***
-Sasodīts! -nobrēcos. Palūkojos pār plecu, kur pa līkumoto ceļu pazūd automašīna. Savilku dūres un nikni vēros apkārt, cenšoties tuvumā atrast kaut ko, ko iznīcināt. Sirds tik ļoti sitās, ka vienu brīdi pieļāvu domu, ka tā izleks ārā pa muti. Niknums pārņēma ķermeni un sastindzis stāvēju blakus koferiem.
Pēc brīža manīju, ka no ēkas kāds izsteidzas. Un dodas taisnā ceļā pie manis. Tā bija kāda sieviete blondiem matiem, ģērbusies melnā bikškostīmā.
-Vai tu esi Raiens Reinholds? -viņa laipni apvaicājās un sniedzās pēc viena no koferiem.
Tā kā joprojām biju neizsakāmi nikns, atbildes vietā viegli pamāju ar galvu.
Pasteigusies man pa priekšu ar mantām, sieviete caur plecu noteica, -Nāc, parādīšu tavu istabiņu.
Negaidot atteicu, -Esat pārliecināta, ka es vēlos turp doties? Kā jums šķiet, vecāki bez manas piekrišanas un zināšanas atved uz šo vietu, un es būšu priecīgs? -ieturēju mirkli klusumu, -Pateikšu priekšā...NĒ!
Sieviete enerģiski pagriezās pret mani un strikti noteica, -Piedod, ar tevi šeit neviens neauklēsies. Nāksies vien pierast un brīdinu, ka šeit ir stingri noteikusi, kuri jāievēro! -viņas seja sastinga, -Un viens no tiem ir runāšana pretī! Tā kā lūdzu, proties un seko man. -sieviete naski novērsās un turpināja iet man pa priekšu.
Godīgi sakot, biju sašutis. Saniknoja vecāku rīcība, bet vēl vairāk, ka darbiniekiem laikam bija vienalga par manām sajūtām. Domāju, ka tādās vietās viņu prieoritāte ir skolēnu labsajūta... Vai varbūt es kļūdos?
Aši paķēru atlikušās mantas un sekoju viņai. Ieejot pa galvenajām durvīm, sajutu terpentīnu. Tieši tanī brīdī kāds uzkopa grīdu. Ja pie skolas ieejas ārā neviens nebija, tad ieejot iekšā uz mani lūkojās daudzi acu pāri. Saspringu, meklējot sievieti ar manām mantām. Viņa bija īsa auguma un lieliski prata iejukt pūlī. Nevienam nepievērsis uzmanību, iegriezos kādā gaitenī. Līkumodami pa gaiteņiem, beidzot nonācām pie lielām kāpnēm, kuras bija platas un greznas, gluži kā no filmām par karaliskām personām un viņu mājvietām.
Uzkāpuši uz trešo stāvu, sekoju viņai pa garu gaiteni, kurā no abām pusēm bija numurētas durvis. Pēc brīža apstājāmies pie 9. numura.
-Šī būs tava istabiņa. Dzīvosi kopā ar Denu. -atvērusi durvis, sieviete zem deguna noburkšķēja. -Iekārtojies un vari iet apstaigāt skolu. Ja kas nesaprotams, meklē mani, būšu pirmajā stāvā. -viņa aši nobēra un pazuda manam skatienam.
Iekšā bija ļoti gaišs, gar abām sienām bija izkārtotas gultas ar maziem skapīšiem līdzās. Pie sienas blakus durvīm bija liels divdurvju skapis gandrīz līdz pašiem griestiem. Istaba bija tonēta balta ar smilškrāsas linoleju. Ja šeit kāds būtu atradies, noteikti sajūsminātos par manu pārsteigto sejas izsteiksmi.
Pieminētais Dens šeit patiešām dzīvoja, jo viņa gulta bija piekrauta ar drēbēm un dažādām sīkām lietām. Nevilcinoties ieņēmu brīvo istabas stūri, apsēdos mīkstajā gultā un atvilku elpu. Pēkšņi pamanīju arī divus rakstāmgaldus. Istaba ne īpaši liela, bet kompakta ar visām vajadzīgajām mēbelēm un pietiekamu platību diviem cilvēkiem.
Brīdi vēroju telpu, līdz atminējos, ka gluži nejauši biju paķēris līdzi cigarešu paciņu. Dusmas un aizkaitinājums joprojām nebija pārgājis. Iespējams šeit labi izturēsies, taču tas neattaisnos vecāku labo gribu.
Atstājis koferus blakus gultai, steidzīgi pametu telpu. Nokāpis uz pirmo stāvu, lēni apstaigāju gaiteņus, cenšoties atrast kādu sētas izeju. Nevarēja taču būt, ka ir tikai viena izeja. Pēc brīža atradu kādas izejas durvis ēkas otrā pusē.
Atvēris tās, man pretī pavērās liels mežs un pirms tā pļauts laukums, uz kura nevienu nemanīju. Apsēdos uz lieveņa. Tas bija auksts, bet neko citu, uz kā sēdēt, neredzēju. Izvilku cigareti un negaidot tai piešķīlu uguni.
Bija patīkami sēdēt vientulībā, vērot pretī esošo mežu un smēķēt. Tas nomierināja. Varbūt ar laiku manas dusmas uz vecākiem rimsies, bet tas nebūs ne rīt, ne parīt un noteikti arī ne pēc nedēļas.
Pēkšņi klusumu pārtrauca sarunas. No stūra parādījās divas meitenes. Nepievērsis uzmanību, turpināju baudīt cigareti. Tā vietā, lai dotos garām, viņas man tuvojās.
Viena no viņām klusi iesāka, -Laikam tu nezini, bet skolā un tās teritorijā ir stingri aizliegts smēķēt! -meitene satraukti palūkojās uz kūpošo cigareti, -Priecājies, ka administrācija vēl nav pieķērusi, savādāk tevi var izslēgt no skolas.
Ilgi negaidot atbildēju, -Lieliski, tad tieši to es arī centīšos panākt. -pasmaidīju un nodzēsu cigareti.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Gaisma-pustumsa-3dala/716827">Gaisma pustumsā #3
