local-stats-pixel fb-conv-api

Gaismas nodziest [Prologs]15

162 0

Es paceļu skatienu un manās skropstās notrīs pirmās ledaini aukstās, klusās lietus lāses. Mežs man visapkārt ir svešs un kluss. Pie koku saknēm, virs tumšās sūnu segas slīd bieza, gandrīz ar roku taustāma migla.

Es atsāku iet, soļiem klusi atduroties pret vēl nesen kritušajām, neizteksmīgajām koku lapām.

Es atsāku iet, sakožot zobus un ļaujoties ledainā vēja skūpstiem uz mana vaiga.

Es atsāku iet, ignorējot skaudrās asaras, kas aizmiglo tumsējo ceļu man priekšā, bet skaidri apzinoties auksto ieroci manā bālajā, trauslajā plaukstā.

* * *

Viņa gaišajās acīs atspīd saulrieta klusā deja, tā nolaižās uz viņa gandrīz pilnīgi bālajām matu cirtām un neko nesakot ievijās gaišajās skropstās. Viņš pats nekad nav apzinājies, cik pievilcīgs ir tad, kad ar aizmiglotām acīm lūkojās tālumā un ir aizmirsis eksistēt. Tieši tagad, kad mēs sēžam tik tuvu un mūsu sirdspuksti ir noklusuši, atgādinot vēja čukstus, es vēlos pieplakt viņa lūpām un aizmirst pasauli tieši tā, kā vienīgi viņš vienmēr ir mācējis. Bet es to nevaru. Es nevaru tā vienkārši noskūpstīt savu labāko draugu, zinot, ka pret mani viņš jūt tikai to, ko brālis spēj just pret savu mazāko māsu.

Dažreiz mīlestība ir jāieslēdz sevī, jāapvij tai apkārt rokas un jāatbrīvo vienīgi ar izelpām un skatienu, kurš nekad netiks izprasts.

- Gabriel? - mana balss zilajā pustumsā šķiet savāda un sveša. - Par ko tu domā? -

- Par pasauli, - pēc ieilguša klusuma, viņš pēkšņi atbild. Viņa balss ir maiga un samtaina, un manu augumu apvij kā silta vēja brāzma. - Šī esamība ir tik trausla un tik viegli ievainojama. - viņš paceļ skatienu, ieskatoties tieši manī un pašai to negribot, es uzmetu ātru skatienu viņa pilnīgajām lūpām, domās iztēlojoties kā būtu tās noskūpstīt. - Vai tu spēj iztēloties kas notiktu, ja šis viss pazustu? -

* * *

Es to nespēju. Līdz šim.

Kādreiz dzīve bija kā austošs rīts, viegla un plaukstoša. Vēl pirms nedēļas sirdssāpes sagādāja tikai pašas iedomas par lietām, kas likās nozīmīgas, bet patiesībā tādas nemaz nebija. Ja es būtu zinājusi, ka tā ir pēdējā diena, kad dzīvojam tādu dzīvi, es viņu būtu noskūpstijusi. Taču es to nezināju.

Tagad viņš jau ir miris. Tā pat kā visi pārējie kurus es pazinu un mīlēju. Tagad es varu tikai iedomāties, cik maigas būtu bijušas viņa lūpas.

Sakožot zobus, es turpinu iet. Acis pildās ar asarām un es pat necenšos tās aizturēt, ļauju tām smagi slīdēt gar vaigiem, atstājot uz tiem sārtas sāpju līnijas. Kaut arī es vēlos būt tik stpra kā meitene no mana mīļākā romāna, es tāda neesmu. Es nebiju gatava tam, kas notika. Vēl joprojām neesmu. Un domāju, ka nekad nebūšu. Tādēļ es raudu, jo apzinos, ka asaras nav vājība,- tas ir pierādījums tam, ka es, par spīti visam, vēl joprojām esmu cilvēks.

162 0 15 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 15

0/2000
paskat, kas ir ieradies! Vai pie Tava vārdu krājuma maz ir iespējams pierast? Sajūtu glezna ir tik dzīva, ka es to caur melniem burtiem uz balta ekrāna redzu kā īstu un neaizskaramu.
10 0 atbildēt
Man pat bail turpināt lasīt - atkal iemīlēšos, bet netiks pabeigts. emotion emotion Bet prologs ideāls, es dievinu tavus aprakstus. 😍😍
8 0 atbildēt
Pagaidām viss izskatās tik jauns un svaigs. Bet es ļoti vēlos redzēt kas notiks tālāk. Man ir prieks atkal redzēt spokos tevi,kā arī lasīt tavu daiļo valodu.
7 0 atbildēt
tu savas problēmas risini nepareizi.
4 0 atbildēt
Priekš manis ir pārāk tēlaini viss parakstīts.
0 0 atbildēt
Kāpēc tik baisi daudzām autorēm patīk rakstīt pirmās personas tagadnes formā? :/
0 0 atbildēt
Bet tas ļoti piesaista tieši vienam konkrētam tēlam. Padara par pasaules centru. Pārējais ir nenozīmīgs?
0 0 atbildēt