīm stūri ir iebāzts viņas lielie čemodāni, skapja durvis ir vaļā un tur var redzēt kārtīgi kaudzītēs sakrāmētas drēbes.
Durvis klusām čīkstoties atveras un istabā ienāk Mia.
- Sveiks.- Mia mani ieraugot sveicina.
- Sveika.- pieceļos kājās un apskauju meiteni. Mia pastiepjas pirkstgalos un savas lūpas pieliek manām.
- Tev tiešām rīt jādodas prom?- Mia nolaižot acis klusām jautā.
- Jā, bet tu dosies ar mani.- smaidot saku.
- Ko?
- Es visu sarunāju.- smaidot saku.
- Paldies.- Mias aplec man ap kaklu un savas kājas uztutē uz maniem gurniem.- Bet tad viņš zin par mums?
- Viņš pats jau nojauta.- piekrītoši atbildu.
- Un Marks neko neteica?- Mia pārsteigti jautā.
- Nē, viņš teica, ka saprot mani, jo pats tagad ir precējies ar savu sargājamo no pāraudzināšanas skolas.

Abi sēžam manā mašīnā un bracam uz manām mājām, pie maniem vecākiem.
- Es varēšu satikt savus draugus un tēvu ar brāli?- Atskan cerību pilna balss. Uzmetu īsu skatienu Miai.
- Labi aizbrauksim pie vieņiem.- klusām nopūšoties saku.
- Paldies.- Mia iespiedzas un noskūpsta manu vaigu. Mias saņem manu roku un tās astutē pret ātrumkārbu.

Mašīna lēnām iebrauca mājas pagalmā, kurā neesmu bijis gadu. Zem kājām klusām gurkst sniegs, Mia ir stingri satvērusi roku. Uzmetu skatienu meitenei, kura ir salāpījusi manu salauzto sirdi, meitenei, kura ir manas jaunās dzīves daļa.
Mia uzmet izmisušu skatienu.
- Nebaidies.- klusām iesmejos.
- Bet es nekad neesmu...- Mia iesāk teikumu un to nepabeidz.
- Viss būs kārtībā.- apslāpējot smieklus saku, noskūpstu meitenes galvidu un atlaižu sadotās rokas, lai varētu apskaut meiteni.

- Viņš tur arī būs?- Mia klusām iejautājas, kad esmu nospiedis mazo zvana podziņu.
- Nezinu.-godīgi atbildu.
Durvīs nograb atslēga, tās lēnām atveras un aiz tām mēs abi ieraugam Džona stāvu.- Jā.- klusām atbildu, bet zinu, ka to dzirdēja gan Mia, gan Džons.
Džons ieraugot Miu sastingst, viņa sejas izteiksme uzreiz mainās, tā vairs nav prieka pilna, kādai tai jābūt Ziemassvētku priekšvakarā, viņa sejā var saskatīt sāpes un skumjas.

- Kas tur ir?- no virtuves puses atskan siltā un mīļā mammas balss.
- Bils ieradies.- Džons auksti atbild un pamet mazo koridorīti un ar lēniem un smagiem soļi aiziet uz viesistabu.
- Bil!- man kliedzot izskrien no virtuves viņai ap gurniem ir apsiets virtuves priekšauts un uz labās rokas ir uzvilkt virtuves cimds.
Mamma apskauj mani, bet tad viņas acu skatiens aizslīd uz meiteni, kuru esmu apskāvis.
- Kas būtu šī jaunā dāmā ar kuru esi atbraucis? - mamma iesmejoties jautā.
- Labvakra, es esmu Mia.- Mia pasniedzot uz priekšu labo roku saka.
- Sveika, es esmu Bila mamma Rozālija, bet vari mani saukt par Rozu.- mamma ignorējot Mias pasniegto roku, apskauj meiteni.- Nāciet iekšā.- mamma paejot malā no durvīm saka.

- Nāciet pie galda!- atskan mamma balss. Saņemu Mias roku un mēs abi kopā no manas istabas dodamies uz viesistabu.
Kad ieejam istabā, mums abiem pievērš uzmanību, vienīgais kurš mūs nevēro ir Džons. Tēvs pieceļas no galda un nāk mūsu virzienā.
- Sveiks, dēliņ, kāpēc neienāci sasveicināties? - Tēvs iesmejoties jautā. - Kas ir šī princese, kas ir blakus manam dēlam?- Tēvs skatoties uz Miu jautā.
- Labvakar, es esmu Mia.- Mia smaidot atbild.
- Sveika, es esmu Džaspers.- tēvs apskaujot Miu saka.


Mia.

Sēžu ārā, uz vēsajām šūpolēm, kuras ir iekārtas kokā un veros tālumā. Dzirdu klusus soļus manā virzienā.
- Tu mani negribi redzēt, tikai Bila dēļ.- Džons jautā. Paskatos uz Džonu, viņa sejā ir iegūlusies sāpju un skumju grimase.
- Nē.- atbildu.
- Kāpēc tad? Es visus šos mēnešus esmu centies saprast, bet es vienalga nezinu kāpēc. Es centos tevi sazvanīt un apmeklēt, bet tu vienmēr esi izvairījusies mani redzēt un Bils, vienmēr ir bijis tavā pusē un tevi sargājis. Mia, es nesaprotu.- Džons izmisis stāsta.
- Es zinu par derībām- nočukstu un jūtu, ka man acīs sariešas asaras.
- Bils.- Džons caur dusmām izdveš.
- Nē, es pati dzirdēju, kad tu viņam lūdzi palīdzību.
- Ak.- Džons klusām nopušas.- Mia, lūdzu, piedod man. Es visu laiku esmu domājis, ka tevi ienīstu, bet tā nemaz nav. Mēs visu laiku viens otram sakam, ka "ienīstam", bet varbūt aiz mūsu nīšanas slēpjas kaut kas cits.- Džons notupjas man priekšā un saņem manu roku.
Mēs neko nesakam, mūsu starpā valda klusums.

- Varbūt, Bils tevi nemaz nemīl, jo mums visu laiku mūsu starpā ir bijušas tādas kā sacensības, kuras jau sākās bērnībā, kopš Bils paņēma manu mīļāko mašīnīti.
***
Man pretī sēž Bils, viņam rokās ir mana mīļākā mašīnīte, bet man rokā ir kaut kāda maza nevienam nevajadzīga mantiņa. Pieliecos pie Bila un viņam no rokām izrauju savu mašīnīti, kura man tūlīt pat tiek izrauta no rokām ārā.

Rauju atpakaļ savu mantiņu, bet mašīnites riteņi nokrīt un aizripo katrs uz savu pusi.
- Mammm!- raudot kliedzu.
- Kas noticis?
- Bils, saplēsa manu mašīnīti.
- Bil, tā nedrīkt darīt, tas ir slikti.
**

Ziemassvētku svinības bērnudārzā. Bilam pie rokas ir skaistākā meitene bēdnudārzā, abi ir uz deja plača un sadevuši roka abi kustas mūzikas ritmā.
Dziesmai beidzoties, meitene neatlaiž Bila roku un abi dodas pie uzkodu galda.
- Melisa vai nāksi ar mani dejot?- pieejot pie meitenes, kuras roku ir saņēmis Bils jautāju.
- Nē.- meitene klusām atbild un mutē iebāž pirparkūku.
***
- Ar mašīnīti viss sākās, kur sodu dabūja Bils, jo neviens viņam neticēja, bet tas viss turpinājās. Pirmā uzvara Bilam bija Ziemassvētku svinībā, kad tā meitene mani atraidīja.- Džonam stāstot viņa bērnību, es uzmanīgi klausījos katrā viņa vārdā. - Varbūt, tu esi tā meitene Ziemassvētku svinībās, kura mani atraida, bet aiziet pie Bila.

- Džon, tā nav. - izmisusi saku. - Tu derēji, ka ar mani mēneša laikā pārgulēsi 15 reizes. Es to dzirdot jutos pievilta, bet Bils bija man blakus man grūtākajā brīdī un arī tagad ir.- saku. Džons pieceļas un atlaiž manu saņemot roku, viņš savā vēsajās plaukstā saņem manu seju un savas lūpas pieliek manām.

- Es tevi ienīstu- iekliedzos pa visu pagalmu, un skrienot dodos iekšā, kur visi man pievērš uzmanību, kad skrienu augšā pa kāpnēm uz Bila istabu.

- Kas notika?- Bils ienākot istabā jautā.
- Džons mani noskūpstīja.- Klusām nosaku.- Un viņš uzskata, ka es jums esmu tikai kārtējās sacensības, es esmu kā tā meitene bērnudārza Ziemassvētku svinībās.- ļauju asarām vaļu.
- Ko?-Bils dusmās iekliedzas. Viņa dusmas liek man vairāk raudāt un es saraujos mazā kunkulītī.- Mīļā, neraudi. Es tam Džonam galvu noraušu.- Bils atlaiž mani apskāviena un pielec kājās.
- Nē- paspēju satvert Bila roku.
- Tu viņu tagad aizstāvēsi un glābsi?- Bils dusmās jautā
- Nē, Bil. Rīt ir Ziemassvētku vakars, nevajag visu sabojāt.
- Labi.- Bils nomierinās un ietver mani ciešā apskāvienā.

Un ja nu Džonam ir taisnība, ka es esmu tikai viņu kārtējās sacensības, kurš ir labāks un kurš var iegūt visu, ko vēlas. Ja es esmu tikai meitene, bērnudārza Ziemassvētku svinībās un nekas vairāk. Meitene tikai vienai dejai.