Čau visiem. Pēdējā nodaļa. Dziesma. Enjoy.
Kad es iespraužu mammas īsajos matos pēdējo sprādzi, viņa atviegloti nopūšas.
-Man jau likās, ka tas vilksies mūžīgi.
Skumji pasmaidu. Mamma mani apskauj un aiziet aiz aizslietņa. Visa istaba smaržo pēc lilijām, ceriņiem un matu lakas.
Es pieeju pie spoguļa.
Baltā kleita man liekas daudz par kuplu, bet mammai tā ļoti patika, tāpēc man nebija izvēles. Melnie mati ir saīsināti par pāris collām un atsprausti uz vienu pusi ar baltu sprādzi. Balti zeltainās kurpes ir pieskaņotas ziedu pušķim manās rokās. Es izskatos skaisti, bez šaubām, bet iekšēji es jūtos neglīta un pretīga. Jau labu laiku. Septiņus mēnešus, ja gribam būt precīzi. Kad apsēžos blakus nelielajam spogulim, liekas, ka vēderā dur ar adatām. Nē, ne jau reālas sāpes. Tas ir tikai uztraukums.
Kāzas.
Vārds ir liels un spēcīgs, un man no tā vienmēr ir bijis mazliet bail. Divi cilvēki, kas mīl viens otru, apliecina savu mīlestību Dieva priekšā. Es neticu Dievam, tāpēc man šī procesija liekas pagalam absurda. Un tomēr – tāda bija mammas vēlēšanās, un es jutos spiesta to izpildīt. Vēlreiz palūkojos uz sevi spogulī.
Āda zem acīm, par spīti visai kosmētikai, ir viegli violeta. Acis ir milzīgas un zilas, un nogurušas. Vaigu kauli izspiežas kā anoreksijas ķertai divpadsmitgadniecei. Lūpas ir gaiši rozā tonī, bet tās izskatās divreiz mazākas kā pusgadu atpakaļ.
Es neatgriezos koledžā. Es pat neatgriezos Filadelfijā. Tajā naktī, kad nomira Džons, Džošs, Greisa, Tailers, Kristofera tēvs, Georgs, Amēlija un Pols, cilvēks, kurš man zvanīja, kamēr biju šahtā, bija Alekss. Brālis gribēja pavēstīt, ka aizbrauc uz Kaliforniju, un diez vai kādreiz atgriezīsies. Mamma bija viņu izlikusi no mājas. Skaidrāk brālis man neko nepateica. Kad pajautāju, kāpēc, viņš tikai nopūtās, atvadījās un atvienoja zvanu. Ar audžumammu es neesmu runājusi jau labu laiku. Gan jau, ka viņa uzskata, ka esmu pilngadīga un varu darīt ko vien vēlos. Ar audžutēvu ir savādāk. Viņš man zvana un lūdz, lai atgriežos mājās, bet es to nespēju. Viņš laikam saprot, ka gribu palikt ar Hilariju. Viņš vismaz nebrēc un neuzstāj, ka ir mana ģimene, jo, lai arī cik pateicīga par visu es viņam nebūtu, mana ģimene nu ir citi cilvēki. Hilarija. Džims. Ītans. Kārters. Ēriks. Diāna. Kristofera brālis Makss. Mēs joprojām dzīvojam Džona mājā. Protams, tas ir smagi. Visur jaušama viņa klātbūtne, bet citu māju pārējiem nav. Nu, Makss, protams, varētu atgriezties Filadelfijā, bet viņam lielā māja vienam būšot par lielu. Pārējiem vienkārši nav ģimeņu. Nav.
Kad mamma iznāk no aizslietņa, es gandrīz aizrijos ar gaisu. Zeltainā kleita perfekti izceļ mammas platos gurnus un šauro vidukli, un viņa izskatās laimīga. Sejā ir jaušams satraukums.
-Tu esi tik skaista, Heilij, - mamma izdveš. Man acīs sariešas asaras.
-Tu arī, mamm, - atbildu. Tad man nākas palīdzēt mammai uzvilkt kurpes, jo pēc kritiena no kāpnēm viņai sāp mugura.
-Hilarij, Heilij, mazliet pasteidzieties, - durvīs parādās Maksa galva.
-Vācies ārā, puika, mēs varējām būt pusplikas! – mamma iesmejas.
-Mēs tūlīt nāksim, Maks, - nosaku. Es pret šo puiku jūtu neizsakāmi lielu pateicību un mīlestību. Viņš ir kā atgādinājums par Kristoferu, un tas gan sāp, gan mierina mani.
Puisis pazūd, un es uzmetu vēl pēdējo skatienu mammai.
-Es tevi mīlu, - viņa nočukst.
-Tu to saki tikai emociju iespaidā, - vārgi iesmejos, - patiesībā tu mani ienīsti, un visiem vajadzētu mani ienīst.
-Ai, izbeidz. Es tevi mīlu. Ļoti. Iesim.
Tad mēs iztenterējam no istabas. Arī gaitenis smaržo pēc puķēm un matu lakas. Man liekas, ka tūlīt izvemšos no uztraukuma. Puķes manā rokā dreb.
Kad nonākam pie kāpnēm, un es lejā ieraugu viņus – Džimu, kura smaidu nespēj izdzēst pat sarkanā rēta pāri visai sejai, Diānu, kuras sārtā kleita knapi nosedz dibenu, Kārteru, kura gludi noskūtajā galvā atspoguļojas apkārtne, Maksu, kurš ar apbrīnu veras manā mammā, man liekas, ka no prieka varētu apraudāties. Viņi visi smaida. Es nevilšus iešņukstos.
Ītans gaida mūs baznīcā, tāpat kā Ēriks.
Kad uzsāku kāpienu lejā pa kāpnēm ar mammu pie elkoņa, man liekas, ka kājas ir no želejas un akmens.
Aiz visu mugurām atveras durvis. Es apstājos, un visi pārējie pagriežas.
Pa tām ienāk garš stāvs tumši zilā kreklā, brūnās džinsa biksēs un melnās kedās. Mati negaidītajam viesim ir tumši brūni un atauguši līdz pat ausu galiņiem, un bālajā sejā ir ne viena vien rēta. Tomēr acis ir tādas pašas – tikpat zilzaļas un smaidīgas.
-Kristofer! – iekliedzos, un, atstādama mammu vienu uz kāpnēm, metos pa tām lejā. Pārējie pašķiras, dodot man ceļu līdz Kristoferam.
Kad esmu sasniegusi puiša atplestās rokas, viss sakārtojas pa plauktiņiem. Es sāku nevaldāmi raudāt un iekrampējos puiša kreklā, it kā viņš tūlīt varētu pazust.
-Tu esi dzīvs, dzīvs, tu esi te, dzīvs…
Puisis paceļ mani klēpī un apgriež vairākas reizes. Tad viņš saudzīgi mani noliek zemē un paskatās apkārt.
-Kas te notiek?
Viņš palūkojas uz manu balto kleitu, uz pārējiem, kuri ir tērpušies svētku drēbēs. Seja satumst.
-Kāzas, - atbildu. Kristofers ieplēš acis.
-Ko?
Tad es saprotu, un caur asarām iesmējusies, mēģinu Kristoferam visu paskaidrot.
-Nē, nē, ne jau es precos. Mamma un Ītans. Ne jau es, nē, - atkārtoju, līdz Kristofers atslābst. Tad viņš ierauga savu brāli, un abi metas viens otram pretī. Dzirdu, ka Makss kaut ko nomurmina, bet īsti visu saklausīt nevar, un es pat necenšos.
-Kā tu te tiki? Kā tu izdzīvoji? Tu taču uzņēmi lodi manā vietā, kā tu… - Murminu, kad Makss ir nostājies savā vietā. Es vēl joprojām nespēju pierast pie stumbeņa, kas nu ir viņa roka.
-Tas ir garš stāsts, bet es tev kādreiz izstāstīšu.
Tad es beidzot noduru skatienu un vairs neuzdrīkstos paskatīties Kristofera acīs.
-Piedod man, - nočukstu. – Es tevi atstāju tur, vienu pašu, sašautu manis dēļ… Piedod man, lai gan es zinu, ka ir par vēlu, lai atvainotos.
Kristofers savelk seju sāpju izteiksmē, pastiepj rokas un mani apskauj.
-Nē. Es tev piedodu. Tavu dzīvību es jau sen biju uzstādījis augstāk par savējo. Pat ja es mirtu… Tas būtu to vērts, jo vai tad mirt īstas mīlestības dēļ nav skaisti?
Es atkal sāku raudāt, bet šoreiz Kristofers aptur asaras ar skūpstu, par kuru sapņoju jau mēnešiem. Kristofers ir te, man blakus, dzīvs…
Es dzirdu, kā aiz muguras šņukst mamma, bet tas vairs neliekas svarīgi. Tagad te ir Kristofers. Viņš ir dzīvs. Man blakus. Viņš ir mans.
Kad Kristofers beidzot atraujas, viņa sejā mirdz prieks.
-Un es atvedu ciemiņu, - viņš nosaka, uzlūkodams pārējos. Es automātiski ieķeros viņa rokā, lai būtu droša, ka puisis nekur nepazudīs.
Viņš pagriežas un atver durvis.
Sākumā es meiteni pat nepazīstu. Tad es ielūkojos meitenes smalkajā sejā vēlreiz, pārlaižu skatienu melnajiem, zēngalviņā nogrieztajiem matiem, smalkajam augumam un rētai, kas stiepjas no mutes kaktiņa un beidzas kaut kur uz vaiga. Tiklīdz meiteni atpazīstu, kaklā uzvēdī nelabums.
Ketrīna.
Pirms es kaut ko saku, Kristofers stipri saspiež manu roku un palūkojas sejā.
-Ļaujiet viņai paskaidrot, - Kristofers saka man un pārējiem. Es zinu, kas ir redzams viņu sejās. Naids, neuzticība, dusmas.
Es pagriežos pret Ketrīnu, un viņas acīs ir asaras. Kristofers viņai iedrošinoši uzsmaida, bet viņa papurina galvu. Kristofers nopūšas.
-Mēs bijām pie Hārlena. Gandrīz visu šo laiku. Viņš turēja mūs cietuma kamerā kaut kur Čikāgā. Ketrīna visu laiku teica, ka ir tur jau bijusi un zina, kā izkļūt. Tā bija tā vieta, kur nogalināja viņas vecākus toreiz, gandrīz desmit gadus atpakaļ. Un toreiz viņa izbēga. Vai jūs maz zināt, kāpēc viņa pievienojās Hārlenam? Viņai draudēja. Sākumā ar pašas dzīvību, bet pēc tam – ar Ērika un Džona. Un, saprotiet, viņa cēla šos divus cilvēkus daudz augstāk par sevi, tieši tāpat, kā es par sevi augstāk ceļu Heilijas dzīvību. Viņa piekrita. Bet, atgriežoties pie Čikāgas – mēs izbēgām. Tikai un vienīgi pateicoties Ketrīnai. Apmēram mēnesi atpakaļ, mēs izbēgām. Pagāja labs laiks, kamēr savedām sevi kārtībā. Man bija pāris lūzumi, un Ketrīnai kaut kas līdzīgs kontūzijai. Viņa bija apjukusi. Viņa vēl joprojām nerunā. Tad mēs devāmies šurp.
Visi kā apburti veras Kristoferā un Ketrīnā. Tad viņi lēni pagriež galvas manā virzienā. Vai tiešām viņi gaida, ko teikšu es, lai varētu man piekrist?
-Pie-piedod man, - Ketrīna izdveš. Kristofers pasmaida.
Uzlūkoju šo mazo, dzīves salauzto meiteni. Viņai pār vaigiem līst asaras un pleci dreb. Varbūt viņa domā, ka mēs metīsimies viņai virsū kā tādi mežoņi?
-Protams, ka es tev piedodu , -saku. Ketrīna apķeras man ap kaklu, un es stipri meiteni apskauju.
-Un, - viņa nočukst tikai tik klusu, lai to dzirdētu es, - man tev ir dāvana. Nu, ne nu īsti dāvana, bet tāds priecīgs paziņojums.
-Kāds tad?
-Kristofers novāca Hārlenu. Mēs, - viņa izlabo, - novācām Hārlenu.
***
Kad ceremonija beidzot ir beigusies, nē, jau tad, kad mielasts Džona makšķerēšanas mājā pie ezera netālu no Ņujorkas robežas ir beidzies, Kristofers uzliek man uz pleca roku un lūdz atnākt pastaigāties.
-Man jāpalīdz mammai ar kleitu, un vispār, mums būs vēl daudz laika… - Atrunājos. Es jūtos neizsakāmi nogurusi.
-Heilij, - Kristofera balss ir stingra, - tas ir tiešām vajadzīgs. Ketrīna palīdzēs Hilarijai, vai ne?
Ketrīna, kura ir klusi ienākusi telpā, pamāj ar galvu. Es padodos.
Mēs izejam vēsajā vasaras naktī, un kādu brīdi Kristofers mani vadā apkārt ezeram. Tad puisis apstājas un saņem abas manas rokas. Man ir nelāga priekšnojauta.
-Heilij, kamēr mēs plānojām bēgšanu no Čikāgas, Ketrīna ieminējās par vēl kaut ko. Par vēl vienu darbu.
Kristofers izskatās neizsakāmi uztraucies.
-Heilij, - viņš izdveš, - mēs nogalinājām Hārlenu.
Es atviegloti nopūšos. Kristofers sarauc uzacis.
-Es priecājos, tas ir, nē, es esmu atvieglota. Un, - noduru skatienu, - Ketrīna man jau pateica. Nedusmojies uz viņu, viņa tikai gribēja mani iepriecināt.
Kristofers atlaiž manas rokas un izbrauc cauri matiem.
-Heilij, es nogalināju cilvēku, - viņš nočukst. Es saņemu plaukstās viņa seju un pagriežu pret sevi.
-Nē, tu nogalināji Hārlenu. Tas ir… Savādāk.
-Es esmu slepkava.
-Un tu tagad gaidi, lai es no tevis izvairītos kā no mēra?
Viņš palūkojas uz mani, bet tad apsēžas mazliet mitrajā zālē. Es noslīgstu viņam blakus, daudz neuztraukdamās par kleitu.
-Es esmu briesmīgs cilvēks.
-Nē, Kristofer, briesmīgs cilvēks esmu es. Es tevi pametu toreiz, vienu un sašautu, un tu man piedevi. Tu esi vienkārši brīnišķīgs cilvēks. Tu uzņēmi lodi manā vietā. Tu mani glābi no pašas sapņiem. Tu biji man blakus, kad to vajadzēja. Tu neesi slikts cilvēks. Padomā par Hārlenu. Es arī viņu būtu novākusi, - izsperu, - novākusi bez mazākās sirdsapziņas. Jo viņš lika tev ciest, man ciest, tavam brālim… Viņš nogalināja tavu tēvu. Pietiek. Tu esi labs cilvēks. Un es tevi mīlu. Ļoti. Tas, ka tu esi nogalinājis Hārlenu, neko nemaina. Es tevi mīlu, - nočukstu. Kristofers pievelk mani sev klāt, un tad ieliek savu galvu man klēpī.
-Es tevi mīlu, Rosko.
-Es tevi mīlu, Rošela.
______________________________________________
Un tātad - kā jums patīk?
Jau otrais, nē, trešais stāsts, ko pabeidzu. Nu, es jūtos diezgan lepna, hehe.
Un, neuztraucieties, es nekur nepazūdu - jau varu paspoilerot, ka jau esmu iesākusi rakstīt kaut ko jaunu. Ja man tā ļoti produktīvi sanāks, varbūt pat rīt jau ielikšu.
Paldies jums visiem, ka lasījāt. : )
