Gaisma pustumsā /9.daļa/1

Abi ar Katrīnu sēdējām uz lieveņa un klusībā smēķējām. Rīts bija pasakains. Caur kokiem sev ceļu lauza saules stari. Šķita, ka mežā valdīja pilnīgi cita pasaule un tā brīžiem mani apbūra, tikai paskatoties vien. Liekas, ka meitene manīja manu sajūsmu par kokiem, tāpēc dzirdēju viņas klusos smieklus. 

-Kas? -iespurdzos, neslēpjot smaidu. 

Viņa samirkšķināja acis, -Nešķita, ka esi dabas bērns. -meitene aizlika matu šķipsnu aiz auss un iemeta izsmēķi garajā zālē.

-Cik ilgi tu te mācies? -nespēdams izdomāt sakarīgāku jautājumu, vērsos pie Katrīnas.

Viņa savilka pieri rievās, lai radītu priekštatu, ka atbilde pirms teikšanas ir jāpardomā, -Šķiet, ka jau divus gadus vismaz. Esmu pieradusi. Vecāki atbrauc reizi mēnesī, ziemas laikā retāk. Te man ir draugi un viss nepieciešamais, patstāvīgai dzīvei. -ieturējusi klusuma mirkli, viņa turpināja, -Palūkojoties uz tevi, izskatās, ka vēlies tikt prom no šīs skolas. 

-Cik tu esi precīza! -iesmējos un pacēlu plaukstu, to pašu izdarīja arī Katrīna un mēs tās skaļi sasitām, izplūstot smieklos, -Bet, ja nopietni, tad vecāki mani uz šejieni atveda, neko neprasot un to es viņiem piedot netaisos un pat negaidu nekādus apciemojumus. 

Katrīna piecēlās kājās un sakārtoja svārkus, kuri bija tādā pašā krāsā kā mans krekls. Pamazām jau sāku pierast pie formas un tās nesāšanas, -Man tavi vecāki jau no sākta gala likušies savādi. Tādi noslēpumaini un dažreiz dīvaini.

-Labi, iztiksim bez žēlošanas. Negribu klausīties līdzjūtības tekstiņos par to, ka viss būs kārtībā un tādā garā. -strupi atteicu un arī piecēlos kājās.  

Abi vienā solī devāmies uz galveno ieeju, ēkas otrā pusē. Zinu, ka uzvedos kā kretīns, tik asi atbildot Katrīnai, taču biju pieradis, ka mani neviens nežēlo un tāda bija mana daba. Šķiet biju viņu aizvainojis, jo meitenes smaids pazuda momentā. 

Tuvojoties skolas ieejai, pa durvīm izsteidzās Dace, ātrā solī dodoties uz mašīnu. Laikam kaut kur steidzami bija jādodas. Stāvot pie mašīnas, viņa vērīgi pameta skatienu skolai, skolēniem un tad brīdi lūkojās uz mani. Satrūkos, taču izlikos, ka tas mani nav ietekmējis. 

-Raien, kāpēc viņa uz tevi tā skatījās? -Katrīna, paceļoties pirkstgalos, palūkojās manās acīs. 

Momentā atkāpos soli, jo nepatika, ka cilvēki tik tuvu stāv un blenž taisni acīs, -Par ko tu runā?

-Neizliecies. -Katrīna aizrādīja, -Dace Zommere protams!

-Ā, tu par viņu. -tēloju īpaši atpalikušu, kuram informācija līdz smadzenēm nonāk ar redzamu nobīdi, nekā citiem, -Nešķita, ka viņa uz mani skatījās. Manuprāt, kaut kur aiz muguras. 

Palūkojoties uz Katrīnu, nedaudz samulsu, jo viņas sejas izteiksme liecināja, ka joks nebija izdevies. Tā vietā, lai skaidrotu patiesību, aši pagriezos un devos iekšā skolā. 

-Raien, es zinu, ka tu kaut ko slēp. -viņa no muguras uzsauca, -Vai tas dēļ tava brāļa? 

Apcirtos riņķī, -Pagaidi, tu arī zini par to gadījumu ar tenkām par manu mirušo brāli?

Katrīna pasmaidīja ar triumfa cienīgu smaidu, -Nu redz, es tak zināju. Lai cik vēss tu būtu, es zinu tavas vājās vietas. 

-Labi, izbeidz ar šīm muļķībām. -apklusināju draudzeni, -Labāk runā, ko tu zini par Keisiju. 

-Viņš nav miris. -viņa piezīmēja, -Nesen dzirdēju, ka esot manīts pie kāda benzīntanka. 

Nepacietīgi mīņājos uz vietas, -Vai to teica kāds šeit skolā? 

-Jā. Ejot garām kādam puišu bariņam, gluži nejauši padzirdēju sarunu par tavu brāli. Bet tas bija pirms kāda laika. Tāpēc varbūt informācija ir novecojusi. 

Negaidīti meiteni apskāvu, -Paldies. Ja vēl kaut ko uzzini, saki droši man. 

Jau devos prom, līdz sadzirdēju Katrīnu, -Viens no viņiem, tajā bariņā, bija Dens. Bet spriežot pēc situācijas, tu neesi ar viņu labos draugos. 

-Vēlreiz paldies. -pasmaidīju un steigšus nesos uz savu istabu. 

Ja Katrīnas teiktais ir taisnība, tad mani vecāki bija krietni melojuši. Tas pat nepārsteidza, skatoties pēc pēdējām viņu izdarībām. Tikai interesanti, kāpēc tieši viņi bija melojuši, vēl jo vairāk par sava dēla esamību. Steidzami bija jāpazvana mātei, lai visu noskaidrotu. Viņa arī noteikti zinās, kur Keisiju meklēt. 

Iebrāzos istabā un steigšus paķēru telefonu. Sameklēju mātes numuru un izsaucu zvanu. Pēc brīža viņa pacēla, taču izdzirdējusi manu balsi, zvanu pārtrauca. Zvanīju otru reizi. Taču šoreiz automātiskais atbildētājs paziņoja, ka telefons ir izslēgts, vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Dusmās triecu telefonu pret sienu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-10dala/717472">Gaisma pustumsā #10