Čau, jau astotā daļa. Šī ir +/- tā vieta, kur stāsts kļūst +/- interesantāks. Nu, vismaz priekš manis. 50 + un lieku turpinājumu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Give-me-hope-7/682298">iepriekšējā
Ņujorka. Protams, ka es te jau esmu bijusi, tikai šobrīd viss liekas savādāks. Košāks. Vai arī pelēkāks… Es nezinu. Iekšā viss vārās, un kad uzmetu skatienu mapei savās rokās, liekas, ka izvemšos. Man ir bail.
-Tev viss labi?
Ignorēju Kristofera balsi, un atspiežu vaigu pret stiklu.
-Tev jābeidz mani ignorēt.
Muļķis.
-Heilij, izbeidz. Piedod, ka es nosaucu tevi par palaistuvi, bet mums abiem jāpiekrīt, ka man daļēji taisnība. Ar savas labākās draudzenes puisi…
Es strauji pagriežos, no aizmugures paņemu somu, izņemu no turienes austiņas un iespraužu telefonā. Tad uz maksimālo skaļumu ieslēdzu mūziku un ielieku austiņas ausīs.
-Lieliski! – viņš vēl cenšas pārkliegt mūziku. Uz ceļa ir daudz mašīnu, un ielas ir pilnas ar cilvēkiem. Es ņemos pētīt katru, ko varu saskatīt.
Sieviete ar koši rudiem matiem stumj pie rokas velosipēdu. Kāda brunete pārdod ziedus. Vīrietis ar neskaitāmiem tetovējumiem ved pie rokas mazu zēnu. Viņiem blakus iet jauna meitene ar zilzaļiem matiem.
-…tu esi neciešama.
Es mēģinu neklausīties, bet tas ir grūti, jo Rosko tiešām kliedz. Pilnā balsī.
Kad mēs nogriežamies uz kādas sānielas, pabraucam garām Makdonaldam un apstājamies pie necilas daudzdzīvokļu ēkas, es saprotu, ka esam klāt.
-Te nu mēs esam.
Es žņaudzu rokās mapīti. Pirksti sāp no nemitīgās kustināšanas, bet iekšējās sajūtas ir trakākas.
Un ja nu viņi nevēlas mani redzēt? Ja padzen prom? Ja… Ja nu viņi uzņems mani laipni? Tas būs vēl trakāk.
-Esi gatava?
-Nē, - izdvešu. Acis sāk pildīties ar asarām. – Man ir bail.
-Nomierinies, ievelc elpu.
-Aizveries. Man vajag pāris minūšu vienatnē.
-Dešanela…
-Lūdzu.
Rosko uzmet man skatienu, taču izkāpj no mašīnas un ar muguru atspiežas pret to.
Es dzirdu, kā brauc mašīnas, kā atskan to taures signāli. Tas kaut kādā veidā saistās ar mājām, un es mazliet nomierinos. Sirds sitas kā neprātīga. Man ir bail, man ir bail, man ir bail..
Es attaisu mašīnas durvis un izkāpju ārā.
-Ejam.
Viņš, mazliet noraizējies, bet seko man uz ēkas ieeju. Pie durvīm ir kāds vīrietis, kurš īpaši nepievērš mums uzmanību.
Kāpņu telpa ir šaura un tumša, un smird pēc alkohola. Ja nu vecāki ir alkoholiķi?
Trešais stāvs. Devītais dzīvoklis. Šķiet, ka mēs kāpjam nebeidzami ilgi. Man sāk reibt galva, un es ik pēc pakāpiena apstājos. Laiks apstājas.
Pie durvīm pirmais nonāk Kristofers. Viņš pacietīgi gaida, kamēr saņemos nospiest zvana pogu.
Durvis atver kāda tumšādaina sieviete apmēram manas vecmāmiņas vecumā. Viņai mugurā ir tumši zili rītassvārki un ap kaklu – balta pērļu kaklarota. Uz deguna ir apaļas brilles.
-Labdien. Es… Es atvainojos, par šo traucējumu, es…
Es nepaspēju pabeigt. Sieviete klusi noelšas.
-Hillij? Tā esi tu? Hilarij?
-Ne-ē, - nomurminu. –Es meklēju Hilarij… Hilariju Bremenu.
-Atvainojos, - viņa viegli uzsmaida. Es paloku galvu. - Jūs esiet nepārspējami līdzīgas. Vai jūs esiet viņas māsa?
-Nē, es… Es esmu viņas meita.
Mirkli sieviete mani pēta no galvas līdz kājām. Tad uzmet skatienu mapei manās rokās.
-Es nezināju, ka Hillijai bija meita.
-Es nezināju, ka Hilarija ir mana māte.
Mirkli ir neveikls klusums. Tad sieviete nopūšas.
-Man nāksies jūs sarūgtināt. Hilarija šeit nedzīvo jau septiņpadsmit gadu.
Man reizē kļūst viegli un smagi.
-Mis, vai jūs nezināt, kur viņa ir?
-Nē, bērns. Pēdējo reizi redzēju viņu kādu gadu atpakaļ. Viņa strādāja ieroču veikalā par pārdevēju.
-Vai variet pateikt, kur atrodas šis veikals?
-Protams.
Kamēr sieviete sauc adresi, Kristofers, kurš visu šo laiku klusēja, pieraksta to telefonā.
-Paldies jums, - nočukstu. Sieviete atgaiņājas.
-Nav jau par ko. Ceru, ka ar tevi viss būs labi. Un, kad tu Hilliju atradīsi… Uzmanies. Un nodot viņai sveicienus no vecās Aškroftas. Viņa sapratīs.
-Protams, mis. Uz redzēšanos.
-Uz redzēšanos, bērns.
Tad durvis aizcērtas, un es atslīgstu pret sienu.
-Heilij, - Kristofers maigi piebiksta manam plecam.
-Viss labi, viss labi…
-Iesim?
-Jā, - novelku.
Kājas šķiet tik smagas, ka paiet ir grūti. Kad nonāku mašīnā, uzreiz ieritinos aizmugurējā sēdeklī.
-Ko tagad?
-Es nezinu, - nočukstu.
-Man braukt uz to veikalu?
-Nē, ne tagad.
-Ko tagad?
-Es nezinu.
-Heilij, mums kaut kas ir jādara.
Es nopūšos. – Labi. Brauc uz to veikalu.
Mirkli viņš lūkojas uz mani atpakaļskata spogulī, bet tad pagriežas pret mani ar visu ķermeni.
-Mēs viņus atradīsim. Neuztraucies.
Man nepietiek spēka pateikt, ka tas ir tas, no kā es visvairāk baidos. Ka mēs viņus atradīsim.
