local-stats-pixel

Explore (Ieskats)2

Esmu tik tiešām neapņēmīga rakstniece, kas nemāk novest lietas līdz galam. Tā nu iepriekšējais stāsts palicis pusratā, ideju nebūšanas dēļ. Atvainojos tiem, kas lasīja, taču kaut ko murgot netaisos. Ja nav, tad nav...

Neesmu rakstījusi jau kopš marta, tā nu nolēmu, ka vasaras pēdējo mēnesi varētu izmantot nedaudz lietderīgāk, nekā vienkārši tupēt mājās bezdarbībā..

Tad nu cerams, ka te kaut kas izdosies :)




Līst lietus, kas pavasarī notiek ārkārtīgi bieži, un es sēžu uz lielās, masīvkoka palodzes, kas ir izveidota kā dīvāns. Vienā rokā milzīga ''Like a boss'' krūze, kurā jau aptuveni pusstundu dzīvo vēsa, taču vēl joprojām garda kafija, otrā rokā ''Malboro'' cigarete, neesmu paspējusi to vēl aizdegt. Tā vienkārši spēlējas manos pirkstos, taču tad es to ielieku atpakaļ paciņā. Ir agrs pusdienlaiks, pametu acis uz sienas pusi - jā, pulkstenis apstāvies uz pustrijiem jau trīs dienas. Taču telefons nav pie rokas - jāpaļaujas uz intuīciju.

Svētdienas mūsu ģimenē ir brīvdienas, vārda vistiešākajā nozīmē - mēs atpūšamies katrs par sevi, neko neplānojot un nevienam neatskaitoties par to, ko vēlamies darīt. Varbūt kādam tas liekas dīvaini, taču jau aptuveni trīs gadus mūsu mājās tā ir pieņemts, un visi pie tā ir pieraduši. Līdz šim šis ģimenes modelis mani ir apmierinājis, taču šī svētdiena man būs īpaša - esmu nolēmusi sākt ceļojumu. Līdzi ņemot vien mugursomu un nedaudz naudas, kā arī savus divus labākos čomus - Skotu un Tomasu. Pieceļos, pa ceļam nolieku cigaretes uz galda un atveru atvilktni, no kuras izņemu karti. Pēdējā mēneša laikā tā ir locīta ciet un vērta vaļā neskaitāmas reizes, katru reizi kaut ko izlabojot vai pierakstot klāt. tagad tā ir pabeigta un gatava savam galvenajam uzdevumam - aizvest mūs uz Āziju, pa ceļam iegriežoties Indijā un varbūt vēl kaut kur.

Šodienas lietus mani nedaudz uztrauc, taču pēc divām stundām, tas ir, divos mums visiem ir sarunāts tikties pie centrālā parka ieejas, kas arī ir mūsu pārsteidzošā ceļojuma starts. Esmu nolēmusi šo visu iemūžināt, tāpēc somā atrodas arī mana kamera un tās lādētājs. Soma jau kopš vakardienas stāv pie manas istabas durvīm un es pati esmu nedaudz uztraukusies. Uztraukumu nerada tas, ka es dodos prom, neko nepasakot vecākiem, bet tas, ka es nezinu, kā tas var beigties.

Novibrē galds, uz kura atrodas mans telefons. Nedaudz satrūkstos, taču paņemu telefonu un sejā ieplūst smaids.

"Gatava? There's no turning back!"

Skots, kurš man bija vecākā brāļa vietā, vienmēr mani pieskatīja un uzmundrināja. Tas, ka viņš bija četrus gadus vecāks par mani un divus gadus vecāks par Tomasu, nevienam netraucēja. Viņam bija izteikta atbildības, kā arī humora izjūta. Cik ar viņu bija jautri, tik arī droši. Uz viņu vienmēr varēja paļauties, tāpēc viņš bija iecelts par galveno šajā notikumā.

"Protams, nekas mani neatturēs." Atbildu un nolemju, ka vēl jāaiziet līdz virtuvei un jāpaķer kāds augis, ko pa ceļam apēst.

Virtuvē neviena nav. Patiesībā, nekur neviena nav un māja ir tukša. "Skaidrs..", nodomāju un paķeru trīs ābolus, kas būs pietiekami laba uzkoda pa ceļam. Tagad gan paskatos pareizā, ejošā pulkstenī, tas vēsta, ka ir jau tuvu vieniem. Tas nozīmē, ka pēc piecpadsmit minūtēm man ir jāiziet no mājas. Tas nozīmē, ka pēc stundas sākas šis piedzīvojums. Un tas nozīmē, ka atpakaļceļa vairs nav..

Zinot puišus, viņi pie parka ieejas būs ātrāk, taču šoreiz es nevēlos būt pēdējā, kas ierodas, tāpēc jau tagad eju uz istabu pēc mantām...

Ir vērts turpināt?

104 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Man patīk! emotion
0 0 atbildēt