Čau. Dziesma. Enjoy.
No rīta pamostos ar sāpošu galvu. Kad koncerts beidzās, Alisona mani aizveda mājās, un pirms aizbraukšanas uzsmaidīja. Viņa nav nemaz tik slikta.
Ziņkāres dēļ paņemu datoru un ieslēdzu to. Tad saģērbjos.
Protams, ka tajā stulbajā tenku lapā atkal ir raksts par mani un Kolu. Pat divi. Vienam ir pievienota bilde, kur mēs stāvam pie studijas, un Kols ir pieliecies, lai mani noskūpstītu, bet otrā ir bilde no vakardienas koncerta. Raksta nosaukums ir ‘’Kola Senklēra publiskā atvainošanās’’, un es nesteidzīgi to sāku lasīt.
‘’Vakar, pašās pirmajās koncerta minūtēs, grupas ‘’Death’s Heart’’ solists un ģitārists Kols Senklērs uz skatuves publiski pastāstīja, cik slikti viņam iet personiskajā dzīvē, un uzticami avoti ziņo, ka tas ir ļoti cieši saistīts ar Klementīni Rouzu Haidnu. Pāris esot sastrīdējies, un uz mirkli arī pašķīries. Koncerta laikā abi it kā esot izrunājušies, bet par turpmāko neviens neko nezina. Sekojiet mūsu lapai, lai arī turpmāk uzzinātu jaunumus par Kolu un Klementīni…’’
Aizveru datoru un izlemju ieiet dušā.
Kad esmu arī izpildījusi visus mājasdarbus un salikusi somu rītdienai, aizeju līdz viesistabai, lai sastaptu ļoti dusmīgu mammu, ļoti aizvainotu tēti un pašapmierinātu Līsbetu.
-Klementīn! – tētis mani pasauc. Kaut kas nav kārtībā. Viņš mani nekad nesauc vārdā. Neviens no ģimenes mani nekad nesauc vārdā.
-Kas ir?
-Panāc, lūdzu, - mamma saka. Es nopūšos un aizvelkos līdz dīvānam.
-Tavai māsai ir radusies ideja, ka…
-Klemij, - Līsbeta pārtrauc tēti. – Klemij, mīļā… Tu vienmēr esi gribējusi dzīvot ar mani… Un tagad nāks visas intervijas, fotosesijas… Tev tā būs ērtāk…
-Ko tu no manis gribi? – skaidri un gaiši pajautāju.
-Viņa grib, lai tu ej kādu laiku padzīvot pie viņas, - mamma noskalda un iedzer malku kafijas.
-Nē, - māsa palabo, - es gribu, lai tu nāc pie manis dzīvot pavisam.
-Kāpēc?
-Jau teicu, ka nāks visas fotosesijas, intervijas…
-Līsbet. Vai es varu ar tevi aprunāties divatā? – pavelku māsu malā, un vecāki aiziet līdz virtuvei.
-Klemij.
-Paklau, kas tev ir aiz ādas? – jautāju māsai. Viņa atglauž savus perfekti taisnos matus un pasmaida.
-Nekas īpašs. Vienkārši, ja tu dzīvotu ar mani, es tev neļautu vazāties pa visiem tiem klubiem un koncertiem, un tu…
-Tu gribi mani nošķirt no Kola. Vai ne tā, Lizij?
Māsa klusē, bet tad žilbinoši pasmaida.
-Apmēram. Paklau, Klemij, viņš ir slikts cilvēks. Narkomāns. Viņš izmanto tādas mazas, jaukas meitenes, kā tevi, un tad…
-Nē, - atbildu, pakāpdamās soli atpakaļ. – Nē. Tā nav. Es viņu pazīstu.
-Tā tev liekas.
-Nē. Tā ir.
Tad es pagriežos un dodos prom.
-Neaizmirsti to, ko es zinu, un kas jebkurā mirklī var nonākt mammas ausīs.
-Tu mani šantažē. Tas ir pretīgi.
-Un tomēr – man ir priekšrocības. Vai nu savāc savas mantas un braucam, vai arī…
-Stāsti, - atbildu māsai no vannas istabas durvju sliekšņa. – Stāsti viņai visu, ko tu gribi. Man vienalga.
Zinu, ka šos vārdus vēlāk nožēlošu, bet tagad man tiešām ir vienalga. Es ieslēdzos vannas istabā un sameklēju telefonā Kola numuru. Mirkli šaubījusies, uzspiežu zvanīšanas taustiņu. Puisis telefonu paceļ pēc sestā pīkstiena.
-Paklau, vai es varu tev pārzvanīt? – otrā klausules galā atbild balss.
-Braien?
-Jā, ē, man te ir neliela situācija…
-Kur ir Kols?
-Viņš arī ir tā situācija, - Braiens atbild, un ir dzirdama viņa skaļā elpa. Liekas, ka viņš nestu kaut ko smagu un smagi elpotu.
-Kas noticis? Kāpēc tu man nezvanīji?
-Es nezināju, vai tev interesēs, un es nezināju, kā jūsu saruna vakar beidzās, un…
-Jēziņ, Braien, kas ir noticis? Man interesē, protams, ka man interesē, Kols ir mans draugs, un vispār…
-Paklau, es tev pārzvanīšu, labi?
-Ko? Nē, pasaki, kur tu esi, un…
-Vēlāk, - Braiens nosaka un atvieno zvanu.
Nosviežu telefonu uz netīrās veļas kaudzes vannas istabas stūrī un apsēžos uz vannas malas. Ja Kols atkal ir salietojies… Atglaužu no sejas matus un saķeru galvu.
-Sūds, - iesperu veļas mašīnai. – Sūds, sūds, sūds!
Tad es sabrūku zemē, ar muguru atspiedusies pret vannu, sāku šņukstēt.
Es nezinu, ko es jūtu pret Kolu, bet ikreiz, kad viņš ir man blakus, man šķiet, ka asinis sāk riņķot divreiz straujāk. Viņš pateica, ka mani mīl. Es to kaut kā jau zināju. Varbūt tāpēc, ka es mīlu viņu, tikai baidos pateikt to acīs. Un vēl es baidos atzīt to sev. Kad viņš man iesita… Es nejutu sāpes. Es jutu tikai žēlumu. Pret viņu. Man nebija žēl sevis, nē, man bija žēl Kola. Mana Kola. Tāpēc, ka viņš nav tāds. Viņš nekad man nesistu, bet es pateicu tik daudz sliktu lietu, ka… Tā sanāca.
Iezvanās mans telefons, un es aši to paķeru.
-Jā?
-Paklau, Klemij, es tev visu izstāstīšu, bet neiedomājies kaut kur braukt, labi? – Braiens saka. Viņš vēl joprojām šķiet aizelsies.
-Ko tu ar to domā?
-Klausies. Šorīt mums visiem bija jābūt studijā, lai sarunātu, kad taisīsim fanu vakaru vai arī ‘’street sessions’’. Kola nebija. Kelvins sadusmojās, ka viņš atkal ir uzsēdies uz baltā, sāka lamāties, un aizbrauca prom. Alisona aizbrauca viņam līdzi. Es paliku studijā, bet, kad pat pēc stundas viņš neatbrauca, sadusmojos arī es un aizbraucu pie viņa. Kola dzīvoklī nebija, bet uz galda bija viņa maks un kartes. Skaidras naudas nebija. Man uzreiz bija skaidrs, ka viņš ir aizbraucis pie Obo. Kamēr es aizbraucu līdz Obo, biju sadusmojies līdz baltkvēlei. Piedod, ka nezvanīju, es nezināju, kā jums vakar viss beidzās, un…
-Tam nav nozīmes, stāsti tālāk, - nosaku, elpu aizturējusi.
-Nav jau daudz ko stāstīt. Kols sēdēja pie Obo, praktiski atslēdzies. Kad prasīju viņam, cik Kols paņēma, Obo pateica, ka trīs dienu devu, bet visu nav spējis iešņaukt, tāpēc sanākot mazliet vairāk kā divi tilti.
-Kas?
-Tilti. Nu, tas nav daudz, bet nav arī maz. Īsāk sakot es mazliet iekaustīju Obo, savācu Kolu un atvedu viņu mājās…
-Viņš ir mājās? – pielēcu kājās un metos uz istabu.
-Jā, bet Klemij, lūdzu nebrauc, viņam tagad ir tā fāze, kad…
Fonā dzirdami būkšķi.
-Braien, es varu viņu nomierināt, - saku.
-Nē. Tagad viņu nomierināt nevar neviens. Labāk nebrauc. Ja tu atbrauksi, tad es tevi iekšā nelaidīšu…
-Es tikšu iekšā, velns parāvis, tur ir Kols!
-Klementīn.
-Pēc pusstundas būšu, - saku.
-Klementīn.
-Izbeidz!
-Klemij.
-Kas ir?
-Reiz šādā stāvoklī viņš neatpazina savu māti.
-Un?
-Mazliet iekaustīja viņu…
Apsēžos uz gultas malas. Tā. Tas ir jaunums. Lai gan manas smadzenes atsakās šo informāciju pārstrādāt, es atceros reizi, kad Kols iesita man, un doma par došanos pie viņa mazliet noplok. Bet, tad es atceros, ar kādām sāpēm acīs viņš teica, ka mīl mani. Mīl. Un savu mammu viņš nemīlēja?
-Labi.
-Ko – labi? – Braiens jautā. Šķiet, ka fonā saplīst kaut kāds trauks. Tad es dzirdu Kolu kliedzam visādas rupjības.
-Es nebraukšu.
-Paldies tev. Tā tev būs labāk, - Braiens saka un atvieno zvanu.
Bet es nespēju paciest domu, ka Kols ir iespundēts pats savā galvā, tāpēc uzvelku zābakus, jaku un cepuri, paņemu maku un telefonu, un klusi mēģinu izslīdēt pa ārdurvīm.
-Klemij, kur tu iesi? – tētis pajautā.
-Pie Mejas, - atbildu, - viņai vajag palīdzību ar fizikas konspektu.
Sirds krūtīs dauzās kā neprātīga, un es lūdzu Dievu, lai Līsbeta neko nebūtu viņiem izstāstījusi. Tētis pamāj ar galvu, un es atviegloti uzelpoju.
Šobrīd mani aizkavēt nespētu nekas.
