Šis ir man pirmais šāda veida raksts. Ceru ka jums patiks!
Dzīvē svarīgi ir ne jau tas, kas ar Tevi notiek, bet gan tas, ko Tu atceries un kā Tu to atceries.
Kika mani beidzot bija pierunājusi bastot skolu un braukt uz Rīgu pie viņas brālēniem. Tā nu mēs bijām autobusā un mūs gaidija 3h garais brauciens uz pilsētu. Vēroku pa logu garām ejošos skatus un domāju ko gan vēlos sasniegt no dzīves.
Bija jau pagājis pirmais mācību gads, kurā es biju galīgi izgāzusies... Nesaprotu kāpēc vispār aizgāju uz turieni mācīties. Laikam jau tāpēc ka klasesbiedrenes bija arī uz turieni devušās. Es to vēl līdz šim nesapratu mācības man nepadevās un vienīgais kas man bija prātā tie bija nepārtrauktie tusiņi un alkahols.
Pēkšni man piebakstija Kika un teica-
'' Melānij beidz sapņot mēs jau drīz būsim klāt!'' Nebiju pat pamanijusi ka esam jau Sigūldā un laiks ir tik ātri paskrējis.
''Melānij ko mēs šodien labu darīsim?'' Kika dīdijās, jo nevarēja sagaidīt manu atbildi un atkal man iebasktija pa ribām.
''Un ko tu ieteiktu? Man jau šķiet ka mums vispirms vajadzētu tikt vaļā no šīm smagajām somām.'' Tā kā šodien nemaz nebijām bijušas kojās mums līdzi bija lielās somas ar drēbēm. Un tagad es nožēloju ka neienesu viņas kojās, jo viņas tik tiešām bija smagas.
''Mel tev tik tiešām patiks šis vakars mani brāleni tev parādīs kā viņi atpūšas Rīga, un tas ir tīrais nieks ar mūsu miestu.'' Viņa priecīgi rosijās, jo tuvojās autoosta un mums vajadzēs kāpt ārā. Beidzot autobus apstājās un mēs varējām kāpt ārā. Izkāpjot no autobus bija tik karsts, kā jau jūnija sākumā un es nevarēju vien sagaidīt kad varešu uzviklt kko kas man liktu justies mazliet vēsāk. Jo ārā bija patiešām liels karstums.
''Kika uz kurieni mums tagad jādodas?''
''Mums jāiet uz origu, jo tur mūs gaidīs Kaspars ar kautkādu savu draugu un aizvedīs mūs mājās.'' Mēs gājam cauri ļaužu pūlim un palēnām tuvojāmies origo. Biju tik laimīga kad beidzot varēju nolikt savu lielo somu un atpūsties.
''Nu kur tad ir tas tavs Kaspars kuram vajadzēja mūs sagaidīt?''
''Es viņam tūlīt uzvanīšu un pajautāšu.'' Viņa paņēma telefonu un zvanija.
''Nu kur jūs esat?Mēs jau esam uz vietas un jūs gaidam. Labi tad nāciet!'' Kika skatijās apkārt un tad paskatijās pa kresi un sāka smaidīt. Un tur nu nāca Kaspars ar draugu. Kaspars bija vidēja auguma puisis ar tumšiem matiem un dīvainu stiliņu. Bet ko tu padarisi visi jau nevar būt vienādi. Toties Kaspara draugs gan bija simpātisks, tērpies džinsa biksēs un baltā kreklā ar cepuri galvā. Kaspars piegāja pie Kikas un mīļi viņu apskāva un tad pagrieza galvu uz manu pusi un teica.
''Ak un šī ir tava nešpetnā draudzene Melānija?''
''Jā tā ir viņa, un viņa nav diezko labā omā tāpēc naiztiec viņu.'' Viņa uzsita man pa plecu un iesmējas. Tad viņa piegāja pie Kaspara drauga un arī viņu apskāva, un tad es sapratu ka arī viņi ir pazīstami. Tā nu viņa viņu pieveda pie manis.
''Mel iepazīsties tas ir Marks!'' Kads viņš pienāca tuvāk viņš bija vēl smukāks nekā man likās. Tā nu es ar Kasparu un Marku sasveicinājos un devos nostāk lai varētu uzpīpēt. Tikos biju sākusi pīpēt kad man pievienojās Marks.
''Tu laikam neesi diezko runīga?'' Viņš palūdza vai varu viņam iedot šķiltavas un smaidot man teica.
''Nu kā lai to ņem! Sākumā es visiem liekos klusa kaut nemaz tāda neesmu. Pie manis vienkārši ir jāpierod.'' Te pēkšņi mūsu neveiklo sarunu pātrauca Kika ar Kasparu un teica ka mums jādodas uz dzivokli, lai varam sākt gatavoties vakaram.
