local-stats-pixel

Even Death Has A Heart #70

Čau, piedodiet, ka biju pazudusi, manas tehniskās problēmas neatkāpjas. Dziesma. Enjoy.

Kad esam sēdējuši mazliet mazāk kā piecas minūtes, Kols pieceļas.
-Iesim uz skatuvi, - viņš uzsauc pārējiem, un es esmu pārāk kautrīga, lai pajautātu, ko man darīt. Kad Alisona un Kelvins jau ir nozuduši, bet Braiens vēl skaņo ģitāru, Kols palūkojas uz mani.
-Gribi nākt līdzi? – viņš jautā.
-Aha, - saku. Protams, ka es gribu iet līdzi. Es netaisos palikt te ar tām četrām lellēm, kuras ir pārdzērušas jēgu. Kols palaiž mani pa priekšu un, uzlicis roku uz muguras, viegli pastumj vajadzīgajā virzienā. Vietā, kur Kols plauksta aizskar manu muguru, lai gan caur kreklu un jaku, tāpat paliek karstums.
Kols iestūrē mani vienās no durvīm gaiteņa kreisajā pusē. Te ir skatuves aizkulises. Alisona ķemmē matus, un, ieraudzījusi mani, nobola acis un novēršas. Kols tikmēr sameklē man krēslu, kuru novieto tā, ka es redzu visu, kas notiek uz pagaidām tukšās skatuves. Viņš ir paņēmis līdzi pudeli šņabja, kuru tagad mēģina izdzert, bet Alisona uzbrēc, ka jāiet uz skatuves. Parādās Braiens, un viņi visi pēkšņi ir uz skatuves. Kols, pamatīgi iereibis, sasveicinās ar pūli, un Alisona piesaka pirmo dziesmu, bet Kols paceļ abas rokas, un pūlis pieklust.
-Nē, šo vakaru es vēlos sākt ar kādu citu dziesmu. Ļoti īpašu dziesmu, - viņš saka, un, viegli uzsmaidījis pūlim, pamāj Braienam. Braiens kaut ko pačukst Kelvinam un Alisonai, un abi divi noiet no skatuves. Un abi divi izskatās pamatīgi saskaitušies. Ejot garām manam krēslam, Kelvins uzmet man naidpilnu skatienu, un Alisona it kā nejauši uzgrūžas man virsū. Viņi nozūd aiz aizkariem, un es jau domāju skriet abiem pakaļ, bet tad es sadzirdu pazīstamus akordus.
-Šī dziesma ir veltīta kādai ļoti īpašai meitenei, - Kols saka, un apmēram piecpadsmit meiteņu pūlī sāk spiegt, jo uzskata, ka ar to ir domātas viņas. –Jā, dāmas, viņa ir šeit, bet neatrodas jūsu barā.
Kols pagriežas pret mani, un, lai gan mūs šķir apmēram pieci, seši metri, es redzu viņa acis. Tās daļēji aizsedz sprogainie mati, kas ir sajaukti, bet es tāpat redzu viņa sejas izteiksmi.
-Klementīne, - redzu viņa lūpas izrunājam manu vārdu, bet nedzirdu ne skaņas, jo Braiens ir sācis spēlēt pavadījumu vēl skaļāk. Un tad Kols sāk dziedāt.
Šis ir maģiski. Tiešām, pavisam nopietni, šķiet, ka te notiek maģija. Kols Senklērs velta man dziesmu savā koncertā, un es esmu uz skatuves. Tiesa, tā, ka neviens mani neredz, bet es redzu visu. Un šis ir neparasti.
Kad dziesma izskan, viņi turpina ar parasto programmu, un pēc sestās dziesmas paņem pārtraukumu. Kols uzreiz atnāk pie manis, uzliek roku uz pleca un ar skatienu un galvas mājienu aicina doties atpakaļ gaitenī. Es puisim sekoju, un nemaz nebrīnos, ka viņš ieved mani atpakaļ tajā telpā, kur iepriekš sēdējām. Tagad te uz dīvāna guļ tikai viena meitene. Viņa izskatās mazliet apvēmusies. Kols norāda man uz spilvenu pusi, un es apsēžos. Tad man tiek padota pudele, un es nedomājot iedzeru. Kāpēc ne? Esmu dzirdējusi, ka dzērumā notiek visādas trakas lietas. Palūkojos uz Kolu un saprotu, ka gribu, lai šovakar notiek kaut kas traks. Kaut kas neiedomājams un traks.
Kad pēc desmit minūtēm atgriežos krēslā uz skatuves malas, viss liekas miglains. Kols aizvien neskaidrāk dzied dziesmu vārdus, un Kelvins gandrīz aizmieg. Alisona sit bungas neritmā, bet kopā izskatās diezgan interesanti.
Un es aizmiegu. Pamostos no tā, ka manu plecu purina Braiens, un mierīgi, klusi saka, ka viss beidzies. Redzu, ka Alisona kāri dzer sulu no pakas, un Kelvins guļ starp ģitārām. Kola nav.
-Kur Kols? – pajautāju.
-Ārā, pīpē, - Braiens atbild, palīdz man piecelties un pavada līdz ārdurvīm.
Kols sēž uz trepēm, un, gandrīz pusaizmidzis, smēķē. Melnajā naktī, pret laternu mesto gaismu, dūmi izskatās melni, un Kols – neierasti sīks, lai gan puisis droši vien ir metru deviņdesmit garš.
-Es aizmigu, piedod, - saku, apsēzdamās Kolam blakus. Viņš aizmet izsmēķi un atspiežas ar galvu pret margām.
-Es esmu tāds idiots, - viņš čukst, un redzu, ka puiša blāvajās acīs parādās asaras.
-Ko… Kāpēc?
-Es vienmēr izvēlos nepareizos cilvēkus, ar ko saieties, - viņš saka, tad palūkojas uz mani. Sprogainie mati mazliet aizsedz acis. – Arī tevi.
-Kāpēc?
-Saproti, es esmu šausmonis. Es esmu narkomāns, es dzeru, es pīpēju, bet tu… Tu liecies tik gaiša, tik laba, tik… Tīra salīdzinājumā ar mani. Tu liecies svēta. Es ar savu dzīvi jau esmu tādā pakaļā, ka… Man nevajadzēja tevi šodien aicināt. Saproti? – viņš šļupst, asarām birstot pāri vaigiem. – Es esmu pat mazliet pieradis pie tevis. Mazā, glītā, svētā Klementīne. Kā man gribētos, lai tu būtu mana… - Kols čukst, lūpām drebot. Es nespēju izteikt, ka labprāt būtu viņa Klementīne. Tikai viņa, un neviena cita.
-Viss ir labi, Kol, -saku, un puisis paceļ galvu, palūkodamies man acīs.
-Nekas nav labi, - viņš saka, noslaucīdams vaigus, - nekas. Es esmu šausmonis. Narkomāns. Mamma mani ienīst. Visi mani ienīst…
-Es tevi neienīstu, - pēkšņi saku. – Un tāpēc… Un tāpēc mums jādabū tevi mājās, Kol.
-Vai tu brauksi pie manis? – Kols šļupst, un liekas, ka balsī atgriezies smaids.
-Nē, Kol. Ne šoreiz. Varbūt kādu citu dienu.
Tad es puisi ievedu iekšā, savācu visas viņa izmētātās mantas, palīdzu Braienam (kurš vienīgais ir skaidrā) mazliet sakopt telpas, savākt Kelvinu un Alisonu uz Braiena mašīnu, iesēdināt Kolu priekšējā sēdeklī un piesprādzēt, tad savākt bungas, ģitāras un visas citas mantas uz busiņa aizmuguri un pieskatīt, lai Kols nesāk pīpēt mašīnā.
-Paldies tev, - Braiens saka, kad ir iekāpis šofera sēdeklī. – Tu tiksi mājās?
-Es… Jā, - saku., lai gan zinu, ka ceļš caur naksnīgo Kamdenu nebūs patīkams. –Jā, aizved viņus mājās. Pasaki Kolam, ka es rīt viņu gaidu pie viņa vecās skolas, ap diviem.
Tad es aizveru durvis Braiena vietā, un, pasmaidījusi, pagriežos, lai ietu mājup.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000