Šis ir mans pirmais raksts žurnālista statusā. Esmu priecīga, ka beidzot varu publicēt bez apstiprinājuma 
Nu ko, jauku lasīšanu.
Kad iegāju mājā, puisis bija iekārtojies uz dīvāna, un laikam gulēja.
-Tev vēl sāp,-Es ievaicājos, bet par atbildi saņēmu vien miegainu ņurdienu.
-Nē ir labi.- Brails nomurmināja, un pagriezās uz otriem sāniem. Es piegāju pie puiša, un redzēju, ka dažas no brūcēm asiņo.
-Celies, tevi vajag apkopt. Es negribu gulēt uz asiņaina dīvāna.-Es uzbrēcu puisim un paķēru marles un dezinfikcijas līdzekli.
-Au, -Brails vaidēja jau septīto reizi.
-Stāvi klusu,-Es nomurmināju un turpināju apkopt puiša brūces. To bija tik daudz. Bija palikušas arī dažas stikla lauskas, kuras man nācās izņemt ar nazi. Brails, protams no sāpēm gandrīz mēli nokoda, bet viņam nācās to paciest.
-Maigāk nevar?-Brails asi nobēra. Kad viss bija pabeigts atlika vien apsiet marli. Kad ķēros pie galvas mūsu skatieni saskārās. Viņam bija tik skaistas zaļas acis. Tās bija tik dziļas,varēja saskatīt visu ko puisis jūt. Sāpes, pārdzīvojums, vilšanās un prieks. Visas emocijas sajaucās vienā lielā, zaļā mudžeklī. Brails liecās arvien tuvāk un tuvāk, un kad mūsu lūpas gandrīz saskārās...
-Man jāiet,-Es nobēru un izsteidzos pa durvīm. Ko viņš iedomājas? Es viņu pazīstu labi, ja 10 stundas.
Es gribēju izvēdināt galvu tāpēc devos apskatīt pārējās mājas šajā ielā. Manu uzmanību piesaistīja māja netālu no aptiekas, ko redzēju jau ieprikš. Tā nebija, gandrīz, aizskarta. Zaļās sienas bija kā jaunas, un puķes apkārt mājai plauka un ziedēja. Tas bija kaut kas neparasts. Pie mājas stāvēja dzletena mašīna.Šī māja bija kā sabrukušās pilsētas plaukstošā sirds, kas vēl bija dzīva, un kurā vēl kūsāja dzīvība. Es uzmanīgi virzījos uz mājas pusi. Mana roka bija tikai dažu centimetru attālumā no durvjuzvana, kad durvis atvērās.
-Vai kaut ko vēlējāties?-Manā priekšā stāvēja meitene, dzeltenā klaitiņā un zaļās kurpēs. Viņas mati bija sarkani, un sniedzās nedaudz pāri gurnam. Caur garajām skropstām īsti nevarēja saskatīt acis.
-Es dzīvoju te pat netālu,-Ja tā skaitījās dzīvošana,-vēlējos iepazīties ar kaimiņiem,-es uzsmaidīju meitenei un cerēju uz atbildi.
-Nāciet iekšā,-Viņa pagāja malā no durvīm un ar žestu palīdzību aicināja iekšā.Māja bija sakopta. Priekšnams nebija liels. Tur bija mēteļi, kurpes un lietussargi. Kad virzījos tālāk manam skatam pavērās liela dzīvojamā istaba. Tajā nebija īpaši daudz mēbeles. Viens dīvāns un mazs galdiņš, uz kura stāvēja radio. Istaba izskatījās tukša un vientuļa. Mājās ārējais skats bija tikai acu apmānīšanai.
-Seko man,-Meitene ierunājās.
Telpa kurā mēs iegājām, laikam bija virtuve. Nebija diezko diža. Trīs skapīši gald un divi krēsi. Pie sienas bija kasste, kur laikam glabājās pārtika. Pie viena bo skapīšiem stāvēja meitene. Tieši tāda pati kā meitene pie durvīm. Tikai ar ziliem matiem. Tas daudz ko atgādināja.
-Iepazīstes, tā ir Nellija,-Meitene ar sarkanajiem matiem sacīja.
-Un es esmu Mollija,-Viņas laikam bija dvīnes.
-Kerija,- Sasveicinājos un ieņēmu vietu uz grīdas pie viena no plauktiņiem.
-Es tevi kaut kur esmu redzējusi,-Nellija secināja. Tā bija meitene no meža. Trūka tikai divi vīrieši. Varbūt viens no viņiem bija tas ko redzēju aptiekā?
