local-stats-pixel

Gaidīt mūžam.0

 36  0

*

-Vanesa, Džejam jau jāiet, nāc atvadīties!- aiz istabas durvīm dzirdu mammas balsi mani saucam. Tad pie durvīm kāds arī pieklauvē, taču es tikai nopūšos, neizkustēdamās no vietas gultā. Asaru pēdas uz vaigiem es aši noslauku ar plaukstām, tad pieceļos no gultas, nogludinu kreklu un iekšēji sagatavoju sevi kārtējām atvadām no brāļa. Jā, es zinu, viņš atgriezīsies. Labi, tā gluži nav, es to tieši NEzinu, katru reizi, kad viņš iziet laukā pa mājas durvīm, es nezinu, vai viņš būs atpakaļ vai nē, vai viņš vispār vēl ir vai nē, es pat nezinu, kur viņš katru reizi atrodas. Tieši tas katru reizi mani lēnām bendē. Es neko nezinu par to, kas notiek ar viņu, tas neļauj nomierināties. Gandrīz katru nakti mani vajā murgi jau kopš pazaudēju savu tēvu un pēdējā laikā murgos parādās arī brāļa seja, kas uzreiz nevieš par neko labu.

Viegli sapurinot savu galvu, es iecērtu zobus apakšlūpā un pametu savu istabu, kas ir vienīgā vieta, kur varu justies droši, kas ir mans patvērums no visiem, lai stātos pretī Džejam un mammai, kura ir cieši apķērusies ap sava dēla garo augumu, birdinādama skumjās asaras. Man nākas sevi saturēt un prātā atgādināt, ka Džejs nedrīkst redzēt arī manas asaras, taču tad atkal atceros, ka manas acis, noteikti, ir sarkanas un sapampušas, un manas jau izraudātās asaras vairs paslēpt nav iespējams. Nepievēršu tam uzmanību, nostājos mammai un brālim blakus un aplieku abiem apkārt savas rokas, pieglauzdama vaigu brāļa sānam. Jūtu Džeja roku apķeramies ap sevi un paspiežam man roku.

-Mamm, mēs jau stundu te stāvam un atvadāmies, atstāsi mani ar Vanesu?- Džejs klusi pasmejas un palaiž mammu vaļā, ļaudams viņai brīvību. Iešņukstēdamās un pamādama ar galvu, mamma uzsmaida mums, uzspiež skūpstu Džeja pierei un, šķiet, aiziet uz savu istabu. Ar abām rokām apķeros ap brāļa vidukli, pielieku ausi pie viņa krūtīm un ieklausos viņa sirdspukstos, ļaujot tiem sevi nomierināt. Džeja lūpas uzspiež skūpstu manai pierei un tad tur arī jūtu viņa vaigu atspiežamies man pret galvu.

-Es zinu, ka tu nedrīksti nebraukt, bet, vai tu negribi palikt mājās? Pie manis?- murminu, ciešāk saspiezdama Džeja vidukli. -Es negribu tevi laist,- nosaku un aizveru acis, saprazdama, ka šī nav pirmā reize, kad viņam ko tādu saku pirms aizbraukšanas.

-Tu zini, ka es gribu palikt mājās, bet es to nevaru, Nesij,- brālis nočukst un mierinoši sāk glaudīt manu muguru. Es pamāju ar galvu. Brāliss jau ievelk elpu, lai atkal kaut ko teiktu, taču, pirms viņš paspēj to izdarīt, es iekniebju viņam sānā, apklusinot dumjo puisi pirms viņš liek man izplūst asarās ar vārdiem vien.

-Džej, nesoli,- nočukstu. -Lūdzu, lūdzu nesoli,- ciešāk aizžmiedzu acis, lai aizdzītu jau radušās asaras. Pietiek ar to, ka atgriezties solīja tētis un solījumu lauza, man nevajag, lai tas pats notiek tagad. Tas būs par daudz.

-Es mīlu tevi, Vanesa,- puisis vienkārši saka, piespiež mani sev vēl ciešāk klāt, noskūpsta manu pieri un tikai tad atlaiž mani, lai nopētītu manu seju, kura joprojām ir sapampusi no ilgās raudāšanas manā istabā. Brāļa tumši zilajās acīs iespīdas skumjas, beidzot pamanot, kā šobrīd izskatos, un viņš skumji man uzsmaida. -Es nevaru ciest, ka tu raudi manis dēļ,- Džejs uzliek plaukstas man uz vaigiem un ar īkšķi notrauc tikko izsprukušo asaru. Pie mājas dzirdu piebraucam kādu mašīnu, un man ieplīst sirds. Tas brīdis ir klāt. Šķiet, Džejs arī ir sadzirdējis atbraukušo mašīnu, jo vēlreiz aši un stingri mani apskauj, tad atlaiž, paņem savu somu, ko arī uzliek uz pleca, un, saāķējis mūsu pirkstus, ved mani līdz durvīm un tālāk lejā pa pāris pakāpieniem. Nedroši uzsmaidu viņam, atlaižu viņa plaukstu un ar galvu pamāju uz mašīnas pusi.

-Neaizmirsti, ka mīlu tevi, Vanesa,- jau sperdams soļus prom no manis, Džejs atgādina. Aplieku rokas sev apkārt, sajuzdama vēso vēju uz kailajām rokām, un uzsmaidu puisim, ignorēdama sāpes, kad sirds ieplīst arvien vairāk. Man ir drausmīga sajūta par šo reizi. Gandrīz varētu pat apzvērēt, ka notiks kas slikts, ļoti, ļoti slikts.

Džejs atver sava drauga mašīnas durvis, iemet somu un grasās jau kāpt iekšā, taču es netaisos viņam ļaut aizbraukt pirms neesmu pateikusi pēdējos trīs vārdus.

-Džej!- iesaucos, taču neskrienu pie viņa, sagaidot, kad brālis uzķer manu izmisušo skatienu. -Es tevi mīlu,- uzsaucu un iekožos lūpā, lai nesāktu raudāt. Džejs atpūš man gaisa skūpstu, skumji uzsmaida un iekāpj mašīnā. Tad viņš caur logu man pamāj, un es, iemieta zemē kā stabs, noskatos, kā mašīna lēnām aizbrauc, nespēdama neko apturēt, neko izdarīt.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000