http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-2/686394
Jauna daļa. :)
PAcelts un labots. Dažās vietās esmu detalizēti pierakstījusi klāt kko.
3.
Tuvojoties savai mājai, es pamanīju, ka tā deg. Es skriešus skrēju, lai glābtu mammu. Biju jau gandrīz tuvu, tik tuvu, kad... Kāds sagrāba mani, pirms es tiku tālāk.
„Nelien tur. Viņai tāpat bija jāmirst,” rūcošā balsī nosaka Toms.
Negaidīti es sāku spirināties. Toma tvēriens ne brīdi neliecināja, ka atslābs. Es dzirdēju mammas kliedzienus pēc palīdzības. Es pārtraucu spirināties. Man nezuda cerība, ka viņa roka atslābs. Sajutusi, ka vienu brīdi kļūst vājāks satvēriens, es ar kāju, sperot uz aizmuguri, iesperu viņam kājstarpē. Viņš mani atlaiž. Viņš ceļos nokrīt uz zemes un cenšas apvaldīt sāpes. Es zināju, ka vēlāk būs slikti, tomēr man tagad bija vienalga. Skriešus es ieskrienu degošajā mājā. Viss priekšnams bija vienās liesmās. Nezaudējusi savu pārliecību, es nolēmu uzzināt, kur ir mamma. Es kliedzu pēc mammas. Sadzirdu mātes balsi no augšstāva. Skriešus metos turp. Pāris liesmas skar mani. Trepes aizklāj uguns, kas liedz iespēju tikt uz priekšu. Iekšēji pieaug adrenalīns. Nedomādama es skrienu cauri ugunij. Es jūtu kā uguns viegli apsedz manu ādu, bet ātri vien nozūd. Tā viegli kutināja manu ādu. Es skrienu augšā. Nonākusi augšā, es saucu mātes vārdu. Mātes balss atsaucas no manas istabas. Es turp ieskrienu, skrienot cauri uguns liesmām, kas aizšķērsoja ceļu. Redzu māti piespiedusies pie loga un trīcam no bailēm. Uguns tuvojās pie mammas. Visa istaba bija praktiski liesmās. Es skrēju tām cauri līdz sasniedzu mammu. Man bija vienalga, kas ar mani notiek, galvenais, lai mammai labi. Māte ieraugot mani, pārbijusies sāka kliegt. Satvērusi māti, purināju viņu, lai viņa pārstāj kliegt un atslābst kaut uz mirkli.
„Rūta... Tā nevar būt tu...” māte bažīgi pieskārās maniem matiem. Caur viņas pirkstiem izslīdēja zeltaini mati. Neticēdama es apskatījos uz viņas roku, kurā viņa vēl turēja manu matu šķipsnu. Viņas roku klāja zeltaini mati nevis sarkani. Manu matu krāsa vairs nebija ruda. Es apstulbusi vēroju savus matus.
„Rūta, dari kaut ko!” mamma mani atgrieza realitātē. Viņa jau sen bija atlaidusi matus un skubināja kaut ko darīt.
Es palaidu mammu vaļā. Es gatavojos vērt logu vaļā, kad es sapratu, ka tās nav iespējams atvērt. Es biju nejauši saplēsusi loga rokturi nedēļu atpakaļ, tādēļ atvērt man neizdevās. Turklāt loga rokturis bija uzkarsis šādā temperatūrā. Meklēju kaut ko citu ar ko vismaz saplēst loga stiklus. Ievēroju savu naktsskapīti ar naktslampiņu. Satvērusi no sava plaukta lampu, es strauji atvēzējos. Mammai noteicu, lai viņa paslēpjas man aiz muguras. Stikli pašķīda pa visu telpu. Satvērusi mammas roku, es viņu vilku ārā pa logu.
„Turies cieši!” es nokomandēju mammu. Mamma bailīgi sekoja man, pieķērusies manai rokai. Mēs stāvējām uz jumta. Es centos lēnam norāpties līdz jumta malai, pie reizes lēnām velkot mammu, kura bailēs trīcēja kā apšu lapa. „Apķeries man apkārt un turies stingri!”
Viņa apķērās man ap vidu. Satvērusi mammu cieši, es skaitīju līdz pieci. Es sagatavojos un lecu, mamma līdzi. Lecot lejā, es vēlējos, kaut mēs piezemētos bez jebkādām traumām. Tajā brīdi es jutu kā uguns liesmas virpulis mūs nolaiž zemē. Es jau nodomāju, ka tas ir sapnis. Kad grasījos kaut ko teikt, māte mani apķēra mani un sāka pilnā balsī raudāt.
„Tu asiņo. Mīļā, lūdzu, nezaudē samaņu...” māte lūdzās.
Es apstulbu, bet tomēr sekoja mammas skatienam. Apskatījusi sevi, es pamanīju savas rokas. Tās bija asinīs. Es skatījos uz savām dziļajām brūcēm nesaprašņā. Dažās brūces vietās bija stikla lauskas, ko mamma lēnām vilka ārā un meta zemē. Lēnām brūces pārstāja asiņot un pazuda. Māte skatījās uz mani kā tādu Dieva brīnumbērnu.
„Tu esi nepārspējama. Meitiņ, tu esi kā fēnikss, kas spēj atdzimt...” es ieklausījos ko mamma nočukst pie sevis: „Dievs laikam sadzirdēja manas lūgsnas...” Tomēr šo mātes un meitas mirkli sabojā kāds riebeklis.
„Tad redz, kur jūs esat! Mīļā viss labi?” Toms skrēja tik tuvu, it kā viņam uztrauktu mana mamma.
„Kāda starpība, kā viņa jūtas! Tu gribēji mammu nodedzināt!” es kliedzu.
„Kādas muļķības! Rūta, nerunā glupības!” Toms satvēris mammu, paskatījās uz mani nikni. Viņš ar lūpām nočukstēja, ka vakarā es dabūšu.
„Es nebūšu tava mīlas rotaļlieta! Man pietiek ciest!” es uzkliedzu uz Tomu.
„Tom, ko viņa runā?” māte nesaprašņā paskatījās te uz mani, te uz Tomu.
„Nezinu, saulīt. Bet es jau sen gribēju ar tevi parunāt par Rūtas uzmākšanos. Viņa katru vakaru man uzmācas, kad tu guli...” es satriekta klausījos viņa melos. Māte nikni paglūnēja uz mani. Ievērojusi manu šoku sejā, viņa piecēlās. Viņa tomēr noticēja viņam, jo es sapratu, ka ne tikai Toms ar mani paspēlēsies, bet mamma ar saviem kulakiem. Toms piecēlās līdz ar viņu. Apķēris mammu, tā it kā viņa viņam būtu tik svarīga.
„Kāpēc tu tā ar mani izrīkojies! Vispirms manus likumus pārkāp, bet tad slepus atņem vīru. Es zināju, ka tu esi padauza!” viņa kliedza, skatīdamās uz mani. Es skatījos uz māti šokēta.
„Kāda velna pēc es tevi glābu?!” es izkliedzu. Jutu, ka viss iekšā man brūk, jo nu man nav neviena...
„Mīļā, nomierinies! Viss ir labi.” Toms tēloti centās viņu mierināt.
„Es nomierināšos, kad kāds sāks rīkoties. Kā tu varēji ko tādu pieļaut?!” māte kliedza, skatīdamās uz viņu.
„Rīkošos arī...” Toms nočukstēja. Negaidīti viņa rokas vairs nebija apķērušas mammas vidukli, bet gan kaklu. Mamma spirinājās, tomēr lēnām padevās, jo skābeklis nepienāca. Viņas seja lēnām kļuva zilgana.
„Laid mammu vaļā!” es kliedzu. Es jau skrēju klāt un gatavojos viņu sist un grūst ar visiem saviem spēkiem, kad viņš uzkliedza uz mani.
„Tu nejauksies! Viņai ir jāmirst, lai liktu man mieru. Nogalinot viņu, man nebūs šķēršļu tevi izmantot vēl ilgāk.”
„Kā teiksi...” es klusi noteicu. Es vairs sevi nekontrolēju. Es vienkārši sāku skriet. Ap mani apkļāvās liesmas, kad triecās pret Tomu. Toms aizlidoja prom, atlaižot mammu. Tālāk viss kļuva kā pa miglu. Es tikai atceros, ka Toms bezpalīdzīgi kliedza, jo dega uguns liesmās. Es kritu, jo man bija pārāk slikti...
***
Kad es pamodos, es atrados pārāk gaišā telpā. Uz manām kājām, galvu atspiedusi, gulēja mamma. Viņa raudāja. Viņa bija aizgriezusi seju prom no manis. Vieglām ar roku aizskāru mammas roku. Viņa pamanījusi, ka esmu augšā, viņa mani apskāva.
„Meitiņ, manu mīļo meitiņ! Tev viss ir labi...” es neticīgi vēroju mammu. Viņa bija mainījusies par dažām stundām. Pēkšņi es biju viņas mīļā un vienīgā.
„Kur mēs esam?” centos mainīt tematu, jo man tāpat bija nojausma, kur atrodamies.
„Slimnīcā,” mamma noteica. Ar to es apstiprināju savas aizdomas.
„Kur ir Toms?” jautāju jautājumus, kam vajag īsas atbildes.
„Viņš sadega uguns liesmas. Mēs abas cietām pavisam nedaudz. Precīzāk, es biju tā, kas cieta, bet tu gan biji vesela.”
„Kādēļ tad es esmu šeit?” jautāju, jo uzskatīju, ka ir muļķīgi atrasties slimnīcā, ja nekais nekaiš.
„Tu esot vairākkārtīgi seksuāli izmantota. Ārsti tevi atstāja uz pārbaudēm. Viņi izteica varbūtību, ka tu varētu būt stāvoklī. Viņi vēl nezin, jo analīzes nav izmeklētas.”
„Kas tev kaiš?” uzzinot, ka esmu stāvoklī, lika iekšēji nodrebēt.
„Man nedaudz kakla skriemeļi traumēti, kājas no lēciena ir spēcīgi sasisti un esmu nedaudz apdedzinājusies.”
„Mammu, kas notika ar mani? Kāpēc es biju mainījusies?” jautāju. Zināju, ka viņai atbildes nebūs, tomēr es cerēju.
„To es nezinu. Tomēr ārstiem neko neteiksim. Tas būs mūsu noslēpums. Sarunāts?” Es piekrītoši pamāju.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Fenikss-4/686887
