local-stats-pixel

Gaidot Brīnumu2

Vēlējos šo stāst publicēt 2015. Bet man radā iedvedma turpinājumam. Tāpēc dāvājo šo stāstu jums tagad. Vērtējiet. Turpināt?





*Tagad*

Sēžu uz dīvāna un veros kamīnā. Vēroju kā liesmas spēlējas savā starpā.

Pie manis pieskrien meitiņa un ielec klēpī.

- Mam, kur tētis?

Mani sauc Laura, Laura Pētersone 27 gadi, dzīvoju Latvijā, Rīgā. Man ir vīrs un meita. Meitai ir pieci gadi, mazo princesīti sauc Elīna, Elīna Pētersone..Elīnai ir tēva acis un smaids, bet uzbūve un mati, kustība, atgādina mazo mani. Vīram ir 28 gadi, Rinalds Pētersons. Mēs esam kopā gadus 10?!

Kur viņš ir, darbā. Pareizāk darba komandējumos, viņš dodas uz visiem, nenoviena neatsakās, pat tagad Ziemassvētku vakarā nav ar mums. Lai gan viņam vajadzētu te būt un jātēlo ziemassvētku vecītis. Bet to man nācās lūgt kaimiņam.

Lai gan man ir meita, mana dzīve ir nožēlojama. Es neko daudz neprasu tikai, lai Rinalds pievēršas savai ģimenei, neko vairāk man nevajag.

Piecēlos kājās un no skapja izvilku jaunības albumu, atvēru to un sāku skatīties bildes un atcerēties visus brīžus gan jaukos, gan skumjos.

*Tad*

Trešdiena. Pirmais septembris. Pēdējais skolas gads.

Ieeju klasē un manā vietā sēž jauniņais.

Pieeju klāt un uzrunāju viņu.

- Es atvainojos, jūs sēžat manā vietā.

- Tas nozīmē, ka man jāpārsēžas.

- Jā. Kaut vai blakus.

- Man te pat labi. – pagriezos un ieņēmu pēdējo solu. Man nekad nav paticis sēdēt aizmugurē, bet pa vidu trešajā solā no beigām, bet šoreiz to vietu aizņēma tas kretīns.

Atbīdīju otru krēslu un noliku uz tā savu somu.

- Laura, kāpēc tu sēdi šeit.

- Aizej un ieskaidro tam idiotam, ka mēs tur sēžam.

- Nē, paliekam te pat. Man nekad nav paticis tur sēdēt?

Mana labākā draudzene Liene, esam kopā vienmēr un visur.

Klasē ienāca Kārlis un Liene uzreiz ir viņam ap kaklu. Viņi ir kopā jau no desmitās klases. Es no tām attīecībām esmu turējusies pa gabalu. Liene vienmēr kaut ko piebilst, ka man ir kāds jāatrod un tā vēl joprojām. Tas tiešām jau sāk pamazām krist uz nerviem.

Kārlis ar savu draugu Rūdi, apsēdās priekšā, lieliski, tagad stundas man būs neciešamas. Un vēl pie tam es Rūdim patīku, bet man viņš neliekas simpātisks, vairāk jau atbaidošs.

Klasē ienāca skolotāja un sāka savu ikgadējo runu.

- Un šogad klasē mums ir arī jauniņais. Iepazīstini ar sevi.

Viņš piecēlās un izgāja klases priekšā.

- Sveiki, mani sauc Rinalds Pētersons. Esmu no Jelgavas, esmu pārvācies uz Rīgu vecāku dēļ, būtu palicis pie tantes, bet vecāki atvilka līdzi uz Rīgu.

Viņš apsēdās savā vietā. Viņa skaistums mani apbūra.

Izmetu no galva, nē es nevaru. Pēdējais gads ir jāpabeidz un tad var domāt tikai par puišiem, ne tagad.

Varējām pēc skolotājas, direktores runas doties uz mājām.

Šodien nebiju paņēmusi mašīnu, motociklu, tāpēc uz mājām devos kājām.

Rinalds man sekoja. Apstājos un pagriezos pret viņu.

- Atvaino, ka šodien izturējos tik rupji.

- Viss kārtībā, esmu pieradis.

- Laura.

- Rinalds.

- Jā es zinu.

- Kā?

- Tu skolā teici?

- AK.

Mēs devāmies uz to pašu pusi. Viņš man dzīvoja kaimiņos.

- Līdz vēlākam. Noteicu un iegāju mājās.

Lieliski, tagad cilvēks, kurā varu iemīlēties dzīvo man pavisam tuvu. Par to Lienei stāstīt nevaru, viņa to uztvers kā joku un liks dzīties viņam pakaļ, dabūt viņu sev, bet es tāda neesmu, bet varbūt tomēr?!

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Laura Pētersone, wow, es pazīstu reālu personu/skolotāju kuru tā sauc.
0 0 atbildēt
Protams, ka turpini stāstu.
0 0 atbildēt