local-stats-pixel

Gandrīz.5

 273  1

Tātad nesen nobeidzu stāstu `Pēdējais glābiņš` , bet tagad esmu atpakaļ. Daļa būtu bijusi ātrāk, beeet es gribēju paslinkot. Pirmā īsāka, bet, ja turpināšu, tad nākamās garākas.


-Keitlin, uzgriez skaļāk,- Emma pārbļāva mūziku. Izdarīju kā draudzene lika un mašīnu piepildīja vēl skaļāka mūzika, kurai mēs dziedājām līdzi. Emma uzņēma ātrumu un mēs traucāmies pa ceļu uz priekšu.

-Emma!- centos pārbļaut mūziku, bet es biju pārāk pārbijusies, lai kliegtu vēl skaļāk. Ātrums mani biedē un tieši šobrīd esmu pārbijusies līdz nāvei. Drebošām rokām izslēdzu radio un pievērsos Emmai, kura smaidīdama uzņēma vēl lielāku ātrumu.

-Keit, nomierinies, nekas nenotiks,- Emma sacīja un pašķielēja uz mani. Es ar rokām ieķēros sēdeklī un skatījos uz priekšu. Vismaz šeit nebrauc neviena mašīna, īpaši tik vēlu. Tas lika man mazliet nomierināties. Tikai mazliet.

-Emma, uzmanies!- iebļāvos un norādīju uz lielo kravas mašīnu, kura brauca tieši mums pretī. Emma iespiedzās un grieza stūri, lai varētu tikt nost no ceļa. Cieši aizvēru acis un vēl pieliku savas drebošās rokas priekšā acīm.

Lēnām noņēmu roku un mazliet pavēru aci. Nekas nebija noticis, mēs stāvējām ceļa malā un man blakus sēdēja mana labākā draudzene, kura arī bija pārbijusies un pat klusi raudāja.

-Piedod, Keit,- viņa klusi teica. -Lūdzu, piedod,- viņa atvainojās.

-Par ko? Nekas taču nenotika,- uzliku roku viņai uz pleca. Draudzene nopurināja manu roku un uzlika rokas atpakaļ uz stūres. Viņa noslaucīja savas asaras un mani uzlūkoja.

-Par šo, lūdzu piedod,- viņa noteica un sāka braukt. Viņa atkal uzņēma lielu ātrumu un brauca uz priekšu pa taisno zemes ceļu. Tālumā redzēju mašīnas starmešus un paskatījos uz Emmu, kura nelikās par tiem ne zinis un turpināja braukt.

-Emma, ko tu dari?- jautāju.

-Piedod, Keitlin, es vairs nevaru izturēt,- viņa atteica. Asaras ritēja pār viņas vaigiem un meitene klusi šņukstēja, bet neapstājās, viņa spieda pedāli un bija iekrampējusies stūrē.

Pretī atkal jau brauca smagā kravas mašīna un Emma brauca tieši tai pretī. Pārbijusies skatījos uz tuvojošos mašīnu un domāju, vai es jutīšu sāpes pirms nāves. Gan jau, ka jā. Vai kāds skums pēc manis, es kādam pietrūkšu? Kādam, kas nav mans mazais brālis, protams. Kāds raudās manās bērēs? Man vispār kāds rīkos bēres? Vecāki to nedarīs, viņiem es, vai Juliāns neinteresējam.

Juliāns... Viņam es esmu vajadzīga. Man kaut kas jādara, es nevaru pamest savu mazo brāli ar mūsu vecākiem.

-Emma,- uzrunāju draudzeni skatoties uz viņu. Viņa mani ignorēja. Paskatījos atpakaļ uz ceļu, kravas mašīna vairs nebija tālu, tūlīt notiks sadursme. Acīs sariesās asaras, es nedrīkstu mirt dēļ brāļa, bet es nevēlos, lai mirtu arī mana labākā draudzene.

-Emma, lūdzu, nedari to,- lūdzos. Viņa noraidoši papurināja galvu.

-Man tas ir jādara, piedod lūdzu,- viņa teica, asarām ritot pār viņas vaigiem.

-Es mīlu tevi, Emmuc,- sacīju, pirms atvēru durvis un izlecu no mašīnas. Paripoju tālāk, noberžot rokas, kājas un nedaudz arī seju. Gulēju uz zemes, seju paslēpusi plaukstās un klusi pie sevis dungoju nomierinošas dziesmas, lai nevajadzētu dzirdēt, vai redzēt avāriju.

Tomēr trieciens bija pārāk skaļš, lai to nedzirdētu un es izplūdu asarās. Es nespēju noticēt, ka mana labākā draudzene, meitene, ko pazīstu visu savu dzīvi, tikko izdarīja ko tādu. Kas viņai bija noticis? Kāpēc viņa man neko neteica?

Lēnām un nedroši piecēlos kājās un centos šortu kabatās atrast telefonu. Atcerējos, ka par avāriju taču kādam jāziņo. Nekur telefonu neatradu un raudādama nokritu zemē ceļos.

Nu, ko man tagad darīt? Telefona nav, tas palika mašīnā, pie Emmas. Bet Emma... Es nezinu vai viņa izdzīvoja, man bail iet skatīties. Bet otrs šoferis? Tas pie kravas mašīnas? Arī nezinu.

Piecēlos kājās, asaras vairs nelija tik daudz, bet šņukstus aizturēt es nespēju. Ar džempera piedurkni noslaucīju abus vaigus, uzliku kapuci uz galvas un, sakrustojusi rokas zem krūtīm, sāku iet pa ceļa malu, prom no avārijas vietas.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gandriz-2/717429

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Turpiniiiiiiiii
 1  0 atbildēt

Akd,es jau iemīlējos tavā stāstā!!!!!!!!!!

 1  0 atbildēt
Jauki uzrakstīts. c:
 0  0 atbildēt
Riit, vai pareizaak shodien. (:
 0  0 atbildēt