local-stats-pixel fb-conv-api

Flawless world.prologs.1

Galva nedaudz dunēja un rokas drebēja. Likās,ka viss sagriezīsies un es ģībšu, bet tā nenotika. Es pastiepu roku un pieklauvēju pie durvīm. Vienīgā skaņa aiz durvīm bija klusums. Man kaklā sakāpa kamlols un es aizgriezos no durvīm. Viss ceļš laikam bija veltīgs. Neviena nav mājās. Es lēnām gāju pa smilšu taciņu, kad dzirdēju skaļu blīkšķi.

Es apgriezos un sastingu. Nezinu,vai tas no prieka vai šoka. Es uzsmaidīju platu smaidu un pieskrēju viņai klāt. No maniem acs kaktiem izpraucās dažas laimes asaras.

-Man tevis pietrūka,Bleik.- klusi nočukstēja Nora. Es pasmaidīju un atčukstēju pretīm;

- Man arī.. Es tagad palieku.- Nora atrāvās no mana apskāviena un ielūkojās acīs. Es iesmējos un nopietni teicu;

- Un kas teica,ka ilgojas?- ieliku rokas sānos un iespurdzos. Nora pakrtīja ar galvu un domīgi novilka;

- No Anglijas.. -

Iedunkāju meiteni un paķērusi abas somas, grūdu Noru uz durvīm.

-Hei, rāmāk!- viņa iesmējās un taisni nostājās. Nora viltīgi uzsmaidīja un nočukstēja;

- Šodien būs pārsteigums.-

Bēdīgi pakratīju galvu un turpināju iet uz durvju pusi. Parasti pārsteigumi slikti beidzas,it īpaši dzimšanas dienās, kā tajā ,ku Nora dzimšanas dienā gribēja patstāvīgi aizdedzināt sveces, bet to vietā aizdedzināja tantes kažokādu.

Iespurdzos un Nora uz mani paskatījās ar tu-esi-dīvaina skatienu, kas man lika iesmieties. Nora iedunkāja mani un atvēra durvis.

Nekas nebija mainījies. Dzeltenās sienas bija sazīmētas ar krāsainajiem krītiņiem, aizskari plivinājās katrs uz savu pusi. Grīdu rotāja kurpes un apavi, kumodei bija salūzis rokturis.Viss bija kā agrāk.

Es klusi ieslīdēju viesistabā un pieliku rokas priekšā Stefānijas sejai. Viņa iespurdzās

- Kas tur ir?- viņas tonis bija nedaudz samākloti zems. Es nokrekšķinājos

- Bleika.- noņēmu rokas no Stefānijas sejas. Viņa šokā skatījās uz mani. Es nožāvājos un Stefānija papurināja galvu.

- Bleik..- viņa klusi nomurmināja un apskāva mani. Durvīs nostājās Nora un sakrustoja rokas.

- Viņa paliek.- Nora nopieni sacīja un es iesmējos. Nora paķēra manas somas un uzskrēja uz ortro stāvu. Es dzenos viņai pakaļ, bet tad apstājos.

- Es nedzīvoju otrajā stāvā, bet gan trešajā..- domīgi novilku un paskatījos uz pietvīkušo Noru.

- Tava istaba ir aizņemta ,lūdzu neliec man skaidrot.- viņa palūkojās manī ar kucēna acīm un es nopūtos. Nora pasmaidīja un aiznesa somas kādā no istabām.

- Vēlāk paskaidrosi.- nobubināju un atvēru istabas durvis. Nepaskatījusies apkārt , iekritu gultā un nomurmināju kaut ko līdzīgu ''eju gulēt.''

Manas acis ātri aizlipa ciet un es nejutu vairs neko ,izņemot miegu.

Apkārt ir tumsa. Piķa melna tumsa. Kā simtiem adatiņu, es jūtu pieskārienu. Mans ķermenis notrīs bailēs.

- Es meklēju tevi, Bleik.- viņa balss atskanēja manā prātā. Viss ķermenis bija piekalts pie viena vietas, un es nespēju aizbēgt. Vienīgais ,ko es spēju,bija sekot viņam.

-sveicināta atpakaļ.- kāda balss teica. Es pietrausos sēdus un pieliku roku pie mutes. Murgs, tikai murgs.

Es paskatījos uz durvju pusi un sastingu. Tas nebija murgs.

- Sveika , tu esi Bleika?- viņš mierīgi jautāja. Man likās, ka sirds tūlīt izleks caur muti. Tas ir viņš. Kurts Velijs.Viņš mani atrada.

43 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Izsklausās interesanti, noteikti turpini. emotion
0 0 atbildēt