http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-8/688677
Jauna daļa, jauni notikumi.
Pacelts! Esmu saslimusi ( temperatūra), tādēļ jaunas daļas nav. :P Sorry.
9.
Manas acis aizslīdēja uz cilvēku, kas bija uzgriezis muguru. Viņš skatījās caur logu. Viņa rudajos matos zibēja zeltainas šķipsnas. Viņš ar roka mājienu norādīja uz krēslu pretī galdam. Krēsls bija oranžs ar brūniem izšūtiem ziediem. Apsēdusies tajā, es turpināju vērot vīrieti. Es saskatīju manāmu līdzību starp mums abiem. Kaut gan visi zeltainie fēniksi bija līdzīgi man, bet tik līdzības ziņa neviens fēnikss nestāvēja tik tuvu kā viņš. Es gaidīju, kad fēnikss runās. Pēkšņi aizmugurē atvērās durvis. Ienāca stalta fēniksa sieviete, kas novietoja uz galda paplāti. Uz paplātes bija porcelāna tējas servīze. Trauki bija baltie ar zeltainiem spīdumiem. Viņa vienā krūzē ielēja tēja, tad tūlīt arī otrā. Tad viņa izgāja no telpas, atstājot mūs divatā. Vīrietis nedaudz sānis pagriezās, satvēra krūzi un aizgriezās. Neredzēdama vīrieša seju, manī ieplūda dusmas. Telpā turpināja valdīt klusums. Es vairs neizturēju, tāpēc triecu pret zemi porcelāna krūzi. Tās lauskas pašķīda it visur. Tēja atstāja sarkanu pleķi uz dzeltenā paklāja, kas lēnām iesūcās paklājā. Vīrietis neizkustējās ne no vietas.
„Tu runāsi vai kā? Mēli nokodi?! Kas ir? Bailes, ka tavu vietu aizņems kaut kāds skuķis?!!” es niknumā kliedzu visu, kas sakrājies.
„Es vēlējos pagaidīt kādu. Es redzu, kam esi līdzīga. Tu esi spītīga un nepacietīga, kā tavs tēvs,” vīrietis ierunājās.
„Vai tad tas neesi tu? Ha! Ko es cerēju, protams, ka nē! Mans tēvs nomira!” ironiski runāju.
„Kāpēc tik ironiska esi?”
„Tāpēc, ka visa mana dzīve ir viena karma un ironija!”
„Tu zini kāpēc esi šeit?”
„Jā, lai uzklausītu Jūsu murgus par citu glābšanu.
„Vadonis ir pašlaik izgājis... Vai tu atklāji, kas ir tavs palīgs?”
„Fēnikss, tfu, T.D.? Jā, T.D. ir Toms. Kurš gan cits. Viņš tagad tur gūstā manu mammu un vecmammu. Ļoti iespējams, ka viņas jau sen ir nogalinātas,” manas acis aizmigloja asaras, iedomājoties, ka ar viņām kaut kas noticis.
„Vai tiešām tu tā domā?” stāvs pagriezās pret mani. Es beidzot ievēroju fēniksa seju. Vīrieša seju rotāja dziļa rēta, kas nevarēja sadzīt. Viņa acis bija brūnas. Viņa rudie mati ar zeltainām šķipsnām mirdzēja.
„Protams,” lepni atteicu.
„Re, arī nāk tavs glābējs – Fēnikss!” es pielecu kājās. Vīrietis manāmi samulsa no tādas kustības.
„Nevar būt, ka mana pašas dzimta sadarbojas ar Tomu!” es sagatavoju uguni ap savām rokām. Izdzirdēju, ka kāds ienāk telpā. Es strauji griezos un uzbruku. Es par vēlu ievēroja, kas ir ienācējs.
Uguns jau bija pavisam tuvu viņa sejai... Es gatavojos kliegt, bet es pati tos apslāpēju ar savu roku. Es nupat uzbruku citam fēniksam. Fēnikss strauji nodzēsa manas uguns liesmas. Fēniksa sejā manīju pārmetumu. Viņš pārvērtās. Viņa rudie mati krita pār acīm. Viņš pagāja man garām, nemaz neskatīdamās.
„Dēls, tava meita ir šeit. Sasveicinies!” noteica tas pats vīrietis ar ko iepriekš biju pārmijusi pāris teikumus. Vīrietis pagriezās.
„Sveika Rūta.”
„Kas tu esi un kā zini manu vārdu?! Un, ja tu esi mans tēvs, tad es justu savstarpēji radniecīgu saikni!” es kliedzu.
„Tu nejūti saikni, jo esmu nobloķējis tās. Es nevēlējos, lai Toms domā, ka esmu dzīvs...” noteica vīrietis. Viņa rudie mati krita acis, kuras ar roka viņš visu laiku atglauda atpakaļ.
„Ha! Domā ticēšu es ticēšu tavām pasakām? Neesmu stulba...” tomēr sāku iekšēji just, ka mēs esam vairāk saistīti kā jebkad.
„Esmu tavs tēvs, Rūta. Mani sauc Dainis. Dainis Tērkils.”
„Tāpat neesi T.D. jeb Toms Džestons. Viņš tur gūsta manu mammu un vecmammu. Tu vēl joprojām nesaproti? Visu šo laiku es domāju, ka mans Fēnikss ir mans palīgs, draugs. Tomēr tas bija Toms. Viņš ir mans „Fēnikss”! Mans tēvs nomira avārijā. Toms kļuva par manu patēvu!” centos valdīt asaras, jo tikai tagad es sapratu, kā Toms visu šo laiku mani spēja atrast. Viņš zināja, ka ar to zīmīti var ar mani manipulēt, cerot, ka aizdomās viņu neturēšu. Patiesībā, viņš nekļūdījās. Viņš tiešām nekļūdījās. Es iedomājos, ka mamma ir nogalināta. Vecmāmiņa arī... Tad es atcerējos. Es esmu stāvoklī. Manas acis iepletās. „Viņš vēl ir paspējis mani, padarīt grūtu! Esmu stāvokli no dēmona!” Tikai tagad es sāku raudāt. Es vairs neizturēju. Jutu cieša vīrieša apskāvienu. Tad jutu vēl kāda cita, tikai kautrīgāku. Man bija vienalga, ka šie vīrieši mani tādu redz, tāpēc ļāvos sāpēm un asarām. Dainis glāstīja manu muguru.
„Meitiņ, nomierinies. Es esmu tavs Fēnikss. Esmu T.D. Mammai ar vecmammu viss ir labi. Viņas ir šeit!” es pacēlu acis un paskatījos Daina sejā.
„Tu melo!” es nespēju tam noticēt. Iekšēji viss bļāva TICI!, tomēr man bija bail uzticēties vēl kādam svešiniekam, pēc Jura gadījuma.
„Nē, es nemeloju. Es palūgšu Janai, lai uzaicina abas šeit.” Manās acīs sāka mirdzēt. Es ticēju viņam, ka viņas ir šeit. Es atļāvos uzticēties viņam, jo tā teica iekšējais es. Es gaidīju. Viņš pasauca fēniksu, kura iepriekš atnesa tēju. Viņa paklausījusi pavēlei, nozuda aiz durvīm.
„Kādas piecas desmit minūtes jāpagaida. Janai vajag viņas reizēm pārliecināt,” noteica vīrietis. „Starp citu, esmu tavs vectēvs Agris.” Es pasmaidīju. Tomēr, tad es sapratu, ko iepriekš sarunāju pret viņiem.
„Piedodiet, ka es sabļāvu un ironizēju jūs! Es biju nikna un pārbijusies!” es noteicu.
„Es jau iepriekš teicu. Tu esi tādi pati kā tavs tēvs. Dumpiniecisks, tomēr zaķpastala iekšēji,” vectēvs saldeni pasmējās.
Es pasmaidīju par vectēva joku. Dainis jeb mans tētis arī pasmaidīja. Viņš piegāja pie tējas servīzes un ielēja tukšajā krūzē tēju. Pielicis pie lūpām krūzi, viņš iemalkoja silto tēju. Es novērsos no viņa, jo telpā ienāca Jana ar manu mammu un vecmammu. Ieraugot abas sveikas un veselas, metos viņas apskaut. Ieķērusies mammas skavās, es ļāvos vaļu laimes asarām. Jutu vecmammas apskāvienu no mugurpuses. Jutu, ka arī mamma raud uz mana pleca. Zinot vecmammu, viņa asaras pataupīs vakaram, sev vienatnei esot.
„Nu, ko. Viena ģimene atkal ir kopā,” vectēvs iesaucās pa visu telpu. Es atrāvos no mammas un vecmammas apskāviena.
„Tomēr ir kāds, kas nepadosies...” noteica mamma.
„Sāksim ar to, ka mana meita uztaisīs abortu. Es vairs nepieļaušu, ka tas kretīns viņai pieskaras,” tēva seja kļuva pārāk nopietna. ”Tad mēs iznīcināsim no fēniksu zemes Gruždiona dzimtu oficiāli. Man ir apnicis, ka viņi lauž līgumu, ko mūsu senči pirms 1000 gadiem parakstīja. Protams, līgums vecs, bet tādēļ reizi 100 gados mēs veidojam sapulci, lai apstiprinātu, ka līgums vēl ir spēkā.”
„Dēls... Līdz nākamai sanāksmei ir vēl divas nedēļas,” ierunājās Agris, „Tad uzzināsim, kas ir padomā tai dzimtai.”
„Viņi nesen uzbruka. Drīzumā atsāksies karš. Tu saproti, ka līdz nākošai sanāksmei mēs jau karosim?” Dainis runāja. „Jana, lūdzu pavadi Gunitu, Rūtu un Madaru uz viņu istabām. Un paziņo komandierim Ronaldam, ka vajag nozīmēt sargus, lai pasargātu meitenes.” Sieviete pamāja, un norādīja mums sekot viņai. Mēs sekojam viņai.
Mēs viņai sekojām pa zeltainajiem gaiteņiem. Sieviete pagriezās pret mums.
„Noticis ir uzbrukums. Uzgaidiet!” sākotnēji neko nesapratu, kad izdzirdēju sprādzienu mums priekšā. Jana ātri pavilkusi vienu gleznu, sienā atvērās vaļā. „Ejiet iekšā!” paklausījušas viņai, mēs iegājām. „Palieciet šeit!” un viņa pazuda aiz sienas, kura aizvērās. Mēs bijām kādā tumšā telpā. Pēkšņi es jutu roku pieskaramies man klāt. Strauji pagriezos, lai uzbruktu. Uz dūrēm biju sagatavojusi liesmas, kad kāds pretī tās apslāpēja savā plaukstā..
Beidzot ieliku jaunu daļu. Ir pagājis ilgs laiks kopš pēdējās reizes. ZPD atbildēju un dabūju 10. Atestātu rotā skaists 10 :). Jāatzīst, ka tas nav vienīgais 10. Šajās divās nedēļās esmu dabūjusi daudz 10, ka pašai prieks par sevi. Tomēr skola neatvieglo manu dzīvi, tāpēc daļas ielikšu, kad būs laiks. Drīz, pavisam drīz būs brīvlaiks, tad daļas likšu biežāk. Varbūt.
Lūdzu piedošanu par ilgo pazušanu. (Spoki, kas katru dienu atradu laiku, lai apskatītu manu profilu un pārliecinātos vai nav jaunas daļas - paldies, ka gaidiet mani!) Apsolu, ka tik ilgi vairs nepazudīšu!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-10/693862
