local-stats-pixel

Even Death Has A Heart #81

Čau, piedodiet, ka tik neregulāri daļas ir, bet man nav ne jausmas, kad atkal tikšu pie normāli ejoša datora. Enjoy.

Kad atveru acis, liekas, ka vemšu. Un tā arī notiek. Veselas četras reizes. Kad esmu beigusi, noskaloju visu riebeklību podā un ieleju sev glāzi ūdens. Tad, bezdarbības mākta, ieslēdzu datoru. Automātiski ieeju Kola grupas mājas lapā, un no pārsteiguma gandrīz izmetu glāzi no rokām. Tur, sākumlapas pirmajā slejā, man pretī raugās melni, lieli, trekni burti. ‘’Kolam Senklēram uzradusies draudzene’’. Titulbildē redzama ‘’Death’s Heart’’ vakardien, uz ‘’KOKO’’ kluba skatuves. Un tur, pašā stūrī, redzama mana kāja melnajos zābakos. Atveru rakstu un sāku drudžaini lasīt.
‘’Kols Senklērs, ‘’Death’s Heart’’ solists, vakar veltījis dziesmu kādai meitenei. Dziesmu ‘’Clementine’’ Kols nospēlēja pašā koncerta sākumā, un piebilda, ka meitene neatrodas pūlī. Šorīt no rīta, uzticami avoti mums piegādāja šo bildi, kurā redzama kādas dāmas kāja uz skatuves, noslēpusies aiz aizkariem. Meitene, kuru visticamāk sauc Klementīne, var būt ļoti laimīga, jo kura gan nevēlētos sev kādu gabaliņu Kola Senklēra? Lai nu kā, mēs šo meiteni atradīsim un ar viņu iepazīsimies.’’

Nopūšos un izslēdzu datoru. Tas jau bija gaidāms.
Jūtu, kā vēderā kaut kas sagriežas, un knapi paspēju līdz izlietnei. Viss, ko vakar esmu ēdusi, atgriežas ar jaunu sparu, un, kad esmu beigusi, izlemju ieiet dušā. No vakardienas es atceros visu, izņemot to, kā es tiku mājās. Pēdējais, ko zinu skaidri, ir tas, ka sarunāju tikties ar Kolu ap diviem. Nu, cik nu sarunāju, bet ceru, ka Braiens Kolam pateica to, ko teicu es.
Kad esmu atpakaļ istabā, izklaidīgi palūkojos pulkstenī, un secinu, ka tas rāda… Bez piecpadsmit divus. Ir trīspadsmit četrdesmit piecas, un es kā dzelta izlecu no gultas. Sameklējusi tīru apakšveļu, zeķes un kreklu, uzvelku to mugurā, un beigās uzrauju arī melnus džinsus. Tad uzrauju adītu, gaiši pelēku džemperi un ādas jaku. Kājās uzvelku melnas kedas. Mirkli stāvējusi pie spoguļa, savācu zilzaļos matus copē uz pakauša un aizvelku jakas rāvējslēdzi. Tad nozūdu pa durvīm.
Tiklīdz esmu pietuvojusies skolai, ieraugu Kola mašīnu. Viņš neveikli stāv, atspiedies pret to, un kāri dzer minerālūdeni. Kad pieeju pavisam klāt, nesasveicinājusies paņemu pudeli no puiša rokām un padzeros.
-Paģiras?
-Pilnīgi un noteikti nē, - atbildu, aizskrūvējusi pudeli. – Tev?
-Mazliet. Tu vakar biji pilnīgi piedzērusies, - Kols iesmejas.
-O, tu mani neesi redzējis piedzērušos, un, - saku, - tu nevarēji nostāvēt kājās.
-Kurš nu būtu runājis…
-Aizveries, - nomurminu, bet tad atceros, ko izlasīju internetā. – Ak, tāds sīkums – es izlasīju, ka tu vakar kaut kādai meitenei koncerta sākumā esi veltījis dziesmu.
Kola smaids apdziest, vaigos sakāpj sārtums, un viņš, mazliet neveikli, ielūkojas man acīs. Redzu, ka viņš izskatās mazliet nokautrējies.
-Jā, tas…
-Viss kārtībā.
-Tā ir tava dziesma, vai zini? – viņš saka, izvilkdams no jakas iekškabatas cigareti un aizpīpēdams to.
-Zinu, - atbildu. – Vai arī tev ir dziesma?
-Nē. Man ir trokšņi. Visi Londonas centra trokšņi ir manējie, - Kols saka, bet tad atver mašīnas durvis. – Gribi paklausīties?
-Jā, - izsperu, pirms paspēju apdomāties. – Jā, es gribu dzirdēt tavus trokšņus, es-visu-zinu-Kol.
-Labi. Tad kāp iekšā, meitene-kura-nepīpē.
Tas jau liekas kā vecs joks, un es smaidīdama apsēžos priekšējā sēdeklī.
-Cik tev ir gadu, vispār?
-Vispār, nav pieklājīgi meitenēm prasīt vecumu, - atbildu, kad Kols ir izbraucis uz maģistrāles.
-Es zinu.
-Piecpadsmit.
-Skaidrs.
-Tev?
-Astoņpadsmit.
-Man Ziemassvētkos paliks sešpadsmit.
-Tieši ziemassvētkos? – Kols iesmejas.
-Aha.
-Tad nu gan taviem vecākiem bija jauka dāvaniņa.
-Zinu, - saku, - mamma stāstīja, ka viņa pat nav paspējusi apēst pudiņu.
-Es piedzimu savas mammas dzimšanas dienā. Vai nav dīvaini? – Kols nomurmina.
-Ir.
Atlikušo ceļu mēs klusējam, un kad Kols iebrauc bagātnieku rajonā, es saraucu uzacis.
-Kur mēs braucam?
-Tad redzēsi, - puisis attrauc.
Mēs izbraucam cauri privātmāju un villu ielenkumam, un nonākam pie milzīgām daudzdzīvokļu mājām. Izskatās, ka katram dzīvoklim ir divi stāvi. Kad Kols iebrauc stāvvietā, atver man durvis un pēc tam aizslēdz mašīnu, tad uzspiež lifta izsaukšanas pogu, un liftā uzspiež ciparu ‘’8’’, mani pārņem nejaukas aizdomas. Vai arī jaukas… Tās apstiprinās, kad Kols kabatā sameklē atslēgu saišķi, un pie vienām durvīm sāk tās grabināt.
-Neņem vērā nekārtību, - Kols nosaka.
Es tūlīt ieiešu Kola Senklēra dzīvoklī. Vai es esmu mirusi un nonākusi debesīs?

223 0 1
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Ideāla daļa. Ātrāk nākamo. emotion
2 0 atbildēt