Frančeska. #135

Šī daļa man telefonā stāv jau vairāk kā nedēļu, bet tikai tagad to publicēju. Don't ask why, I just don't know.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Franceska-12/737078

-Labdien, Mister Stepford,- drebošā balsī sveicinu sen neredzēto skolotāju.
-Ko tu šeit dari, Soriano jaunkundz?- vīrietis jautā.
-Es atnācu dejot, ser,- vārgi atbildu. -Es esmu atsākusi dejot,- piebilstu.
-Ļoti labi, Frančeska,- Stepfords nosaka un sāk staigāt man apkārt. -Būs daudz darba, lai atkal iegūtu vajadzīgo formu,- viņš domīgi saka. -Vai tu esi tam gatava? Tu to spēsi?- vīrietis jautā.
-Jā, esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka esmu spējīga atgūt balerīnas formu, ser,- atsaku.
-Vai tev tas izdosies mēneša laikā?- Stepfords jautā. Uz ko viņš tēmē?
-Protams, Mister Stepford,- atbildu. Man būs tik daudz smaga darba.
-Labi. Gaidīšu tevi uz stundām pēc mēneša un ceru tevi satikt trenniņzālē rīt, tev būs jātrennējas kopā ar manu dēlu,- vecais vīrietis nosaka, pagriežas un iet prom.
-Uzredzēšanos,- klusi nosaku un nopūšos. Viņš atkal man liek strādāk kopā ar Džonatanu. Par ko šis vīrietis domā?
-Frančeska, nāc,- Paulas balss sauc, iztraucējot manas domas. Pagriežos pret māsu un redzu viņu stāvam pie zāles durvīm. Savācu savas lietas, uzvelku jaku un steidzos pie viņas.

-Kas bija tas vīrietis, kurš izgāja no zāles pirms atnācu?- Paula jautā, ieinteresēti uz mani skatoties.
-Mans skolotājs,- klusi atbildu. Mēs ejam pa gaiteņiem, ik pa laikam es padzeros malku ūdens, ko Paula man bija nopirkusi, un uzsmaidu kādam skolniekam vai skolotājam.
-Un ko viņš gribēja?- Paula jautā.
-Man pēc mēneša jābūt pie viņa uz stundām vajadzīgajā balerīnas formā, un man rīt ir treniņš ar viņa dēlu,- atbildu.
-Kā sauc viņa dēlu?- māsa jautā un domīgi mani vēro.
-Džonatans Stepfords,- atsaku un Paulas acis iemirdzas. -Tu viņu pazīsti?- jautāju.
-Es zinu tikai viņa vārdu un to, ka viņš ir ļoti jauks un izpalīdzīgs,- Paula atbild.
-Un kā tu to uzzināji?- aizdomīgi jautāju. Paula nopūšas un novēršas no manis.
-Viņš palīdzēja toreiz, kad tu nokriti no skatuves,- viņa atbild.
-Kāpēc tu man nekad nepateici?- jautāju. Laikam biju to bļāvusi, jo visi cilvēki, kuri bija gaiteņa galā un mums apkārt, paskatījās uz mums.
-Es nedomāju, ka tas ir tik svarīgi,- Paula nočukst. -Man vispār likās, ka tev viņš nepatīk,- viņa piebilst.
-Nejau tur tā lieta,- atsaku, šoreiz klusāk, juzdamās nedaudz apkaunota. -Man viņš vienmēr likās izlutināts un rupjš, bet te tu man saki, ka viņš man ir palīdzējis,- saku un nopūšos. Tas mani neattaisno. Nemaz.
-Man šķiet, ka tev viņš patīk,- māsa nosaka.
-Nē,- noraidu. -Ejam, man jāpārģērbjas un tad varēsim iet mājās,- nosaku, saņemu Paulas roku un velku viņu prom.

Kad tiekam līdz ģērbtuvēm, Paula paliek ārā. Es iesteidzos iekšā un ātri pārģērbjos, lai ātrāk tiktu prom. Es izeju no ģērbtuvēm un velku Paulu atkal prom.
Es gribu ātrāk tikt prom no šejienes. Es nezinu īsti, kāpēc, bet man jātiek prom. Sirds sitas krūtīs un galvā domas griežas bez apstājas. Es neapstājos. Es nepalēlinu gaitu. Es eju, gandrīz vai skrienu prom.
Paula noteikti nesaprot, kur steidzos, bet man nav laika paskaidrot, man nav pat tāda paskaidrojuma, jo es pati nezinu. Nezinu.
Paula mani parauj aiz rokas atpakaļ, kad esam netālu no mājām.
-Kur tu tā steidzies?- viņa jautā un, saraukusi uzacis, veras man acīs.
-Es nezinu,- padevīgi nopūšos. -Es tikai gribēju ātrāk tikt prom,- nosaku. Paula nopūšas, paceļ galvu pret skaidrajām debesīm un aizver acis.
-Paula, ko tu dari?- jautāju. Māsa atver acis un paskatās uz mani.
-Neko, ejam,- viņa atbild un atsāk iet. Neko nejautādama, es sekoju, bet es tiešām gribu zināt, ko nozīmēja tas, ko viņa darīja. Paula atskatās uz mani un es pamanu viņas acīs asaras un sāpes, bet, pirms paspēju ko pateikt, Paula jau ir aizgriezusies un sāk iet ātrāk.
-Kura tad tagad te steidzas,- nobubinu un nedaudz paskrienu līdz panāku Paulu.