Hey. Divdesmit astotā daļa jau, un man vēl joprojām nav skaidri izplānotas beigas. Jautri, būs improvizācija. Enjoy.
Protams, ka es klusēju. Es ne ar vienu pašu vārdu Greisai nesaku, ka Denjels ir miris. Viņai tas būtu daudz lielāks trieciens nekā man, jo viņa puisi pazina daudz ilgāk.
Tomēr arī man ir gana smagi.
Gaitenis liekas mūžīgs, un, kad mēs beidzot nonākam pie līkuma, es pat nepamanu Greisas brīdinošo sejas izteiksmi. Es vienkārši eju.
Pirmajā brīdī liekas, ka viss ir kārtībā, bet tad es saskatu sakņupušo stāvu pie vienām no durvīm.
Džims.
Greisa tikai stāv. Sieviete pat nepakustas. Tikai tad, kad es jau pieskrienu, lai palīdzētu viņam piecelties, Greisa mani rupji pagrūž malā.
-Džimij, Džim, tev viss labi? – viņa atglauž puisim no pieres matus.
-Ko jūs te darāt? – viņš izdveš.
-Nācām pēc tevis un Kristofera… Kur viņš ir? – Greisa pēkšņi paskatās apkārt.- Kā tu te gadījies?
-Es izbēgu no kameras. Kristofers ar brāli un tēvu palika tur. Neuztraucies, - viņš piemetina, pamanījis manu sejas izteiksmi, - viņam viss ir labi, ko gan nevarētu teikt par viņa brāli.
-Kas notika?
-Viņam nogrieza roku, lai pierādītu, ka viņi var visu. Kristoferam lika pateikt, kur tu esi, bet viņš jau to nezināja, tāpēc sākās tāda neliela, asiņaina izrāde. Tas bija briesmīgi, - Džims piestutējas kājās. Viņš izskatās vesels, bet apdullis.
-Vai tu vari mani aizvest tur? – cerīgi ievaicājos. Džims nodur skatienu. Es uzreiz saprotu, ka viņam negribas vēlreiz līst bedrē ar čūskām, tāpēc dusmīgi aizgriežos. – Skaidrs.
-Heilij, - Greisa gandrīz naidīgi nosaka, - tu nedrīksti likt viņam ko tādu darīt, viņš knapi izdzīvoja…
-Paskaties uz viņu, viņš ir pilnīgi vesels! Kas to lai zina, ko tur dara ar Kristofera ģimeni, ko dara viņam pašam, - purpinu, iedama tālāk pa gaiteni. Tad es apstājos un pagriežos. – Ja drīkstu tik daudz prasīt, vai vari vismaz aptuveni izstāstīt, kur ir tā kamera, kur viņi ir? Vai arī tas no tevis būs par daudz prasīts?
Džims uzmet skatienu sienai.
-Vienu stāvu augstāk. Tajās tumši zaļajās durvīs ir kāpnes. Bet es tev neieteiktu kāpt augšā, no sirds neieteiktu. Viņi visi ir tur. Dežurē. Es knapi aizbēgu, - Džims nosaka.
-Es netaisos pamest savējos.
Tad es sāku iet tālāk.
-Pagaidi, - dzirdu Džima balsi. – Piedod. Es nākšu. Iesim. Viena tu netiksi galā, - viņš nomurmina.
Greisa klusu seko.
-Kurš no jūsu kompānijas bija nodevējs?
-Ko?
-Kad tu attapies… Pagaidi, kā tu tiki te? – Greisa apstājas, kad esam nonākuši līdz zaļajām durvīm.
-Es… Es neatceros, - viņš atbild. – Vienu brīdi es biju stāvlaukumā, aiz manis bija Amēlija, mēs dūrām riepas, bet tad Ītans kaut ko nokliedzās, un visi metās aiz ēkas. Es lāgā nesapratu, kas notiek, un, kad sāku skriet, kāds mani nokautēja un es atslēdzos. Attapos tajā kamerā. Nav ne jausmas, kā tur tiku. Kur ir pārējie?
-Pols, Tailers un Ketrīna bija nodevēji, - sāku skaitīt uz pirkstiem, - mamma ar Georgu izgāja ārā, - noliecu vēl divus pirkstus, - Džošu nošāva, Ēriks ar Diānu aizbrauca, nezinu, vai Ēriks maz ir atpakaļ, Kristofers ir augšā, mēs trīs esam te, Amēlija, Kārters un Ītans ir kaut kur… Kaut kā tā, - nobeidzu savu stāstījumu.
-Kur ir Džons? – Džims pajautā.
-Viņš palika augšā, sagaidīs tos, kas vēl redzēs dienasgaismu, - Greisa vārgi iesmejas, bet neliekas, ka Džimam būtu radušās kādas aizdomas.
Kad ieejam telpā, kurā ir mazliet izliektas kāpnes uz augšu, rodas pāris komplikācijas. Man ir tikai viens ierocis, un tas pats ir pie Greisas. Viņai ir divi naži, un Džimam nav nekā.
-Ņem, - Greisa sniedz man atpakaļ ieroci. Džimam tiek nazis.
-Nē, ņem tu, - atsaku, - es tāpat esmu sliktākā šāvēja pasaulē.
-Tu neesi nevienu nogalinājusi, vai ne?
Džims ar interesi skatās manī.
-Jā, - atbildu.
-Tāpat paturi ieroci, - Greisa bezrūpīgi attrauc. – Man vienmēr labāk patikuši aukstie ieroči, tāpēc paturi vien.
Tad mēs sākam kāpienu augšā pa kāpnēm, kuras man labpatiktos dēvēt par Kāpnēm uz Nezināmo. Jo es nezinu, vai maz atgriezīšos dzīva.
Kad nonākam pie augšējās lūkas, es gandrīz apvemjos no bailēm. Džims liekas bezrūpīgs, bet Greisai deniņos pulsē smalka vēna.
-Visu vai neko, - nočukstu, atgrūzdama vāku vaļā.
Trīs pāri acu mirkli veras manī ar izbrīnu, bet tad – ar naidu.
-Ķeriet viņu!
Greisas mestais nazis iestrēgst vienam no vīriešiem kaklā, un Džima – otram. Trešais pieplok pie kaut kāda skapja, bet, kamēr es vēl tūļājos ārā no lūkas, Greisa jau ir izlīdusi un ar vienu sitienu nokautējusi trešo vīrieti. Tad viņa tos visus pārmeklē. Pa pistolei tiek arī viņai un Džimam, un man tiek neliels kabatas nazis.
Tad, nepārmīdami ne vārda, mēs ejam tālāk.
Te ir kā lielā hallē bez logiem. Durvju ir daudz, un man ir bail atvērt kaut vienas, jo es nezinu, kas mani aiz tām sagaidīs.
Mēs apejam apkārt visai telpai, bet tad Džims zinoši norāda uz durvīm, kas ir gandrīz apslēptas aiz vecu kastu un žurnālu kaudzes. Kad es nostājos pie tām, liekas, ka iekšā ir klusums, bet tad es sadzirdu klusu kunkstu.
Tas ir Kristofers. Tam jābūt Kristoferam.
Es atgrūžu durvis vaļā un ar nepārspējamu veiklību (kas nav man raksturīgi) notēmēju ieroci uz priekšu, kamēr pati ātri nopētu telpu. Te, piesiets pie kaut kāda staba, sēž Kārters. Pie pretējās sienas, ar asinīm notriepts un atslēdzies, guļ apmēram Diānas vecuma puika melnā t-kreklā. Pamanu, ka viņa roka ir tikai stumbenis, plaukstas nav. Tas ir Kristofera brālis. Blakus puikam, apsēdies uz otrādi apgāzta spaiņa, sēž vecāks vīrietis uzvalkā, kas kādreiz ir bijis gaišā smilšu krāsā. Tagad to izraibina asinis un citi pleķi.
Un tad es ieraugu Kristoferu. Viņš stāv pie sienas, un ap rokām ir važas.
-Kristofer… - Iesaucos, bet mani satver stipras rokas un nogrūž zemē.
-Nekusties ne no vietas, skuķi!
-Neaiztiec viņu! Dzirdi? Neaiztiec viņu, - dzirdu Kristofera balsi, bet tā šķiet nākam no tālienes. Aizmugurē iekliedzas Greisa. Kaut kas silts un slapjš uzšļakstās uz mana vaiga. Džims mēģina kaut ko teikt, bet atskan būkšķis.
Un tad ir tikai melna tumsa.
