Čau, esmu saņēmusies, atlabusi no Jaungada vakara svinēšanas un gatava rakstīt tālāk. :D Šī viennozīmīgi nav tā interesantākā nodaļa, bet nākamajās būs vairāk action. Dziesma. Enjoy.
Kad iebrāžos dzīvoklī, saprotu, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu, bet nespēju pārkāpt sev pāri un atzīt to.
-Jau atpakaļ? – māsa pabāž galvu no virtuves.
-Jā.
-Kaut kas noticis? – viņa panāk uz priekšu un uzlūko manas saraudātās acis, bet es noduru skatienu.
-Nē, viss labi.
-Viņš tev kaut ko izdarīja?
-Nē.
-Skaties tu man, - Līsbeta novelk un atgriežas virtuvē. Uz galda redzama atkorķēta vīna pudele. Nopūšos un nozūdu savā istabā, tad savācu skolas somu un atkrītu gultā. Man nav spēka pat dušai.
Modinātājs nozvana pārāk ātri, un es knapi spēju nostāvēt kājās. Kad esmu savākusies tik tālu, lai ieietu dušā, iezvanās mans telefons.
-Apsveicu dzimšanas dienā, - atskan priecīga balss.
-Kas zvana?
-Džeina.
-Ā. Paldies.
Visas dienas laikā mani vairākas reizes apsveic cilvēki, ar kuriem es ikdienā pat nesveicinos. Meja uzkrītoši izvairās skatīties man acīs. Redzu, ka ap meiteni sapulcējies bariņš skuķu, kuras kā trakas fano par Kolu. Nosprauslojos. Tikai tāpēc, ka viņa vienu reizi ar viņu pārgulēja. Ja es gribētu, es ar Kolu varētu gulēt katru dienu.
Stundās es sēžu viena. Meja man netuvojas līdz pat sportam. Ģērbtuvēs ir diezgan saspīlēta atmosfēra. Meja izliekas maksimāli apmierināta ar sevi, un visas tās meitenes, kas ap viņu līkņāja iepriekš, vairs nepievērš meitenei nekādu uzmanību. Kad esmu saģērbusies, dodos uz sporta zāli, bet pie durvīm mani aptur vēsa roka uz pleca.
-Mums vajag parunāt, - Meja nomurmina un iestumj mani dušu telpā.
-Es nezinu, ko tu gribi man teikt, - nosaku.
-Atvainoties, pirmkārt, - Meja atbild, atglauzdama no pieres melno matu šķipsnu. – Un pateikt, ka man viņu nevajag. Tas bija tikai vienas nakts sakars. Vari viņu savākt. Viņš, gan jau, ļoti pārdzīvo. Tu esi viņam vajadzīga. Viņš tajā vakarā daudz runāja, un lielākoties, par tevi. Viņš tevi mīl. Viņš bez tevis nevar. Nevajag ar viņu manis dēļ strīdēties…
-Tevis dēļ neviens nestrīdas! – iebrēcos. – Visiem ir nospļauties par tevi! Kols tevi vispār nav pieminējis! Un, es pati ļoti labi saprotu, ka tas bija tikai vienas nakts sakars. Kolam nekad mūžā nevajadzētu tādu palaistuvi, kā tevi.
Kad esmu pabeigusi sakāmo, atgriežos ģērbtuvēs. Visas meitenes dzirdēja mūsu sarunu, tāpēc tagad ir neveikls klusums, bet es to ātri izkliedēju, uzsmaidīdama visām meitenēm un apsēzdamās viņu vidū.
Sports ir pēdējā stunda, pēc kuras noķeru taksi un dodos uz māsas mājām, kuras jāsāk saukt arī par savējām. Visur ir Ziemassvētku lampiņas un stulbi, spīdīgi rotājumi.
Līsbeta uzklūp man ar lielu kasti, cepumiem un vīna glāzi.
-Apsveicu tavos saldajos, saldajos sešpadsmit! – māsa mani apskauj un noskūpsta uz vaiga. Viegli uzsmaidu viņai un nolieku kasti uz plaukta, lai novilktu apavus. Pamanu, ka blakus māsas apaviem, manām čībām un diviem pāriem manu zābaku, ir mammas kurpes un tēta smagie zābaki. Uzlūkoju māsu ar mazliet aizvainotu skatienu.
-Tu varēji pateikt, ka viņi būs. Tad es nemaz nebūtu te rādījusies, - nomurminu, paņemdama vīna glāzi un izraudama sausu.
-Viņi ir mūsu vecāki, man nav tevi jābrīdina par to, kad viņi ieradīsies. Turklāt tētis domā, ka tu te dzīvo tikpat stingrā režīmā, kā pie viņiem. Izliecies, ka esi nopērts suns.
Māsa saņem mani aiz elkoņa un ieved viesistabā. Uz smalkā, baltā dīvāna sēž mamma, krietni uzpucējusies, un viņai blakus – tētis.
-Klemij! Apsveicu dzimšanas dienā! – mamma pieceļas kājās, sabučo un samīļo mani. Es uzspiesti pasmaidu.
-Klementīne… - Tētis paspiež man roku. – Apsveicu.
Tad seko neiedomājami garas sarunas par to, cik ļoti es esmu izaugusi, par to, kādas blēņas bērnībā ar māsu esmu taisījusi, un, kad es beidzot sāku pārāk uzkrītoši žāvāties, viņi izlemj, ka būtu īstais laiks doties prom. Tiklīdz vecāki ir ārā no dzīvokļa, es izdzeru atlikušo vīnu pa taisno no pudeles, atkrītu dīvānā un attaisu māsas dāvanu.
-Kleita, - nomurminu, uzlūkodama melno audumu ar mežģīņotu augšdaļu. Līsbeta sasit plaukstas. Palūkojos uz māsu ar vienaldzīgu skatienu. – Paldies.
-Vai nav skaista? – māsa izņem kleitu no kastes un paceļ gaisā. – Tā būs tava vakarkleita piektdienas pasākumam pie Hentlijiem… Ir dresskods. Un, ceru, ka neesi aizmirsusi – rīt ir skate… Esmu sazvanījusi tavus skolotājus, viss ir nokārtots, ne rīt, ne piektdien tev uz skolu nav jāiet… Un vēl – es atradu brīnišķīgas kurpes, kuras piestāvēs šai kleitai! Klemij… Klemij, tu klausies?
-Jā, - nomurminu, lūkodamās uz māsu ar tukšām, neko neredzošām acīm. Es klausos, bet neko nedzirdu. Man tagad bija jābūt pie Kola. Jāsvin dzimšanas diena ar viņu. Jāiedzer. Jāizbauda lielisks sekss. Jāaizmieg viņa rokās.
Pasniedzos pēc sava telefona un uzrakstu puisim īsziņu.
‘’Piedod. Es ilgojos pēc tevis. Ceru, ka tev un Kelvinam viss ir labi. Atbrauc, ja vari.’’
Un vislabākā sajūta pasaulē ir tā, ka pēc pusstundas pie dzīvokļa durvīm atskan klauvējiens, un pēc minūtes Līsbetas bļāviens, ka mani kāds gaida pie durvīm.
Tomēr aiz durvīm nestāv Kols.