Explore 21

Mugursoma uz pleciem, un vēl pēdējais skats uz istabu. Uz sienām, uz salauzto pulksteni, kuram es gan jau nenomainīšu baterijas vēl ilgi, uz rakstāmgaldu, kurš glabā sevī pietiekami daudz noslēpumu.. vecās mīlestības vēstules, dzejoļus, kas rakstīti prieka un dusmu ietekmē... Tagad tas viss stāv galda apakšējā atvilktnē, droši ieslēgts, kamēr atslēga veido manas ķēdītes galveno dekoru.

Vēl neesmu tikusi prom no mājās, kad jau nostalģija ir mani pārņēmusi. Nedaudz sāku šaubīties par to, vai šis ir tiešām tas, ko es vēlos darīt. Uznāk nelielas šaubas, kādas man ir reti. Parasti es šaubos tikai tad, a es jūtu, a kaut kas nebūs labi. Taču...vai arī šis būs tas gadījums?
"Nomierinies Rem, tu tikai uztraucies par gaidāmo!" Mēģinu sevi noskaņot kaut nedaudz pozitīvi, kas arī sāk izdoties. Taču...Vai es vēlos doties prom uz tik ilgu laiku, uz svešām vietām? Tomēr tad es atceros savus puišus, viņi uz mani paļaujas, un es viņus negrasos pievilt. Nesaprotu, pa kuru laiku esmu paspējusi notraust asaru, kas nu jau atrodas uz manas džempera piedurknes.
"Viss!" nosaku un vēl atskatoties uz visu, aizveru istabas durvis. Ar roku pārbraucu sienai, ejot lejā pa kāpnēm.
Ieejot virtuvē, no plaukta paķeru bloknotu, kas izskatās kā smaidīgs saldējums. Paņemu arī pildspalvu un sāku rakstīt:

"Šodien ir svētdiena.. tāpēc dodos atpūsties. Taču nezinu, kad būšu atpakaļ. Neuztraucaties, būšu ar Skotu un Tomasu! Mīlu. R."
Nolieku zīmīti uz virtuves letes, pietiekami redzamā vietā. Ir laiks, to pierāda arī pulkstenis, kas nu jau rāda pusdivus dienā.

No skapja izņemu jaku un zābakus un sāku ģērbties.

Lietus aiz loga pierimis, kas mani ļoti priecē, jo negribētos uzsākt ceļu slapjai.

Izejot no mājas, to kārtīgi aizslēdzu un dodos uz parka pusi. Laiks vēl ir pietiekoši, jo man ir jāšķērso tikai trīs ielas, lai nokļūtu Centrālparkā.

Gaiss iesilst, putni čivina, maijs pilnā plaukumā! Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks, jo viss mostās un gaiss ir tik svaigs un spirgts! Arī cilvēki burtiski staro, vismaz man tā liekas!
Manā galvā rodas daudzi saraksti, kurus es vienmēr veidoju, kaut kur ejot vai kaut ko darot. Šobrīd manā galvā top saraksts par to, kā varētu paiet šis ceļojums, cik ilgi tas varētu ilgt labākajā (vai sliktākajā) gadījumā, cik naudas tiks izdots, kādā secībā mēs visu apmeklēsim utt.. nebeidzami plāna punkti, kas burtiski maļas pa manu galvu.

Šādi plānojot, esmu nonākusi pie gājēju pārejas, kuru pārejot, būšu klāt pie Centrālā parka vārtiem - taču izskatās, ka es būšu pirmā, kas ieradusies.

Sagaidījusi zaļo gaismu luksoforā, dodos pāri ceļam. Kabata novibrē, liecinot par to, ka atnākusi īsziņa.
"Hey, drīz būšu" šoreiz Tomass devis par sevi ziņu. Nolemju neatbildēt, jo esmu jau klāt. Tagad atliek vien sagaidīt Skotu un ceļojums varēs sākties!!