http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-2dala/716576">Gaisma pustumsā #2
3.daļa
Šķiet gulēju, taču pa ausu galam dzirdēju, ka istabā kāds ienāk. Pusaizmidzis pavēru acis un savā priekšā manīju nepazīstamu stāvu.
-Raien, vai tev speciāli vajadzīgs uzaicinājums uz brokastīm? -dzirdēju rupju vīrieša balsi. Kā pudeles korķis izsprāgu no gultas un puskails stāvēju pretī kādam uzvalkā ģērbtam vīrietim, kuram ap kaklu bija apsieta glīta kaklasaite. -Brokastis visiem ir vienā laikā.
-Un kas jūs, lūdzu būtu? -aizsmakušā balsī vaicāju.
Vīrieša seja sastinga, -Esmu šīs skolas direktors Uldis Zemnieks. Vakar tevi savā kabinetā nemanīju.
-Jā, jo neviens nepateica, ka man pie jums jāiegriežas! -automātiski atteicu.
Viņš ejot ārā no istabas, caur plecu noteica, -Labi, to noskaidrosim vēlāk, bet šobrī dodu tev 10 minūtes laika sataisīties. Un, -viņš ieturēja klusumu, -Lai šī būtu pēdējā reize!
Neko neatbildēju un turpināju stāvēt pie gultas, ģērbies tikai apakšbiksēs. Kādu godu tad biju izpelnījies, ka pie manis nāk jau pats direktors? Pasmējos par neveiklo situāciju un aši steidzos ģērbt skolas formu. Melnas bikses un sarkanu kreklu ar melnu tauriņu. Izskatījos gluži kā posies uz balli.
Šo rītu biju iztēlojies savādāku. Pirmkārt jau piecelties laicīgi un ar istabas biedru Denu doties kopīgi brokastīs. Kaut viņa seju īsti neatceros, jo kad viņš atgriezās istabiņā, bija vēls un ārā valdīja krēsla. Pārmijām vien dažus teikumus un tos pašus lāgā neatminos, jo gulēju.
Vannas istabā noskaloju seju un pilnā apņēmībā devos ēdnīcas meklējumos. Tā arī vakar skolu nepaspēju izpētīt, jo viņa ir liela un mana pacietība ilga vien dažus minūšu desmitus. Nokāpis līdz pirmajam stāvam, klusi slāju līdz foajē, kas atradās līdzās galvenajai ieejai. Tur manīju kādu sievieti, kura izskatījās pēc dežurantes. Saņēmis dūšu, piegāju pie viņas un uzlūkoju ar nopietnu skatienu.
-Labdien, vai jūs varētu pateikt, kur šeit atrodas ēdnīca? -balss joprojām izklausījās nedaudz piesmakusi.
Pirms sieviete man ko atbildēja, dzirdēju aiz muguras pazīstamu balsi, -Raien, tu meklēji mani? -pagriezies, atpazinu sievieti, kura vakar līdzēja man ar koferiem un istabiņas atrašanu. Šajā tikšanās reizē viņu uzlūkoju pavisam savādāk. Viņa nešķita vairs tik sveša un manas dusmas arī bija mitējušās... vismaz tik daudz, lai to neizrādītu citiem.
-Nē.. es tikai, -ievilku elpu, -Meklēju ēdnīcu. Direktors mani šorīt pats personīgi pamodināja un tas nebija no tiem labākajiem skatiem. -ar humoru pasniedzu neveiklo situāciju, -Patiesībā, neesmu informēts ne par brokastu laiku, ne par vispārējiem skolas noteikumiem un dienas grafiku.
Viņa ieturēja neveiklu klusumu, -Jā, mana vaina. Vakar vajadzēja visu izstāstīt, bet saspringtā darba dēļ par tevi pavisam piemirsu. -viņa pie sevis pasmējās, -Starp citu, mani sauc Dace Zommere, esmu mācību pārzine.
-Lai tā būtu. -pie sevis nobubināju, -Un es joprojām meklēju ēdnīcu. -satraukti vēroju apkārtni, uzmanību Zommerei vairs tik ļoti nepievērsis.
Sievietes augums pasteidzās pa priekšu un atlika vien sekot, gluži kā vakar.
Pēc brīža jau atrados lielā zālē, kurā bija izkārtoti neskaitāmi mazi galdiņi, pie kuriem sēdēja nezināmas sejas. Zāles abos galos bija izvietotas letes ar Zviedru galdu. Katrs gāja un ņēma, ko vēlējās. Jutu kā vēders neīstā brīdī dod par sevi ziņu.
-Labi, es nu iešu. -viņa iestūma mani pa durvīm un pati devās prom, -Tava klase, starp citu, sēž pie ceturtā galdiņa.
Un tanī brīdī redzēju, ka galdiņi ir numurēti. Neveikli līkumoju gar cilvēkiem, līdz sasniedzu galdu, pie kura it kā sēžot mani klases biedri.
Neko neteicis, paņēmu krēslu un iestarpinājos starp kādu puisi un meiteni. Abi īgni pameta skatienu un nelabprāt pabīdijās. -O, redz kur Raiens beidzot ieradās! -pāri galdam izdzirdēju kādu balsi. Pacēlis acis, manīju kādu puisi. Šķiet tas bija Dens, ja atmiņa neviļ.
-Jā, ierados pēc īpaša direktora sveiciena pie pašas gultas. -ironiski noteicu.
Viņš sarauca pieri, -Piedod, nezināju, ka esam tik labi pazīstami, lai modinātu viens otru no rīta. -to pateicis, viņš izplūda smieklos un pievienojās arī pārējie, kas sēdēja līdzās.
Šis it kā nevainīgais, bet ar divdomību piesātinātais joks pamodināja dusmas un es nikni piecēlos kājās. Krēsls ar joni tika atvirzīts uz aizmuguri un triecis dūri pret galdu, nikni izslāju no ēdnīcas.
-To mēs vēl redzēsim, kurš kuru modinās! -klusi nočukstēju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-4/716846">Gaisma pustumsā #4
