Čau. Tāda garāka daļa kā kompensācija par to, ka iepriekš tik ilgi nebiju, un iespējams, ka rīt arī nebūs. Vēlreiz atgādinu, ka viss šis tuvojas beigām, kuras es vēl nezinu. Tiešām - kas sanāks, sanāks. Enjoy.
Kad beidzot kaste tiek atlauzta vaļā, skatienam atklājas pāris pistoles, kaut kas līdzīgs ierocim, ar kādu varētu darboties snaiperis, naži, ložu virtenes un divas lapiņas.
‘’Tikai ārkārtas gadījumiem, Diāna Breita.’’
‘’Pirms lieto jebko no visa šī, kārtīgi padomā.’’
-Tēvocis vienmēr ir gribējis, lai cīnos par savu vietu zem saules, - viņa parausta plecus un izgāž kastes saturu uz galda.
Kad viss tiek sadalīts, man tiek divas pistoles, nazis un tas briesmīgi garais ierocis, kuram es nezinu vārdu.
-Es zinu, ka tavs brālis mani nošaus, - nomurminu, kad esam apbruņojušās.
-Nu, - Diāna greizi pasmaida, - es pamēģināšu viņu aizkavēt, bet neko nesolu.
-Un vēl mani nošaus Džons.
-Nu, tava mamma arī nebūs sajūsmā, - Diāna nosaka. - Paņem jaku, brauksim.
Kad iesēžamies mašīnā, mani pārņem viegla reibuma sajūta. It kā viss šis nenotiktu pa īstam. Brauciens nav īss, bet nav arī tik garš, lai es paspētu visu apdomāt. Pie stūres sēž Diāna. Es tikai ik pa brīdim pajautāju, vai viņa tiešām zina, kur jābrauc.
-Protams, zinu. Jau teicu, ka tēvocis Džons bija manā pusē, un mūsu makšķerēšanas svētdienas patiesībā bija rajona izpēte un Ņujorkas iepazīšana.
Kad iebraucam rajonā, tas uzreiz ir redzams. Veikalu skatlogus nomaina noplukuši bordeļi, un restorānus – mazas bodītes ar aizdomīgiem uzrakstiem. Viss ir pelēcīgs un noplucis, un tikai palūkojoties uz cilvēkiem, mani pārņem drebuļi.
Uz ielas mašīnu nav vispār, un daudzas acis kāri skatās uz manas mammas melno BMW. Protams, mamma mani nošaus. Mašīna ir kaut kas svēts. To aiztikt nedrīkst.
Pēkšņi ceļu aizšķērso divas mašīnas. Bremzes skaļi nokauc, un Diāna pēdējā brīdī paspēj nobremzēt, lai neiebrauktu vienā no mašīnām.
-Nu ir beigas, - iepīkstos.
-Aizveries, - viņa drūmi nomurmina.
-Mums ir beigas.
-Aizver muti, - Diāna iebrēcas.
Un tad es saprotu.
Tas nav Hārlens ar savu bandu.
Tie ir mūsējie.
-Velns parāvis, mums tiešām ir beigas, - Diāna nopūšas. Laikam arī viņa ir pamanījusi, kas īsti mums stāv pretī.
No zaļās mašīnas izlec Tailers un Džons. Abi izskatās vairāk nekā dusmīgi. No baltās lēni izkāpj Greisa, Pols un Ēriks.
Diāna atver durvis, bet ārā nekāpj.
-JŪS VISPĀR DOMĀJAT AR GALVU, VAI TĀ IR TIKAI FRIZŪRAS UZTURĒŠANAI? – Pola brēciens sasniedz manas ausis, un es saraujos.
-JŪS TAČU NEESAT PIE PILNAS APZIŅAS, DŽON, SAKI TAČU KAUT KO…
-Aizveries, - Džons mierīgi nomurmina Pola virzienā, bet tad dusmīgi paskatās uz mums. Labi, ka skatiens nespēj nogalināt, jo šobrīd mūs nespētu pasargāt pat mašīnas priekšējais stikls.
Kad es bailīgi izkāpju no mašīnas, Pols pieskrien man klāt un vairākas reizes sapurina.
-Tu taču neesi normāla, - viņš nočukst, - kaut kas apbrīnojams…
-Pol, - uzlieku roku jaunajam vīrietim uz pleca, - es netaisos sēdēt mājās un rakt jums visiem kapus.
-Idiote, - viņš nomurmina, vārgi pasmaida un atgriežas blakus Džonam.
-Es esmu vīlies. Vīlies, bet arī lepns, meitenes, - tēvocis nomurmina.
Ēriks dusmīgi žņauga rokās pistoli. Man liekas, ka viņš grib mani nošaut, vai vismaz sašaut.
-Ko tagad?
-Protams, ka viņas abas ir jāsūta atpakaļ, - Ēriks nošņācās.
-Ko? – Diāna iebrēcas.
-Nē! – piebalsoju. – Paklau, Hārlena dēļ visa šī padarīšana sākās. Viņa dēļ man nebija īsto vecāku. Tagad pie viņa ir Kristofers ģimene. Es netaisos sēdēt malā un gaidīt, kad viss beigsies, es gribu tajā piedalīties.
Visi klusē. Greisa kaut ko nobubina, bet es neko nesadzirdu.
-Paliec, - Ēriks pēkšņi nosaka. – Bet Diāna brauks mājās.
-Jūs varat, bet es nē? – meitene iespiedzas. Brālis saķer viņu aiz pleca un iestumj mašīnā.
-Es viņu aizvedīšu.
-Mums vajag cilvēkus, - Džons aizrāda.
-Heilija paliks manā vietā, - Ēriks atbild, uz mani palūkodamies, - vai ne?
-Nu protams. Neatstās taču savu mīlulīti vienu pašu rajonā, - Greisa apvainoti nosaka.
-Ak, aizveries, - Diāna atbild, bet Ēriks ielec mašīnā un abi aizbrauc.
Mirkli visi stāv, bet tad Džons liek man braukt ar Polu, un liek Polam paskaidrot man rīcības plānu. Pārējie sasēstas zaļajā mašīnā.
-Tava mamma, Kristofers, Ketrīna, Džošs un Georgs dežūrē pie pašas noliktavas. Pēc laika viņiem jau vajadzētu būt iekšā, - Pols saka, sekodams zaļajai mašīnai. – Ītans, Amēlija, Džims un Kārters pašreiz dur riepas visām tām mašīnām, kas ir stāvlaukumā. Mums jābrauc uz Hārlena garāžu, kaut kas jāpadedzina, lai novērstu uzmanību.
-Tāds kā… Tāds kā mānīgs manevrs, ja?
-Jā.
Pols liekas uzjautrināts par mani, bet neko nesaka. Viņa tumši nosauļotajā sejā var lasīt tikai nepacietību un gandrīz vai prieku. Viņš neizskatās ne nobijies, ne saīdzis kā parasti.
Es droši vien drebu pie visām miesām.
Pēkšņi es sadzirdu šāvienu, un redzu, kā Džona mašīna nobrauc no ceļa un ietriecas kāda bordeļa sienā.
-Velns!
Pols nobremzē un pazūd blakus ielā tik ātri, ka pat nepaspēju ieķerties sēdeklī, lai pieturētos, un tāpēc sāpīgi ietriecos ar galvu durvju malā. Mēs aiztraucamies pretējā virzienā, un, cik es redzu, mums neviens neseko. Šāvieni kļūst klusāki, līdz izzūd pavisam.
-Kas tas bija?
-Viņi zina, ka mēs te esam.
Vairāk neko man nevajag. Es izvelku no jakas iekškabatas pistoli un žņaugu rokā, līdz Pols liek man nomierināties.
Pēc kāda brīža sataustu mute kaut ko metālisku un sāļu. Asinis. Kad palūkojos atpakaļskata spogulī, ieraugu, ka piere pie deniņiem ir pārsista, un no turienes straumēm gāžas asinis.
-Tev viss labi?
Pols pagriežas.
-Jā, tikai ja būtu ar ko noslaucīt, - nomurminu, ar roku noslaucīdama asinis no vaiga. Viņš no bagāžas nodalījuma izņem kaut kādu lupatu, kura ož pēc degvielas, bet man ar to pietiek. Pēc brīža lupata smird pēc asinīm.
-Ko tagad?
-Nu, mēģināsim tikt līdz garāžai. Ja nē, dedzināsim pirmo, kas pagadās.
Pols izskatās nosvērts, bet aiz tās maskas ir redzams uztraukums.
-Vai pastāv iespējamība, ka kāds mirs?
Pols mani žēli uzlūko.
-Protams. Protams, - viņš nočukst. – Vienmēr kāds mirst. Šoreiz tie būs Hārlena vīri. Visi, kā viens.
Kad Pols apstājas pie nelielas ēkas nolupušā, tumši zaļā krāsā, es vēlos pajautāt, kas tas ir, bet tad saprotu, ka tā ir garāža.
-Un tagad?
-Paņemšu no bagāžnieka benzīnu, izvelc no bagāžas nodalījuma šķiltavas.
-Labi, - atsaucos.
Pols vēl ir mašīnā, kad es atveru bagāžas nodalījumu.
-Paklau, neizskatās, ka te kaut kas būtu…
Sāpīgs sitiens pa galvu.
Būkšķis.
Es dzirdu, kā nokrakšķ mans deguns, vai varbūt izlūzt kāds zobs, triecienā pret mašīnas priekšējo paneli.
Klusas lamas.
Melnums.
Kad atveru acis, ar seju atrodos pret paneli, un mutē ir pretīga asiņu garša. Jūtu, ka mēs braucam. Mašīna kratās, un ik uz katras bedres es sasitos pret paneli. Tomēr es nepaceļu galvu. Man bail no tā, ko redzēšu.
Es viegli pakustinu pirkstus, tad rokas. Es neesmu sasieta. Pat piesprādzēta ne. Tikai atbalstīta pret paneli un durvīm, lai nesabruktu uz mašīnas grīdas. Rokas ir gandrīz uz grīdas, un tur es sataustu kaut ko vēsu un metālisku.
Mana pistole.
Protams, ka es neesmu spējīga nošaut Polu. Viss, ko es izdaru, ir sitiens pa vīrieša galvu, un tomēr – viņš atslēdzas. Pa to laiku es ātri pārtveru mašīnas stūri un nobraucu ceļa malā. Tad izslēdzu motoru, aptaustu Polu, atņemu viņam ieroci un nazi, un iztenterēju no mašīnas. Reibst galva, un sāpes deniņos ir gandrīz neizturamas. Viegli aptaustu degunu. Nē, tas nav lauzts. Tad ar mēli izbraucu caur zobu rindām. Jā, apakšā, gandrīz pašā priekšā viena trūkst. Es nespēju pat aizdomāties līdz tam, kā izskatīšos vai izskatos. Tagad man ir jāatrod pārējie un jābrīdina par Pola nodevību. Gan jau, ka arī viņš strādā ar Hārlenu.
Mana situācija nav no tām labākajām. Es esmu tādā rajona daļā, kur nekad iepriekš neesmu bijusi. Priekšā ir pāris noliktavu, un aiz muguras ir noplucis restorāns. Par spīti tam, ka ir pēcpusdiena, viss ir apmācies.
Un es izdaru to, ko man nekādā gadījumā nevajadzētu darīt. Drošības pēc iesitusi Polam pa galvu vēl divas reizes, es izveļu viņu no mašīnas un atstāju grāvī. Tad sēžos pie stūres un mēģinu atcerēties visu, ko man mācīja Pols. Sajūgs. Bremzes. Stūre.
Mašīna aiztraucas pa ielu ātrāk, nekā es biju domājusi, un es gandrīz iekliedzos. Un tomēr – man izdevās. Es atradīšu pārējos.
Spogulī nopētu savu seju. Pāri vaigam ir asins svītra, uz pieres ir zilums un lūpas ir vienās asinīs. Vaigs ir mazliet piepampis, bet citādi viss liekas normāli.
Es braucu taisni, līdz izlemju nogriezties pa kreisi. Un man paveicas – grāvī ir Džona tumši zaļā automašīna. Apstājos tai blakus un uzmanīgi izkāpju ārā. Manā rokā ir sažņaugta pistole.
-Tēvoci Džon? Tailer? Greisa?
Klusums. Tad es sadzirdu klusu skrapstoņu. Man liekas, ka viss iekšā ir sasalis no bailēm, bet es tomēr lēni tuvojos mašīnai.
Priekšā, iespiests starp sēdekli un stūri, ir Džons. Aizmugurē guļ Greisa.
-Tēvoci Džon! – iespiedzos, kad ieraugu, ka vīram acis ir vaļā.
-Heilij, - viņš izdveš.
Es nolieku ieroci zemē un saķeru vīrieti aiz rokas, lai izvilktu ārā.
-Nē, Heilij, vispirms Greisu, - viņš gārdz. Pār lūpu notek asins straumīte.
-Nē, nāc šurp, - velku stiprāk, bet tad pamanu, ka viņš ir kā pienaglots pie krēsla ar kaut ko garu un metālisku. Lauznis. Kāds ir iedūris viņam plecā lauzni. – Tēvoci…
-Heilij, velc… Ārā Greisu, - viņš čukst. Acīs saplūst asaras. Es vēl mirkli lūru uz lauzni vīrieša plecā, bet tad atrauju vaļā aizmugures durvis, sāku kratīt aiz pleca Greisu un valdu raudas. Visbeidzot sieviete atver acis.
-Heilij, ko tu te… Pols?
-Viņš ir ar Hārlenu, nāc ārā, - gandrīz uzkliedzu.
-Nē, nē, jums bija jānodedzina garāža, vai jums izdevās?
-Nē, viņš mani atslēdza, - atbildu, palīdzēdama viņai izkāpt ārā.
-Nevar būt…
-VAI TAD TU NESAPROTI? VISPIRMS DENJELS. TAGAD POLS. ARĪ TAILER. VIŅI VISI IR AR HĀRLENU! – iekliedzos.
-Nebļauj uz mani! – viņa vārgi iespiedzas, bet tad man pār plecu ierauga Džonu. – Tēvoci…
-Meitenes, vācieties prom, - viņš izdveš. – Atrodiet Hilariju, Ītanu, Džimu un Kristoferu. Arī Georgu. Vairāk nevienam neuzticieties. Uz nākamās ielas ir kanalizācijas lūka. Pa to var iziet uz Hārlena labirintiem zem ielas, kur ir viņa noliktava. Ejiet, atrodiet pārējos…
-Mēs atcelsim misiju, tevi vajag nogādāt slimnīcā, - Greisa šņukst, atbalstījusies pret manu plecu un mašīnas jumtu.
-Aizmirsti… Neko… Neatcel… Atceries… Kas… Ir… Tavi… Ienaidnieki, - Džons čukst. – Heilij. Iesāc to, kāpēc… Ieradies…
Nezinu, vai asaras, kas plūst pār manu seju maz ir manējās. Varbūt līst. Asaras.
Tad viņš it kā pastiepj man pretī roku, bet tā nedzīvi nokrīt gar sāniem.
Viņš ir miris.
