Čau. Liela, gara daļa, kā kompensāciju, ka ilgi nebija, un, iespējams, vēl kādu laiciņu nebūs. Dziesma. Enjoy.
Mašīna brauc ļoti ātri, un es Braienam pat nevaicāju, kurp mēs dodamies. Kad viņš iebrauc diezgan noplukušu daudzdzīvokļu māju kvartālā, es saraucu uzacis. Braiens piebrauc pie nelielas miskastes tvertnes un izslēdz motoru.
-Ko tagad? – jautāju.
-Tur augšā, tur, kur deg gaisma, - Braiens norāda uz vienu gaišu logu visā ēkā. – Tur ir Londonas lielākais narkotiku midzenis. Kols tikai vienreiz tur bija ieklīdis. Tur arī apgrozās tādi jauni, bagāti, slaveni cilvēki, kā Kols. Tur ir briesmīgi. Ja tu vienreiz tur iekļūsti, ārā vairs netiec, līdz esi pilnīgi tukšā. Atstāj mašīnā visu, kas tev ir svarīgs – telefonu, mājas atslēgas, maku, visu. To gredzenu – to arī labāk noliec.
Braiens noņem no rokas pulksteni, izņem no kabatas maku, telefonu un pāris papīrīšus, un samet nelielajā bagāžas nodalījumā. Es tur iemetu telefonu un gredzenu, un pēdīgi iemetu dzīvokļa atslēgas.
-Un tagad, klausies ļoti uzmanīgi, - Braiens čukst, - kad iesim iekšā, mums būs kaut kas jānopērk. Vienalga, zālīte, kokaīns, heroīns. Tāpēc, lai viņi būtu droši, ka esam savējie. Lai arī ko mēs paņemtu, tas turpat pie durvīm arī ir jāpazudina sevī. Visu vērtīgo atstāj tepat, tāpēc, ka tev visu laiku bāzīsies virsū un piedāvās vēl kaut ko. Kad teiksi, kas nav naudas, piedāvās paņemt gramu par telefonu vai zelta rokas pulksteni. Man tur iekšā ir tikai viens pazīstamais, un caur viņu es kaut kā mēģināšu dabūt Kolu ārā.
-Labi…
-Klemij, ja tu negribi, es varu tevi aizvest mājās.
-Nē. Tur ir Kols. Viss būs labi, - čukstu.
-Vai tu kādreiz esi lietojusi narkotikas?
-Tikai zālīti, - atbildu, izbraukdama ar pirkstiem cauri matiem.
-Kas tev liktos mazāk pretīgs – kokaīns vai…
-Es neko par to nezinu, man vienalga, ka tikai mēs viņu dabūjam ārā! – nomurminu. – Lai gan šļirces es nekad negribētu mēģināt.
-Labi. Ejam.
Braiens ieliek kabatā krietnu žūksni naudas un izkāpj no mašīnas. Mana sirds dauzās pārāk stipri, lai es sajēgtu, kas notiek. Ārā ir pilnīga tumsa. Braiens, mirkli vilcinoties, satver manu roku, un es viņējai pieķeros ar pārdabisku spēku. Tad Braiens aizslēdz mašīnu, un mēs sākam iet ēkas virzienā.
-Izturies normāli, nenervozē, nepēti nevienu, - Braiens mani māca, kad ir uzspiedis durvju kodu, un esam iegājuši kāpņu telpā. – Izliecies, ka tev tā nav pirmā reize. Es mēģināšu dabūt marihuānu, bet reizēm viņiem ir tukšās dienas. Tad ir tikai viens veids.
Nodrebinos un sāku kāpt augšup. Kad sasniedzam trešo stāvu, Braiens ievelk dziļu elpu un pieklauvē pie melnām durvīm.
-Kas tur ir? – pēc brīža atskan rupja balss.
-Savējie, - Braiens atbild. Tad puisis parakājas kabatā un izņem naudu, tad novicina to pret durvju actiņu. Tās uzreiz atsprāgst vaļā. Durvīs stāv gadus trīsdesmit vecs vīrietis ar pievilcīgu seju un muskuļotu augumu.
-Ā, - viņš pasmaida, - Braiens, vai ne tā?
-Aha, - puisis atbild un pasper soli uz priekšu. Vīrietis uzreiz viņu apstādina.
-Ne tik strauji, puis, kas ir tava meitenīte?
-Neuztraucies, viņa netaisa problēmas, Džorij.
-Nu labi… Šodien tukša diena, - vīrietis nosaka, ielaizdams mūs iekšā. – Ir tikai kristāls.
Braiens vienaldzīgi parausta plecus, un es mēģinu pārāk stipri nedrebēt.
Kamēr vīrietis pasniedzas pēc kaut kādas mazas kastītes, lai izņemtu nelielu maisiņu, es pagriežos pret Braienu un bez skaņas pavaicāju, kas ir kristāls.
-Metamfetamīns, - Braiens atbild, un katra šūna manā ķermenī sastingst bailēs no nezināmā, bailēs no…
-Ņem, - Džorijs sniedz man spogulīti, uz kura šaurā strīpiņā uzbērts balts pulveris. Viņš ļoti aizdomīgi mani vēro, gaidīdams, kad es šo izstrādājumu ievadīšu savā sistēmā. Un es to iešņaucu.
Uzreiz liekas, ka aizsprostojas visi elpceļi, un šķiet, ka tik vienkārša lieta kā elpas ievilkšana uz brīdi ir apturēta. Galva sagriežas, bet es tēloju, ka man viss ir labi, un stāvu, atspiedusies pret sienu, lai sagaidītu Braienu.
-Ja gribas vēl kādu tiltu, droši ej pie Nikolas, - Džorijs nosaka un atver mums durvis uz kādu istabu.
Braiens saķer mani pie rokas, un mēs ieejam pēc vīraka smaržojošajā telpā. Vēl te mazliet smaržo pēc asinīm. Te skan vidēji skaļa mūzika, un vienīgie gaismas avoti ir nelielās eglīšu lampiņas ap logiem un skapi. Uz dīvāna sēž pāris cilvēku, bet, kad ieskatos, pamanu, ka visa telpa ir pārbāzta ar cilvēkiem.
-Kāpēc tu viņam uzreiz nepaprasīji, vai te ir Kols? Ja nu viņa te nav, un tu iztērēji visu to naudu par velti? – sāku runāt. Man šķiet, ka es varētu runāt un runāt, un skriet, lekt, ja Braiens nebūtu tik stīvs, es ar viņu pat uzdejotu…
-Nāc šurp, - Braiens parauj mani aiz rokas un sāk vilkt pa šauru gaiteni uz priekšu. Gaitenis ir vāji apgaismots ar zilu, blāvu gaismu. Gaisma griežas, un es griežos, un liekas, ka viss ir tik skaists…
Attopos vannas istabā. Braiens kaut ko runā, un es nevaru saprast, ko, tāpēc sāku griezties uz vietas. Tas nav prātīgi, bet tas liekas prātīgi, un es varētu tik ilgi runāt…
-Paklausies, Klemij! – Braiens saka, piespiedis mani ar muguru pret sienu. – Kols ir kaut kur te, un man ir jāatrod Markuss, labi?
-Jā, jā, - nodziedu, mēģinādama fokusēt skatienu uz Braiena zilajām acīm. Zaļajām. Dzeltenajām. Oranžajām. Kam gan interesē?
-Nāc, es apsēdināšu tevi kaut kur, un mēģināšu sameklēt Markusu…
Braiens mani velk uz istabas pusi, un es viņam paklausīgi sekoju. Man sāp galva, man ir labi, bet te joprojām smaržo pēc asinīm.
-Jēziņ, Klemij, tev asiņo deguns, - Braiens novelk un noslauka man seju sava džempera piedurknē. Viņa acu zīlītes ir neiedomājami lielas.
Ko es te daru? Kaut kas bija jāmeklē… Kaut kas svarīgs… Ai. Vienalga. Braiens kaut ko nomurmina un aiziet prom. Viņa vietu ātri ieņem kāds puisis ar skaistiem, sprogainiem matiem un bālu, bālu ādu. Viss liekas luminiscējoši balts. Viņa āda. Acis. Mati.
-Tu esi… - Puisis iesāk.
Bet es varu pabeigt. – Skaista, es zinu.
-Jā, tikai tev kaut kas uz sejas.
-Asinis, - atbildu. Es jūtos tik gudra! Es varētu spēlēt visas tās erudīcijas spēles, un uzvarēt, un vēl es varētu skriet…
-Kas notika?
-Man sāka asiņot deguns. Te ir skaisti, - saku, norādīdama uz spīdīgajām lampiņām. Cilvēki klusi sarunājas, un sajūta ir gandrīz maģiska.
-Jā, - puisis novelk. Viņa acu zīlītes ir maksimāli lielas, tāpēc es nevaru saprast, kādā krāsā ir viņa acis. – Es varētu darīt visu.
-Es arī.
-Ejam?
-Kur?
-Darīt visu, - puisis pieceļas un sniedz man roku. Es, nedomājot, to saņemu, un, kad sāku kustēties, liekas, ka esmu transā. Garām ejošie cilvēki izskatās pēc multenēm. Pēc multfilmu varoņiem. Pēc ziediem. Pēc ūdens smaržas. Pēc meža.
Puisis mani velk un velk, līdz atkrīt gultā man blakus.
Es nezinu, kas notiek. Puisis kaut ko nočukst, un tad pavelk uz augšu manu džemperi. Man patīk. Sajūtas ir… Viņš aši novelk sev kreklu, bikses un manu jaku, un paceļ mani, lai pasviestu tālāk gultā. Tad puisis gatavojas noraut man bikses un apakšveļu, bet es pieceļos sēdus un pieploku viņa lūpām. Tās ir vēsas un mīkstas, un saldas…
-Es tevi gribu, - puisis nočukst, noraudams man krekliņu.
-Es zinu, es zinu, es zinu, - čukstu.
Tālākais ir sasodīti labs sekss, pēc kura puisis atslēdzas. Es jūtos mazliet dusmīga. Es biju laba, bet viņš guļ. Pabikstu viņu, bet tad atceros, ka man taču kaut kas bija jāsameklē. Kaut kas svarīgs. Es ar kaut ko atbraucu… Ar… Kā viņu sauca? Ar…
Ātri, enerģiski saģērbjos un izeju no istabas. Man gribas padzerties. Man gribas ēst. Man gribas skriet. Es skriešu…
Es uzskrienu virsū kādam garam, garam stāvam.
-Klementīne… Es atradu… Kolu, - viņš runā lēni, it kā izgaršodams vārdus. Es arī gribu izgaršot vārdus. Visus vārdus. Kā garšo vārdi?
-Kādu Kolu? – jautāju, lūkodamās stāva pelēkajā sejā ar koši kobaltzilajām acīm. Ā. Braiens. Ar viņu es atbraucu. Ar viņu es gribu pastrīdēties…
-Kolu! Tavu Kolu!
-Kols…
Un es atceros.
Braiens mani aizvelk līdz blakus istabai, kur gultā, puskaili un neizsakāmi skaisti, guļ divi cilvēki. Mans Kols un mana Meja. Abi divi luminiscējoši balti, spīdīgi, skaisti. Man nāk vēmiens, un es gribu skriet uz tualeti, bet Braiens mani tur rokās, līdz es sāku sist viņam un spert ar kājām pret zemi. Pret grīdu. Pret Braiena kājām. Es nespēju paskatīties uz Kolu. Viņa dēļ es atbraucu, viņa dēļ es aizbraukšu. Es jūtos skumja un tukša, un slikta…
-Es gribu mājās, - čukstu, un dusmojos, un speru pa Braiena kurpes purngalu. – Es negribu Kolu. Es negribu viņu vilkt. Lai viņš paliek. Es gribu mājās.
-Klemij, ir pusē astoņi. Mums jāsavāc Kols, jābrauc…
-Nē.
-Klemij… Atnāks Markuss, mēs ejam prom. Ja? Ja?
Braiens ir salietojies, un es esmu salietojusies, un es gribu mājās, un es ienīstu Kolu.
