http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-5dala/716923">Gaisma pustumsā #5
Gaidu atsauksmes :)
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-5dala/716923">Gaisma pustumsā #5
Gaidu atsauksmes :)
Neilgi pēc sarunas ar Miku, ieslīgu dziļās pārdomās par notiekošo. Vai tiešām mani vecāki no manis kaut ko slēpj? Jā, pēdējā laikā ar viņiem attiecības bija saasinājušās, taču nedomāju, ka tam būtu saistība ar manu brāli Keisiju. Tas bija sen, un biju jau apradis ar domu par vienīgo bērnu ģimenē, taču šķiet, ka tas nebūs uz ilgu laiku.
Lēnā gaitā apstaigāju skolu. Vēroju nepazīstamos skolēnus. Lai gan mācības sāksies tikai ar septembri, šeit dzīvoja jaunieši, kuriem vecāki bija turīgi un spēja atmaksās arī vasaras periodu. Neizskatījās, ka te kāds skumtu pēc mājām... laikam biju izņēmums, jo tā vien prasījās braukt prom. Vienalga uz kurieni, vienkārši pazust.
Dodoties jau uz galvenās ieejas pusi, pēkšņi uztriecos kādam virsū, -Es ļoti atvainojos! -pārsteigti iesaucos.
-Nekas, Raien, viss ir kārtībā. -Dace Zommere, mācību pārzine, vieglā smīniņā piekārtoja apģērbu.
Viņa naski pasteidzās garām, līdz viņu apsaucu, -Zommeres kundze? Patiesībā, labi, ka šeit jūs satieku, jo man ir kas jautājams. -stostījos.
-Uzmanīgi tevī klausos. -viņa laipni pasmaidīja.
Noklepojos, -Man tāds savāds jautājums. Šķiet, jūs šeit pazīstat visus esošos un bijušos skolniekus. Vai šeit ir mācījies Keisijs Reinholds?
Viņa viegli aizskāra manu roku un jautājošām acīm vērās manī, -Gadījumā nav tev kāds radinieks?
Apjuku. Nezināju, ko teikt. Melot? -Tikai vēlos no jums dzirdēt atbildi. -veikli izvairījos no jautājuma. Nešķita, ka viņai vajadzētu stāstīt par mirušo brāli. Svešs cilvēks, kā nekā.
Viņa mirkli stostījās, cenšoties atminēties manus nosauktos iniciāļus, -Nē, šeit tāds nav mācījies. Bet kāpēc prasi?
-Dzirdēju, ka skolēni par viņu runāja. Vēlējos noskaidrot, kas viņš ir. -nobēru un nolaistu galvu, devos prom.
Taču sieviete veikli mani pārķēra, ar roku satverdama delmu, -Raien, tu vari man uzticēties. Tev ar viņu tiešām nav nekāda sakara?
-Atvainojiet... man jāiet. -izvairoties, klusi noburkšķēju zem deguna.
Ieejot skolā, pavēros uz roku, kuru pirmīt Dace satvēra. Tā bija nedaudz sārta un šķita savādi, kāpēc viņa par Keisiju tik ļoti interesējusies. Izlaidu roku caur brūnajiem matiem, it kā atgaiņājot domas un naski steidzos uz trešo stāvu, lai sameklētu Selīnu. Kādam taču šeit bija jāzina par brāli!
Pirmīt ejot uz savu istabiņu, biju ievērojis, kur mitinājās Selīna. Tāpēc ilgi nevilcinājos un steidzos pie viņas. Biju tik ļoti pārņemts ar domām, ka gluži nejauši nepaspēju pieklauvēt, bet tā vietā steidzīgi atvēru durvis. Taču savā priekšā pamanīju meiteni, ģērbušos tikai apakšveļā.
-Selīn, man ar tevi jārunā! -ignorēdams viņas atkailināto ķermeni, stingri jautāju.
Meitene veikli uzvilka drēbes un piekārtodama matus, nopūtās, -Atvaino. Esmu pieradusi, ka pirms ienākšanas pieklauvē.
-Nekas, viss kārtībā. Es piedodu. -pasmīnēju, jo zināju, ka esmu vainīgs pie šīs situācijas, -Nākamreiz zināšu.
Meitene nosarka, -Dens neredzēja, ka nāc uz šejieni? -viņas seja sadrūma, jo viņa zināja, ka puisis dusmosies, ja zinās, ka runā ar mani.
Neitrāli palūkojos uz gaiteni ārpus istabas, -Nē. Klau, tu pazini manu brāli? -iegāju dziļāk istabā un aiztaisīju aiz sevis durvis. Negribēju, lai kāds noklausās, jo Dens stāstīja, ka šeit visi visu redzot un dzirdot. Nevēlējos riskēt.
Selīna, pirkstos virpinādama ogļmelnos matus, stāstīja, -Nē, bet par viņu runāja Roberts.
Saraucu uzacis, -Kas tas tāds?
-Klasesbiedrs. -viņa dzidri iesmējās, -Dzīvo blakus tavai istabiņai.
-Labi, paldies par informāciju. Kaut kāds trakums! Brālis divus gadus jau kā ir miris, a še tev, atkal par viņu jādomā. -skumji noteicu un aiz sevis aizvēru durvis, -Attā.
Veikli slīdēju līdz Roberta istabai, lai Dens neredzētu, ka esmu bijis pie viņa draudzenītes. Bail no viņa nebija, taču nepatīkami, ka garastāvoklis jābojā dēļ tāda tipiņa. Starp meiteņu un zēnu pusi atradās skolotāju gaitenis, kur mitinājās šīs skolas skolotāji un atbildīgās personas. Pilnā nopietnībā devos uz priekšu, līdz pa ausu galam dzirdēju kādu sarunu.
Palūkojoties uz skolotāju gaiteni, manīju, ka vienas no durvīm ir atstātas pusvirus un no tās istabas atskanēja cilvēka balss. Uz durvīm izlasīju "Dace Zommere-mācību pārzine". Tā bija viņas personīgā istaba un tur skolēniem bija stingri aizliegts ieiet. Man pat prātā nenāca tur doties. Tikai nevainīgi paklausīties, ko viņa tik aizrautīgi stāsta.
-Jā, viņš šeit ir iedzīvojies. -dzirdēju sievietes balsi, -Taču šodien jūsu dēls pienāca pie manis un taujāja par kādu puisi vārdā Keisijs Reinholds... -vairāk nepaspēju noklausīties, jo neīstā brīdī sāka kairināt kaklu un bija pēc iespējas ātrāk jāpazūd ap stūri, lai noklepotos, taču bija par vēlu.
-Raien? -sieviete, pabāzusi galvu gaitenī, atpazina manu muguru, -Vai tu ko meklēji? -viņa neitrāli pajautāja.
-Nē, tikai devos uz vannas istabu. -sameloju.
-Jā, bet tā atrodas otrā stāva pusē. -sieviete piebilda, -Jautāju vēlreiz, ko šeit meklēji?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-7dala/717161">Gaisma pustumsā #7