Gaisma pustumsā /5.daļa/2

Pēc saķeršanās ar Denu skolas teritorijā, laiku vairs lieki netērēju. Sēdēju istabiņā un kārtoju mantas skapī un uz rakstāmgalda. Brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka esmu nepārprotams pedants. Lai kā es censtot sevi nodarbināt ar mantu kārtošanu, no galvas neizgāja vārdi, kurus teica Selīna pie lieveņa "Tu esi tāds pats, kā tavs brālis". Kāpēc dažkārt lietas, kuras saistās ar mani, tiek apspriestas man aiz muguras?

Neilgi pēc meiteņu aiziešanas, devos pie direktora, lai nokārtotu atlikušās formalitātes, par kurām mani vecāki laikam bija aizmirsuši. Izmeta mani kā suni pie durvīm un aizbrauca ar smaudu uz sejas. -Nelieši! -neizturēdams iesaucos.

Taisni tanī brīdī kāds iedrāzās istabā. Tas bija Dens un aiz viņa Selīna. Iepletis acis, vēroju situāciju. 

-Pagaidi, es aši līdz vannas istabai. -Dens mīlīgā balstiņā noteica un pirms aiziešanas, paspēja meitenei uzsist pa pēcpusi, ka noskanēja vien. 

Novērsos un turpināju ar kofera izkrāmēšanu. 

Taču neizturējis klusumu, it kā nejauši iesāku, -Tad tu un Dens, ja? Kas to būtu zinājis. -sarkastiski pasmīnēju. 

Dzirdēju kā meitene ienāk dziļāk istabā un apsēžas Dena gultā, kura par brīnumu bija tukša no visām drēbēm un pārējiem krāmiem. Doma par lielisku istabas biedru pagaisa brīdī, kad viņš ar saviem pamuļķa draugiem zviedza pa visu ēdnīcu. Meitenes klātbūtnē nevēlējos ar viņu skaidroties, gluži otrādi, tēlot, ka viss ir kārtībā un esmu auksts pret aizvainojumiem. 

-Un tu būtu viņa istabas biedrs, ja? Kas to būtu domājis. -pēc mirkļa meitene, gluži kā mani attēlodama noteica ar gandrīz tik pat sarkastisku toni, -No vienas puses izsaku tev līdzjūtību, bet, ja tomēr esi tāds, par ko uzdodies, tad domāju, ka jums te abiem ies jautri. -viņa vienaldzīgi noteica. 

-Labi izbeidz. -asi noteicu, -Gan mēs savas attiecības nokārtosim un es tev iesaku čaļu sarunās nejaukties. -negribēdams būt nejauks, silti noteicu. 

Pēc brīža istabā atgriezās Dens. Uzmetis man naidīgu skatienu, viņš naski paķēra kaut ko no skapja un aicinādams meiteni ārā, vēl paspēja noteikt, -Neaizmirsti pazvanīt mammītei un pasūdzēties, cik slikti pret tevi šeit izturās. 

Nekavējoties devos puiša virzienā un saņēmis roku dūrē, turēju viņa acu augstumā, -Nebūtu šeit Selīna, tu sen staigātu ar lauztu degunu. -nikni draudēju, -Un nedomā, ka tiksi sveikā cauri. 

Viņš ignorēdams manu brīdinājumu, pagrieza muguru un devās prom, -Ja vien savus vārdus spētu pārvērst rīcībā, tad es iespējams uzmanītos, bet līdz tam...lai tev jauka diena. 

Nikns atgriezos istabā un paķēris telefonu, steidzos ārā, lai sazvanītu Miku, savu labāko draugu. Apsēdos uz tā paša lieveņa un aši meklēju viņa numuru. 

-Klausos? -otrā galā dzirdēju tik sen neredzētā drauga balsi, -Raien, nu tad beidzot, es jau domāju, ka esi par mani aizmirsis. 

Nenovirzoties no tēmas, skaidroju savu zvanīšanas iemeslu, -Izrādās senči mani atveduši uz kādu privāskolu, kaut kur ellē ratā aiz Rīgas. Tas vēl būtu tas mazākais. -ievilku elpu, jo vārdus bēru kā zirņus, brīžiem pat nedomādams, ko runāju, -No rīta dzirdēju, ka tiek runāts par manu brāli. Atceries? Viņu pasludināja par mirušu pirms diviem gadiem. Nespēju noticēt, ka šeit kāds viņu varētu pazīt. Tā vien šķiet, ka man ir jātiek prom un pēc iespējas ātrāk. 

-Pirmkārt, vecīt, nomierinies. -Miks to teica lēni, lai es nedaudz atvilktu elpu un nomierinātos, -Varbūt tiešām šeit ir kāds, kas viņu pazinis.

-Bet viņš bija narkomāns! -atgādināju.

-Nu un? -Miks uzbrēca, -Tev ir jānoskaidro, kurš pazinis tavu brāli un man liekas, ka viņš nav miris. Jo tavi vecāki, manuprāt, kaut ko slēpj.

Mirkli aizturējis elpu, jutu, kā kaklā sakāpj rūgtuma kamols, -Nu nezinu gan. Varbūt jāpamēģina.

-Labi, rīkojies. -draugs mierīgi noteica, -Un, ja kas, dod ziņu. Centīšos kā līdzēt. Turies, būs labi. 

Pasmaidīju, -Paldies, ko gan es bez tevis darītu, tu vecais ciema gurķi. -šādi viņu saucu jau pēdējo gadu, -Līdz vēlākam. 

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-6dala/717120">Gaisma pustumsā #6