Get Over It (K) 30

-Domāju, ka mums vajag iet uz zāli, kur būs daudz vairāk vietas, ja jau esam tik daudz jau sanākuši,- mēs ar Aleksandru gandrīz jau sākām sarunāties, bet mūs iztraucēja mana tēva balss. Nu, tagad vien atlika cerēt, ka es zālē viņu sameklēšu, jo ja es vēlējos, lai viss notiek tā, kā tas bija plānots, tad bija jāsāk darboties jau tagad. Savādāk nekas labs te nesanāks un būs vien jāparaksta līgums. Es gan nezināju kā uz to tieši reaģētu Aleksandra, bet es neticēju tam, ka viņa necenstos sev kaut ko nodarīt.

-Vēlāk gan jau parunāsim,- meitene pasmaidīja un aizgāja prom. Es noskatījos viņai pakaļ kā viņa pazuda cilvēku pūlī. Viņa vēl atskatījās, bet pie manis pienāca tēvs, tādēļ nevarēju ieskatīties viņai tieši acīs. Šķita, ka viņa būs viegls mērķis, nebija labi tā runāt par meiteni, bet ja runā godīgi, tad tā vien sanāca.

-Kāda viņa tev šķiet? Esi pārliecināts, ka izdosies viņu pārliecināt tāpat?- tēvs man jautāja. Pat ja viņu piedabūt sevī iemīlēties būtu grūti, es to censtos izdarīt tāpat. Negribēju, lai vēl kāda meitene jūtās tik slikti kā Eimija, kura padarīja sev galu. Tas bija mans ilgtermiņa mērķis. Es gan labi zināju, ka man nebūs dots laiks visu pusotru gadu, bet tikai gadu vai pat mazāk par to, jo viss viņas jūtās varēja mainīties.

-Būs labi. Tikšu galā. Liekas, ka viegli padosies,- vismaz pagaidām es biju par viņu tādās domās un šķita, ka arī diži kļūdījies es neesmu. Ja es nebiju kārtīgi izmainījies, tad noteikti man izdosies viņu savaldzināt. Vismaz agrāk es tā varēju ar jebkuru meiteni, bet tagad es tā gluži vairs nedarīju. Nešķita vairs manā stilā. Ja nu vienīgi kādā ballītē dabūju meiteni ar kuru pavadīt vakaru, bet principā tā vairs nenotika.

-Nu pieraugi, lai tā būtu. Logans un Natālija jau teica, ka viņai ir smags raksturs,- mans tēvs noteica un aizgāja man pa priekšu. Tagad bija jāizdomā, ko teikt Aleksandrai, kuru man būs jāsameklē. Viņas acīs es redzēju, ka meitene vēlējās, lai es viņu zālē atrodu, tomēr nevarēja paļauties uz viņas vienīgās runas spējām, jo iepriekš viņa manā priekšā šķita tīri samulsusi.

Labi, skatīšos pēc situācijas. Es īsti nespēju tagad tā uzreiz izdomāt, par ko un kā ar viņu runāt, bet gan jau atradīšu sarunas tēmu. Tā nebija tik grūta lieta. Galvenais gan nerunāt par laika apstākļiem, bet gan jau es izdomāšu, ko teikt un ko ne. No sākuma bija gan jāatrod viņa šajā diezgan pilnajā zālē, kurā aizvien nāca iekšā jauni cilvēki.

Es pagāju uz priekšu, tad pagriezos atpakaļ un ieraudzīju, ka Aleksandra ir veiksmīgi noslēpusies. Viņa stāvēja aiz statujas un uzreiz ienākot zālē viņu ieraudzīt gluži nevarēja. Varbūt pat tāds bija viņas mērķis, bet to uzzināt es nevarēju. Sarunas tēma bija rokā, viņai rokā bija šampānieša glāze un pēc gadiem viņa īsti dzert nedrīkstēja, tāpēc izdomāju meiteni nedaudz paķircināt.

-Vai tavi vecāki zina, ka tu dzer?- es jautāju, kad pienācu viņai klāt. Nezināju vai viņa par to neapvainosies, bet no vienas puses tas bija man izdevīgi, protams, ja vien viņas vecāki to nezināja. Nebiju pārliecināts, kāda ir viņas nostāja pret darījumiem, bet šoreiz mēs tādu tik tiešām savā ziņā noslēgsim, jo es varēju derēt, ka viņa negribēs, lai es kaut ko pasaku viņas vecākiem.

-Nezina un pagaidām domāju, ka viņiem tas nav jāzina,- meitene atbildēja. Perfekti! Atbilde tieši tāda, kā es to biju plānojis. Pagaidām viss virzījās pēc mana plāna. Un ja viss noslēgsies, kā man tas ir vajadzīgs, tad sanāks tieši tā, lai man paveiktos.

-Bet viņi stāv tur un runā ar Vinglesu ģimeni, redzi? Ja viņi pagriezīsies deviņdesmit grādu leņķī, tad labi redzēs, ka tu dzer. Un es jau arī varu nepaklusēt,- pēdējo teikumu es izteicu ar savādāku intonāciju, lai viņa saprot, ka ar mani var arī sarunāt, ja grib. Un es biju diezgan pārliecināts, ka meitene gribēs, lai es noklusēju par tādu cenu, kādu es uzstādīšu.

-Ko tev vajag, lai tu viņiem to nepateiktu?- Aleksandra labi uzķēra manu domu. Viņa vēl arī bija tīri apķērīga. Man patiesībā neko daudz nemaz arī nevajadzēja. Vismaz man šķita, ka tas ir kaut kas neliels. 

-Vienu vēlēšanos. Tikai vienu. Jebkurā laikā, jebkurā vietā un jebko,- labi, varbūt tas arī nebija tāds sīkums, jo viena vēlēšanās varēja izaugt par jebko. Tomēr es nebiju nekāds barbars, lai liktu  darīt kaut ko neiespējamu vai nepieņemamu. Man manieres bija labas, un meitenes es neapbižoju.

Aleksandra pasniedza man savu labo roku, kuru es stingri, tomēr ne sāpīgi paspiedu. Šis izvērtīsies par kaut ko grandiozu, es vismaz tā cerēju. Vēl nemaz nezināju, ko tieši es vēlēšos, bet tas man dzīvē noderēs. Un tad viņa aiz muguras paslēpa glāzi. Redzēju, ka viņas vecāki skatījās šai virzienā. Kamēr Logans un Natālija paskatījās uz citu pusi, izņēmu no viņas rokām šampānieti.

-Vēlāk, iespējams, tiksimies. Centīšos paklaiņot pa cilvēku pūļiem, lai man nav jāsatiekas ar vecākiem. Uz redzīti!- Aleksandra pēkšņi atvadījās no manis un ieklīda kādā cilvēku pūlī, kurā es vairs viņu nespēju saredzēt. Izdzēru atlikušo glāzes saturu un noliku pašu glāzi uz statujas malas. Gan jau kāds oficiants to savāks. Tagad bija jāpadomā, ko darīt tālāk. Tristanu un Demienu saukt tik ātri es nevarēju. Man reāli nebija ne jausmas. Droši vien atkal iešu kādā bariņā, kur ar mani kāds vēlēsies parunāt.

Tomēr tad man uzradās, ko darīt. Tristans burtiski vilka Aleksandru pāri visai zālei pret viņas gribu. Varēju to redzēt, jo viņas rāvās prom kā dzelta. Šaubījos, ka tas bija tāpēc, ka viņa ļoti gribēja pie kāda uzkodu galdiņa, bet Tristans centās rūpēties par viņas figūru. Tas šķita tikpat absurdi kā paziņot, ka mūsu vīna pagrabā stāv leprikons ar zelta podu.

Kad viņi bija tādā attālumā, lai mani neieraudzītu, es viņiem sekoju līdzi. Ja nu Aleksandrai vajadzēs palīdzību? Varēs ierasties princis baltā zirgā (melnā uzvalkā) un viņai palīdzēt. Ja tā, tad diemžēl nāksies upurēt draudzību ar Tristanu, bet es cerēju, ka tikšu ar viņu parunāt. Viņš gan jau sapratīs. Bijām draugi jau ilgu laiku. 

Viņa atvainošanās runa bija iespaidīga, lai neteiktu vairāk. To, ka tāda Serēna nemaz nebija... gribējās smieties, jo pat es viņu biju redzējis reālajā dzīvē. Viņa puisi pameta, jo atrada kādu, kas par viņu vairāk rūpējās. Tiesa gan, Tristanam nevajadzēja tādu mauku sev pie sāniem, jo viņa pieslējās visiem puišiem un vēlējās pārgulēt arī ar mani, bet es viņai atteicu. Tagad viņa ir uz pleciem kādam citam nabadziņam.

Bet Aleksandras atbilde arī nebija no tām sliktākajām. Tā palīdzēja man vēl vairāk saprast, ka viņa ir pavisam brīva un jūtas viņai pagaidām, ja ir pret kādu, tad tas nav Tristans. Savā ziņā tas nomierināja manu sirdi, jo tik nelietīgi rīkoties, ka aizvilt viņam draudzeni es nevēlējos. Es savus draugus nekad nenodevu.

Nākamā lieta, ko darīja Tristans bija savā ziņā... nelietīgi?

Aleksandra 3