Vienmēr biju domājis, ka īstais ļaunums, kas mīt uz pasaules slēpjas mūsos. Vienmēr biju domājis, ka mēs paši esam atbildīgi par kariem, badiem un visām sāpēm, kuras jebkad ir notikušas. Tagad es zinu, ka tas nav tā. Cilvēkus tiešajā veidā ietekmē dēmoni un gari. Tie ietekmē kā cilvēks jūtas, kā viņš domā un reaģē. Es dažreiz brīnos- vai cilvēks prot pats par sevi domāt? Es redzu garus un redzu kā viņi ietekmē cilvēkus. Viņi iepin cilvēkus dažādos emociju virpuļos no kuriem ir grūti tikt laukā. Viņi ievieš domas, kuras ir morāli sliktas un nodara pāri citiem. Tad kur ir brīvā cilvēka izvēle? Cilvēks pēc dabas ir labs un tiecas pēc labiem darbiem. Viņam piemīt līdzjūtība un empātija, kas veido mīlestību vienam pret otru. Bet šie gari... Viņi visu izbojā un sakropļo cilvēku. Cilvēkam parādās perversa tieksme pret vardarbību un egoisms aizēno viņu sirdis, kuras kādreiz bija pilnas ar mīlestību.
Tagad es stāvu baznīcas durvju priekšā, lai meklētu atbildes. Skan mūzika ēkā un es redzu kā gari aiz manis rūc uz šo ēku, bet nevar tikt iekšā. Es jūtu stipras vēlmes vēmt, kad es sastopos ar kaut ko reliģiozu. Viss tas aklums uz dzīves realitāti... Pieņemt kaut ko absurdu par patiesu un darīt to ko diktē kāds cilvēku izdomāts likums. Tas ir lepnums? Vēlme būt atšķirīgam un labākam par citiem? Lai kā arī būtu es ieeju iekšā un apsēžos pēdējā solā un sākas sprediķis. "Dieva varenā roka joprojām stāv pār mums visiem. Tā pamāca, tiesā un protams rūpējas par mums. Un cik svarīgi šajā pēdējā laikā ticēt. Ticēt ar pilnīgu paļāvību un neredzamo. ", mācītājs runāja, bet man bija grūti saprast, ņemot vērā to ko esmu pieredzējis un to ko redzu. Viss nevar būt tik vienkārši. Kā ticība maina kaut ko? Ticība ir tikai kaut kas, kas motivē tevi, dod spēkus. Tai nav nekas, kas izmaina realitāti. Ticība ir tikai emocija.
Man bija sieva... Mēs apprecējāmies un bijām laimīgi. Tad viņa sāka apmeklēt baznīcu. Viņa izmainījās. Man bija grūti uzturēties viņas klātbūtnē, jo viņa bija nepanesama. Es nezinu, kas tas bija tieši, varbūt tas, ka viņa vienmēr kaut ko slēpa no manis. Vienmēr kaut ko svarīgu. Reiz viņa vēlējās pateikt man kaut ko, vēlējās parunāties, bet es niknumā pateicu, ka man vienalga un es aizgāju prom no viņas. Man bija grūti ar viņu, ar viņas raksturu. Pēc pieciem mēnešiem es gribēju piezvanīt viņai, jo biju atstājis viņu vienu pašu un vienkārši gribēju zināt, kā viņai iet un varbūt salabt mieru. Bet tā vietā pacēla viņas māte un paziņoja, ka viņa ir mirusi no vēža. Viņa to slēpa no manis un varbūt tas bija tas, ko viņa vēlējās pateikt man. Tagad es sēžu te... Baznīcā, kurā viņa gāja... Varbūt viņai tomēr bija taisnība par ticību. "Ja jūs redzētu garīgo pasauli,", mācītājs norādot roku uz manu pusi teica:"tad jūs domātu savādāk, jūs rīkotos savādāk un nedzīvotu tā kā jūs dzīvojat tagad.". Es novēršu savu skatu no viņa un domāju... Vai tiešām viņš kaut kā zin, ka es redzu garīgo pasauli, tās būtnes? Viņš turpināja runāt par ticību, bet šie vārdi atstāja iespaidu uz mani. Es sajutu kaut ko līdzīgu, ko es jutu runājot ar to sievieti bārā, kura man atvēra acis uz visu šo realitāti.
Sprediķis beidzās un es piegāju pie mācītāja. "Labdien, man ir problēma.", es teicu. Mācītājs pavērsās pret mani un teica: "Es zinu tevi, tu esi Armands, Lienes vīrs. Prieks tevi redzēt šeit un man ļoti žēl jūsu sievas, bet jūs esat šeit un tas ir galvenais.". "Paldies, bet neesmu es šeit dēļ sievas, bet gan... Kā lai paskaidro... Es redzu garus. Es redzu kā viņi moka cilvēkus. Es varbūt esmu jucis, bet lūdzu pasakiet man, ka neesmu, jo tas viss ir pārāk reāls.". "Neesi tu jucis. Tev ir atvērušās acis uz to kas patiesībā notiek. Es to jūtu. Tagad izstāsti man visu- kā tas notika.". Es izstāstīju mācītājam. Es izbrīnījos, ka viņs man tic. Tic tam, ka es redzu. Varbūt viņš arī redz? "Tu teici, ka kāda sieviete ir atvērusi acis, es nezinu, kas viņa tāda ir, bet viņa varētu pati būt dēmons. Ja šī sieviete parādās, izdzin viņu prom. Nerunā ar gariem un nepievērs viņiem uzmanību, jo vienīgais labais veids kā redzēt garus ir caur Dievu. Tikai Viņš var ļaut redzēt mums to, ko mums jāredz. Tagad es tev iesaku noskaitīt lūgšanu ar mani, lai tu būtu drošībā. Jo tava dzīve ir riskā... Tici man.", mācītājs teica un mēs noskaitījām lūgšanu. Viņš man iedeva savu kontakta nummuru un es aizgāju prom.
Es neticēju, ka tikko biju baznīcā. Es gaidīju saņemt kādu konkrētu atbildi, bet viss, ko viņš man teica ir ticēt Dievam. Es izgāju pa durvīm un trīs gari blenza uz mani ar savām dēmoniskām acīm. Vājā un raustītā balsī, kas izklausijās pēc elles, teica:"Nolādētais", norādīja uz mani ar pirkstu un teica:"Nolādētais. Nolādētais nāk uz nokušanu. Nolādētais. Nolādētais nāk uz nokaušanu.". Es gāju. Es vairs nejutu bailes, bet viņi man sekoja. Lidinājās virs zemes un turpināja teikt tos vārdus man aiz muguras. Man ir jāmācās. Man ir jāsaprot, kas notiek un jādarbojas. Jo ne par velti es viņus redzu. Ne par velti es redzu šīs nolādētās būtnes.
