Čau. Dziesma. Enjoy.
Kad no rīta atveru acis, nevaru saprast, kāpēc esmu gulējusi ar visām drēbēm. Kā es vispār tiku mājās? Pieceļos sēdus, bet uzreiz nākas skriet uz vannas istabu, lai atbrīvotu kuņģi no ēdiena atliekām. Kad esmu beigusi vemt savā bāli rožainajā izlietnē, aizskaloju visu riebeklību prom un ieeju dušā.
Pie brokastu galda es esmu īpaši nerunīga. Mamma ielej man tēju un uz šķīvja uzslidina omleti ar sieru un tomātiem, un tikai tad, kad esmu ļoti uzkrītošu to atbīdījusi no sevis, viņa sakrusto rokas uz krūtīm.
-Klemij, mēs nevēlamies tādas pašas problēmas, kādas tev jau bija. Ēd, mīļā, - viņa nosaka, uzlikdama savu drebošo roku uz mana pleca.
-Es negribu.
-Klementīne, tev ir jāēd, - ierunājas tētis, nolikdams malā rīta avīzi un uzlūkodams mani ar neiedomājami piktu skatienu. – Ja tu neēdīsi, tad…
-Tad kas? – pajautāju, atgrūzdama krēslu no galda un pieceldamās kājās. – Kas tad būs?
-Mēs tikai gribam, lai tu esi vesela. Tas arī viss. Mēs tev ļaujam darīt visu, ko tu vēlies – visi tie koncerti, braukāšana apkārt, vazāšanās pa naktīm, bet pretī es vēlos saņemt veselu, laimīgu meitu, kura labi mācās.
Uzlūkoju mammu. Viņai ir krietni pāri četrdesmit, bet viņa izskatās stipri jaunāka. Svaigu kosmētikas kārtu, gaišiem, gariem matiem, slaidu augumu. Tēvs ir tipiskais angļu vīrietis, kas tikko pārgājis četrdesmitgadnieka robežu. Ar nelielu alus vēderiņu, staltu stāju un neciešamu paradumu dzert tēju ar pienu.
-Es mācos labi, un es esmu laimīga. Un vesela. Ja es negribu, es arī neēdu, un tam nav nekāda sakara ar to, ka es atkal vēlētos notievēt. Man ir vienalga. Es tikai negribu ēst, mammu, - nomurminu un uzeju uz augšstāvu.
Garlaicības mākta ieslēdzu datoru, un pietiek tikai ieiet ‘’Twitter’’, lai redzētu, ka visi runā par vakardienas koncertu. Un tad es ieraugu pazibam savu vārdu. Kad atveru doto linku, attopos tajā pašā klaču lapā, kurā pirmdien bija ziņas par mani un Kolu pie skolas.
Drudžaini sāku lasīt.
‘’Piektdien, klubā ‘’Fabric’’ notika kārtējais grupas ‘’Death’s Heart’’ koncerttūres koncerts. Īsi pirms septiņiem pie kluba piebrauca Kola Senklēra auto, no kura izkāpa grupas pianists Braiens, un neviens cits kā Klementīne Rouza Haidna. Abi divi aši vien nozuda personāla telpās. Vai Klementīne ātri būtu nomainījusi Kolu pret Braienu? Mums nav ne jausmas, bet uzticami avoti ziņo, ka tajā priekš-ballītē personāla telpās, Kols ir sastrīdējies ar Klementīni, un pēc tam nozudis līdz pat koncerta sākumam. Klementīne aiz bēdām ir meklējusi merinājumu ‘’Smirnoff’’ pudeles apakšā. Tomēr, lai gan abi balodīši ir sastrīdējušies, Kols koncerta sākumā nospēlēja dziesmu ‘’Clementine’’. Pēc koncerta nabaga meitene bija tik ļoti iereibusi, ka Braiens ar Kelvinu viņu aiznesa līdz grupas busiņam, un tad visa kompānija nozuda Londonas ielās. Par tālāko – turpiniet sekot mūsu lapai…’’
Novaidos, bet apakšā ir bildes. Sliktā kvalitātē, mazliet miglainas, bet dzīvs pierādījums tam, ka viss uzrakstītais ir patiesība. Vispirms ir redzama Kola mašīna, no kuras izkāpju es un Braiens. Vēl viena bilde, kur mēs atveram durvis, un vēl viena, kurā es nozūdu iekštelpās. Tad ir bildes, kur esmu redzama sēžam uz dīvāna ar ‘’Smirnoff’’ rokās, un vēl viena, kur Braiens un Kelvins mani nes uz busiņu. Novaidos un saprotu, ka to redzēs visi, kas mācās manā skolā, un pēkšņi gribas gulēt mājās apmēram… Visu mācību gadu. Šis ir apkaunojoši. Ļoti.
Manas pārdomas iztraucē klauvējiens pie durvīm. Ienāk māsa. Kā vienmēr – perfekta. Mati ir savākti brīvā copē, lūpas – sarkanas, acis – mirdzošas.
-Klemij! – viņa iesaucas un metas mani apskaut.
-Līsbet, - nomurminu, aplikdama rokas ap māsas kaklu. Mani ieskauj lavandas un rožu smarža, un pēkšņi es atkal vēlos vemt.
-Es tikai vēlējos tev iedot šo, - viņa sniedz man aploksni. Es zinu, ka tur iekšā ir kārtējais krietnas naudas žūksnis, - un vēl – parunāt.
-Labi. Runā.
Es nepiedāvāju māsai apsēsties, bet viņa tāpat sparīgi ielec manā gultā. Es aizveru durvis un pret tām atspiežos, sakrustojot rokas uz krūtīm.
-Man mamma stāstīja, ka… Nu, tu bieži ej ārā piektdienās, vai ne?
-Jā. Es palieku pie Mejas.
Māsa man mākslīgi uzsmaida.
-Un vēl es esmu redzējusi tās ziņas… Internetā. Visur, - viņa dramatiski nosaka, nobeidzot teikumu ar čukstu. Es nobolu acis.
-Paklau… - Iesāku, bet man vēderā kaut kas sagriežas, un es knapi paspēju līdz tualetei. Kad atgriežos, māsa ir piecēlusies kājās.
-Tev viss labi? – viņa jautā, tīri garlaikotā balsī.
-Jā, - nomurminu, - tikai sagriezās vēders.
-Aha. Vai tam ir kāda saistība ar vakardienas koncertu?
Nu būs sū…
-Es visu zinu, Klementīn. Es lasu tās ziņas, un nespēju saprast, kur paliek mana mazā māsa. Ir jauki redzēt tevi pieaugam, bet ne jau šādi.
Nu tiešām ir sūdi.
-Paklau, man viss ir labi, ja? – saku, atglauzdama no sejas matu šķipsnu. – Tā bija tikai viena reize, turklāt…
-Tikai viena reize, kuras dēļ tevi nācās vilkt uz mājām, ja?
-Ai, ja tu gribi kasīties, tad ej prom…
-Aiziešu arī. Parunāt ar mammu, - viņa noplivina matus un tuvojas durvīm.
-Nē! – iesaucos un metos māsu aizkavēt. Viņa apstājas, pagriežas un uzsmaida man.
-Tā jau es domāju. Nu tā, Klementīne, rīt gaidu tevi pusē desmitos pie sevis. Tad brauksim uz manas kosmētikas līnijas atklāšanu, bet tad – interviju. Ja kaut kam nepiekrīti, tad es mierīgi parunāšos ar mammu par vakardienas piedzīvojumiem.
-Es piekrītu, - izgrūžu starp zobiem.
Viņa jau gandrīz ir izgājusi ārā, bet pēkšņi pagriežas un izskatās mazliet norūpējusies.
-Klau, Klemij… Nepinies ar Kolu Senklēru, labi?
-Ko tu ar to domā…
-Neko. Vienkārši… Nevajag.
