Fotogrāfijā(25)5

Jau 25 raksts! Ba ba ballīte!Nu labi,joks.

Mans spoguļattēls nebija viens no patīkamākajiem.Mans kakls bija zilumiem klāts.Seja līķa bāla,un zem acīm tumši zili loki.Nemaz nevēlējos skatīties uz ķermeņa lejas daļu.Bet caur balto,zīda nakts kreklu varēja redzēt zilumus arī uz rokām.
Es nezinu,vai šodien tiešām bija tā īstā diena,kad man jāsatiek Daniels.Bet es nevaru vairs ilgāk gaidīt,jau tā ir pagājis ilgs laiks,nezinu konkrēti cik,bet dienas un pat nedēļas paiet viena pēc otras.
Pagāja ilgs laiks,līdz noskaidroju Daniela mājas adresi.
Noskaloju seju,ar siltu ūdeni un cerēju,ka ūdens mani padarīs skaistu,bet ne kā.Tāda pati kāda biju pirms dažām minūtēm,tāda arī paliku.
Godīgi sakot,man jāpaslavē cilvēki kuri izdomāja tonālo krēmu un pūderi-šie brīnumlīdzekļi palīdz apslēpt jeb kurus defektus.
Paņēmu tonālā krēma tūbiņu,un uzspiedu nedaudz gaišās ādas toņa krēmu,kuru ar lielās otiņas palīdzību izsmērēju uz savas sejas,un kakla,kurš bija noklāts ar zilumiem.
Ieskrēju atpakaļ istabā,un no skapja izņēmu baltas bikses un gaiši zaļu krekliņu ar garām piedurknēm,tā lai Daniels neredzētu zilumiem klāto ķermeni.Tonālais krēms nenosedza zilumus uz kakla,bet padarīja tos gaišākus- uzvilku vēl plānu auduma šalli,kā nekā laukā ir plus trīsdesmit un kājās uzvilku baltas laiviņkurpes bez papēža.Atgriezos vannasistabā,un uzkrāsoju nedaudz skropstu tušas.
Beidzot spogulī atkal ieraudzīju gudru un pašpārliecinātu meiteni.Mans spoguļattēls lika man justies iekārojamai un skaistai,kaut arī zinu,cik salauzta jutos iekšēji.Es ceru,ka Daniels nepamanīs manas sāpes,un neliks man justies vēl sliktāk nekā jūtos.Es nevēlos atkal atcerēties to,kas notika pirms dažām dienām,kaut vai tā pretīgā sajūta nepamet mani,es vēlos visu ātrāk aizmirst.
Pulkstenis varēja būt kādi seši no rīta,kas nozīmē,ka tētis ir jau darbā,bet auklīte vēl guļ.Tā pat kā mans tagadējais miesassargs,cilvēks kuru es tik ļoti ienīstu.Tieši tāpēc man jādodas pie sava Daniela,lai lūgtu piedošanu,un lūgtu lai viņš atkal ir mans miesassargs un draugs.
Brokastis tik agri es nevēlos ēst,tāpēc pa taisno devos uz garāžu pēc mašīnas.Iekāpu melnajā Toyota džipā,un ievietoju aizdedzē atslēgu.
Kad beidzot biju izbraukusi no mājas pagalma un šķērsieliņas,uzbraucu uz šosejas un devos taisnā ceļā uz Braitonu,kas atradās 120 km attālumā no manām mājām Duvrā.
Mašīnā ieslēdzu kruīza režīmu,ja tā to sauc,paslēdzu skaļāk mūziku,un baudīju mierīgo gaisotni.
Pēc nepilnas stundas,apstājos benzīntankā,kur nopirku karsti kūpošu kafijas tasi, un gumijas lācīšus,kas palīdzēs novērst domas no tā kas mani sagaidīs pēc aptuveni pusstundas.
Turpinot ceļu līdz Braitonai,izdomāju jau simtiem atvainošanās veidu Danielam. Pareizāks man likās tikai viens,kuru pašlaik atkartoju galvā,kā pirmklasnieks kurš mācītos garu dzejoli.
"Braitona" vēstīja lielais uzraksts,iebraucot pilsētā.Nezinu ko darīšu šo laiku,līdz varētu doties līdz Daniela mājām,jo pulkstenis uz manas rokas vēstija,ka ir tikai pus deviņi no rīta,un ierasties šajā laikā nebūtu pieklājigi,turklāt Daniels droši vien vēl gulētu.
Izvēlējos par labu lielveikalam,un novietojot mašīnu stāvvietā,devos veikalā.
Laiks pagāja nemanot,jo visus šos veikalus nevar izstaigāt dažu stundu laikā.Bet ja man jautātu,vai esmu kaut ko nopirkusi? Mana atbilde būtu nē,kā nekā,nevēlos tērēt nauda nevajadzīgām lupatām,kuras man,jau tiešām,netrūkst.
Kad pulkstens uz manas rokas,jau atkal vēstīja laiku,kas šoreiz bija daudz savādāks,kā trīs pēcpusdienā,es devos uz vietu,kur vajadzētu atrasties Danielam.
Teikšu godīgi,rokas drebēja,man pa tiešām bija bail no tā,kas mani varētu sagaidīt.Iekrampējos ciešāk mašīnas stūrē,un veicu vēl pēdējos metrus.Adrese,uz manas baltās lapiņas vēstīja,tieši to pašu ielas nosaukumu,kas bija uzrakstīts uz vienstāvu,sarkanu ķieģeļu mājiņas.
Izkāpusi no mašīnas,es atvēru vārtiņus,kas veda uz mājas durvju pusi,un apņēmības pilna piezvanīju pie mājas durvīm.Pēkšņi manī ieslēdzās trauksmes signāls,un vēlējos bēgt prom,bet brīdī kad aptvēru šādu iespēju,atvērās mājās durvis, un brūnajās koka durvīs stāvēja Daniels ar mazu zīdaini rokās.