Hey visiem. Visu laiku domāju, ka šī varētu būt pēdējā daļa, bet vakar pa nakti uzrakstīju vēl vienu - pašu, pašu pēdējo daļu. Tātad jā, šī ir pirmspēdējā. Kad savāksies 90 plusi, likšu nākamo. Dziesma. Enjoy.
Kad atveru acis, redzu tikai kaut kādus dīvainus plankumus. Tie noskaidrojas, un parādās griesti ar divām spožām lampām. Kad mēģinu piecelties kājās, pamanu, ka ap kreiso kāju un kreiso roku ir nelielas važas.
-Heilij?
Pagriežu galvu un atviegloti nopūšos. Kristofers, kuram važas ir tikai ap rokām, stāv pie sienas.
-Tev viss labi? – izdvešu.
-Jā, jā, viss ir labi, vai tev…
-Viss kārtībā, - sameloju. Galva griežas kā neprātīga un ļoti sāp ceļgals. Es palūkojos apkārt. Tā pati telpa. Pie pretējās sienas ir divi vīrieši melnās drēbēs. Abi ir apmēram mana audžutēva vecumā. Vēl tur ir puika ar nogriezto plaukstu un Kristofera tēvs. Pie staba ir Kārters, un nu arī Džims.
Es palūkojos atpakaļ uz Kristoferu. Puisis nodur skatienu. Redzu, ka viņa acis ir sarkanas un vienu klāj zilums.
-Nāc šurp, - viņš pastiepj rokas. Es paeju divus soļus puiša virzienā, dzirdu viena vīrieša brēcienu, lai nekustoties.
-Te nebūs nekādas maigošanās, skuķi! – viņš iebrēcas.
Kristofers nikni nošņācās, bet es apsēžos.
-Kur Greisa? – pēkšņi attopos.
Kristofers nodur skatienu. Viens no vīriešiem iesmejas.
-Ja tu domā to rudo skuķi, tad zini, ka viņas vairs nav, - viņš izsmējīgi iesaucas. Otrs klusi pasmejas. Es aizklāju seju ar plaukstām.
Džons. Džošs. Greisa. Kurš būs nākamais?
Tā mēs sēžam, līdz telpā ienāk vīrietis tādā kā bruņutērpā.
-Hārlens ir klāt, ved to skuķi šurpu, - viņš nosaka, palūkojas uz visiem pārējiem un samiedz acis. – Un pārējos arī.
Manas važas tiek noņemtas no sienas, bet atstātas pie ķermeņa. Arī Kristoferam un pārējiem ir tāpat. Tātad mūs vedīs kā suņus pastaigā. Man pat nav bail, mani pilda dusmas, kuras vēl nav paspējušas noplakt.
Tiklīdz man ir iespēja, es ieķeros Kristofera asiņainajā plaukstā, bet puisis aši mani apskauj. Viens no vīriešiem nosprauslājas, bet neko nesaka.
Un tad mūs ved pa lielo halli, kas aizbāzta ar dažādiem mēsliem, ved pa nelielu gaiteni, un tad gandrīz vai iegrūž pa kādām durvīm.
Un tagad man paliek bail.
Mēs esam tajā noliktavā. Es to zinu, nē, jūtu. Tajā noliktavā, kur es pirmo reizi satiku Denjelu. Jūtu, cik ļoti man sitas sirds, un ieķeros stiprāk Kristofera plaukstā.
Te ir liels, apaļš galds un aiz tā – divi krēsli. Vienā no tiem sēž vīrietis ar tumšiem, īsi apgrieztiem matiem un laipnu, aizrautības pilnu izteiksi sejā. Blakus viņam sēž vecāks vīrietis bruņojumā.
Tiklīdz mēs ienākam telpā, jaunākā vīrieša acis pievēršas man.
-Noņemiet meitenei roku dzelžus, - viņš ierunājas neparasti smalkā balsī.
Manas važas tiek noņemtas, un es viegli paloku roku. Tā ir notirpusi.
-Ā, misters Rosko, - vīrietis ar mazliet uzspiestu smaidu palūkojas uz Kristoferu. – Es jau zināju, ka mūsu mazais dezertieris atgriezīsies. Tikai cerēju, ka tiksimies savādākā situācijā. Tu mani nodevi, vai zini.
Kristofers klusē. Viņš nesaka neko, tikai ar naidu un dusmām lūkojas vīrieša sejā.
Un tagad es saprotu.
Tas ir Hārlens. TAS Hārlens.
-Un te nu ir mūsu mazā Heilija Rošela, - viņš pieceļas kājās. Pienācis mazliet tuvāk, viņš nopēta manu seju un sarauc uzacis. – Kas viņai to nodarīja?
Gribu pajautāt, ko tad, bet atceros, ka mana seja ir klāta ar asinīm.
-Neviens, - viens no vīriešiem, kas mani ieveda iekšā, nomurmina, - viņu tādu jau atradām šahtā.
-Skaidrs, - Hārlens novelk. Viņš pasper vēl pāris soļus manā virzienā. – Tu esi līdzīga savai mātei, vai zini. Un tēvam arī.
Sakožu zobus un mēģinu klusēt.
Tas neizdodas.
-Varbūt izlaidīsim šo jauko pļāpāšanas daļu un ķersimies pie nogalināšanas?
Hārlens sarauc uzacis.
-Nē, kāpēc gan? Tava nāve būs lēna. Tikpat lēna, kā manas ciešanas un ilgas pēc tēva. Vai zini, kā ir palikt bez vienīgā ģimenes locekļa? Vai zini? Vai zini, kā ir negulēt, naktīs domājot, vai tēva slepkavam nevajadzētu mirt? Vai zini, kā ir plānot tēva slepkavas nāvi? Izplānot visu, līdz pēdējai detaļai? Atrast ieročus, ar ko nogalināt viņa sievu, bērnu, pašu? Vai tu zini? Vai tev ir kaut mazākā nojausma? – viņš kliedz.
-Vai zini, kā ir dzīvot bailēs par to, ka tevi atradīs un nošaus kaut kāds trakais? – izspļauju. Hārlens ieplēš acis. Viņš tiešām izskatās… Traks.
-Neuzdrošinies, - viņš izstiepj rādītājpirkstu manā virzienā. – Neuzdrošinies man to pārmest, man bija tiesības…
-Nogalināt cilvēku? Nē, nebija, - atbildu, noslaucīdama vaigu jakas piedurknē. –Bet vai tu zini, kā ir noraudzīties draugu nāvē? Noraudzīties, bet nespēt palīdzēt? Vai to tu zini? To sajūtu? Vai zini, kā ir uzaugt audžu ģimenē, bet to nezināt līdz pat astoņpadsmit gadu vecumam, kad nejauši atrodi adopcijas dokumentu mapi? Vai to tu zini?
-AIZVERIET VIŅAI MUTI! – Hārlens saķer galvu un iekliedzas.
Kaut kas man iesit, un tad sākas nekārtības.
Atsprāgst gala durvis. Pa tām ieskrien trīs stāvi ar ieročiem rokās, un sākas apšaude. Kristofers iesper vēderu vienam no sargiem un parauj mani aiz kaut kāda skapja. Es pasniedzos pie jostas pēc ieroča, bet man tā vairs nav, tāpēc paļaujos uz Kristoferu.
-HEILIJ, BĒDZ! – sadzirdu balsi. Mamma.
-Mammu, ko tu te…
-SKRIEN! – viņa iekliedzas. Atskan vēl pāris šāvieni. Es nespēju pakustēties, par spīti tam, ka Kristofers mani stumj kājās.
-Ejam, ejam, Heilij, bēgsim prom…
Es sapņaini atveru acis. Es nekur nevaru iet, te ir Džims, un mamma, un Ītans, un Georgs… Un Kārters. Un Kristofera ģimene. Nē, es nekur nevaru iet.
Es izskrienu no slēptuves.
Zemē guļ daļa Hārlena vīru. Kristofera tēvs. Georgs. Ne no kurienes ir uzradusies Ketrīna, un nu meitene stāv pie kastēm un nezina, kurā pusē lai nostājas.
-Skrieniet, Heilij, ejiet prom, - Ītans kliedz, atslēgdams kaut kādu vīrieti. Hārlens viņam no muguras iebelž pa galvu, un Ītans saļimst.
Es redzu pie sienas piespiedušos Kristofera brāli, kurš izskatās pa pusei atslēdzies. Un šobrīd man ir vienalga, ka nezinu viņa vārdu, es pieskrienu, saķeru puisi aiz padusēm un sāku vilkt izejas virzienā.
-HEILIJ, NĒ!
Kad pagriežu galvu, redzu Kristoferu, kurš ar muguru mani piespiež sienai. Es, nedomādama neko, parauju viņa brāli ārā no Kristofera aizsega un metos skriet, raujot puiku līdzi.
-ATKĀPJAMIES! – dzirdu Kārtera kliedzienu.
Es domāju, ka Kristofers skrien man no muguras, tāpēc pat nepagriežos, lai pārliecinātos. Pie pašām durvīm zemē ir ierocis, kuru es ātri savācu. Tad es pagriežos un ātri pārlūkoju telpu. Hārlens ir pazudis. Telpa peld sarkanu asiņu jūrā. Līķi… Es pat nespēju uz tiem paskatīties. Tad mani piesaista kaut kas pie sienas, pie kuras sēdēja Kristofera brālis. Kāds, nevis kaut kas.
Kristofers.
Ar šāvienu plecā.
-Kristofer… - Izdvešu, bet Ītana stāvs pēkšņi un ne no kurienes mani sāk grūst ārā pa durvīm, un aiz muguras es vairs neko neredzu. – Nē, nē, Ītan, tur ir Kristofers, mums jāiet, nē…
-VIŅAM VAIRS NEPALĪDZĒT, SKRIEN!
Un es skrienu.
Es esmu egoiste. Es pametu Kristoferu vienu. Es sevi ienīstu tik ļoti, ka iebelžu ar plaukstu pa pieri un klusi ievaidos.
Kad tiekam līdz nākamās ielas krustojumam, Ītans iegrūž mūs sānielā, lai pārliecinātos, ka mums neseko.
Te ir Ītans. Kārters. Mamma. Es. Džims. Kristofera brālis. Viss. Neviena vairs nav. Visi ir vai nu miruši, vai nu nodevēji.
Sirdī kaut kas dīvaini sakustas, bet es neraudu. Tukšums spiež manas plaušas, līdz atgriežas Ītans, lai paziņotu, ka mums ir maz laika, lai tiktu prom.
Kad tiekam līdz kaut kādam nelielam būcenim gandrīz pie rajona robežas, Kristofera brālis ir gandrīz atslēdzies.
-Viņam ir liels asiņu zudums. Viņš jāved uz slimnīcu, - Kārters konstatē.
Kamēr viņi domā, kā lai dabū mašīnu, es apsēžos pašā būceņa stūrī un aizklāju seju ar plaukstām.
Es esmu briesmīgs cilvēks.
Es sev nekad nepiedošu.
Nekad.
