local-stats-pixel fb-conv-api

Good girl 108

Bils.


Līst lietus. Katra lietus lāse klusām atsitas pret loga rūti, un noslīd lejup. Sīkās lietus lāses noslāpē klusumu, kas bija kabinetā.
Mans skatiens ir piekalts loga rūtij, pret kuru mierīgi un klusām atsitas lietus lāses.
Minūtes, kuras sēžu šeit un gaidu, kad beigsies Džona un Mias saruna, velkas ļoti lēni. Šajās dažās minūtēs es esmu vēlejies izskriet no sava kabineta un skriet pie Mias jau neskaitāmas reizes.

Lēnām atveru durvis un pametu kluso kabinetu vienu, sev aiz muguras. Durvis čīkstoties aizveras.
Lēnā solī dodos pa gaiteni uz pagrabu, kurā atrodas Mias un Džons.
Ar katru soli es tuvojos tuvāk pagrabam, bet arvien tuvāk es tuvojos, es jo vairāk pamazinu savu soļa ātrumu.

Pametu īsu skatienu uz Mias istabas durvīm, man atmiņā ataust vakardienas nakts, viņas pieskārieni un skūpsti.
Novēršos no istabas durvis un lēnā solī turpinu ceļu uz pagrabu.
Te pat aiz stūra ir vieta, kur es varēšu satikt meiteni, kurā ļoti ātri iemīlējos.

Gaiteņa galā saskatu pazīstamu stāvu, kas mani ieraugot palielina tempu. Mia ieskrien manā apskāvienā. Meitenei pie čukstu, ka viss būs kārtībā.
Neatlaižot Miu, vedu viņu uz istabiņu.

Ieguldu viņu gultā, un klusām dodos prom.
- Neej prom.- Mia nepaceļot galvu no spilvena saku.
Apsēžos Mias gultā un saņemu meitenes roku, viņa drīz vien aizmieg.
Mias brūnie, vijīgie mati krīt pār viņas smalko seju, guļot meitene izskatās nepasargāta un labuma iemiesojums, kuram nebūtu šajā skolā vietas.

***


Ir saulains, silts pēcpusdienas vakars. Man blakus mašīnā sēž mana mūža mīlestība. Uzmetu skatienu uz blondo meiteni, kuras seju nepamet smaids.
Paskatos uz mūsu cieši sadotajām rokām un viegli uzsmaidu.
Pievelku sev tuvāk savu lielāko dārgumu.

Meitene ar mīlestības pilnām acīm ieskatās manās un uzspiež īsu skūpstu uz manām lūpām.
Meitene atbalsta savu galvu pret manu plecu un veras ārā pa logu.
Aiz loga mainās ainavas, no mežiem uz pļavām vai privātmājām.
Uzmetu skatienu saviem vecākiem, kas sēž mašīnas priekšā. Abi ir saņēmuši viens otra roku, un abi ik pa laikam uzmet skatienu man un Ksenijai.

- Bil?- mamma gandrīz čukstus iejautājas.
- Jā?- paceļot acis no Ksenija paskatos uz mammu.
- Tu esi laimīgs?- mamma neslēpjot smaidu jautā.
- Jā.- pārliecinoši atbildu. Mamma ar tēvu iesmejas un mašīnā atkal iestājas klusums.

Spilgta gaisma. Bremžu kaucoņa. Stiklu plīšana. Kliedzieni.

Mašīnas priekšējais stikls ir salauzts, durvis labajā pusē ir iedragātas.
- Mamm!- kliedzu ieraugot, ka viņa un tēvs ir uzgūlušies virsū gaisa spilveniem, kuri izpūtās avārijas laikā.
- Ksenij.- kliedzu. Meitenes galva ir vienā asinīs.- Ksenij?

Kāds atrauj vaļā mašīnas durvis un pa tām izvelk Kseniju.
- Ksenij!
Ar asarām acīs izkāpju no mašīnas, man pretī veras divas acis.
- Nāciet, mums ir jūs jāapskata.- ārsts saņem manu roku.
Ksenija ir noguldīta uz zemes, netālu no viņas guļ vēl duvi ķermeņi, ap visiem trim ķermeņiem ātri rīkojas ārsti.
Ārsts, kas ir pie Ksenijas, pieceļas kājās un viegli pamāj ar galvu.
Uz ķermeņiem, kas gulēja blakus Ksenijai ir uzklāti melni maisi.
- Nē- saprotot, ārst zīmi ar galvu, kliedzu. Izraujos no ārsta rokas un skrienu pie Ksenijas.

Meitenes ķermenis ir klāts ar asinīm, tas pamazām zaudē ķermena krāsu un siltumu.
Vairāki ārsti mani norauj no Ksenijas auguma un tam virsū uzklāj melnu maisu, kas liecina tikai vienu. Ksenija ir mirusi.

- Dēls?- mamma uzmanīgi jautā un uzliek savu silto plaukstu uz mana pleca. Pagriežos pret mammu un viņu cieši apskauju.
- Es neesmu laimīgs. Un diez vai kādreiz vēl būšu.- nočukstu.
- Bil.- mamma izmisusi nočukst.

***

Jūtu, ka man sejā iezogas smaids, skatoties uz Miu.
Es nekad nebiju domājis, ka atradīšu vēl kādu, ko spēšu mīlēt tā pat kā Kseniju, net es atradu Miu, vai pareizāk sakot viņa atrada mani.



156 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000

Labi, ka tu naktī negulēji emotion negribi pabūt nomodā un parakstīt vēl kādu tuvāko nakti? emotion emotion 

3 0 atbildēt

Perfekto, Odiņ!😍😍😍😍😍😍😍

0 0 atbildēt