http://spoki.tvnet.lv/literatura/Es-neesmu-vina-14/823059
Es neesmu viņa (15)0
Uz citu nelaimes savu laimi neuzcelsi
-Ko, ko tu teici? – Braiens šausminājās, kad es atplauku smaidā un laiski atmetu matus pāri plecam. Labi, ka viņš nupat bija norijis malku dzēriena, citādi viņš to izspļautu,- Cik?
-Divi simti trīsdesmit pieci dolāri,- es vēlreiz atkārtoju un demonstratīvi pagriezos pret viņu, apmetot pirueti ap savu leņķi,- Nu kā tev patīk? Tvīda audums.. Kārls Lāgerfīlds..
-Manis pēc kaķis Gārfilds,- Braiens saviebās,- Divi simti par..
-Tev tā nešķiet skaista?- uzmetu kucēna acis un savilku lūpas skumjā sejas izteiksmē. Iekšēji gan es priecājos, jo man allaž patika ķircināt Braienu. Mēs bijām draugi kopš bērnības, un viņš mani un Denīzi nekad nesaprata, jo bija taupīgs. Es zināju, ka viņam reiz patiku, bet tur nekas nesanāca, jo Braiens atklāja, ka viņu piesaista arī pretējais dzimums. Tā nu es viņu ķircināju. Braiens bija pats jaukuma iemiesojums, zilacains, taču bāls blondīns ar šarmantāko raksturu, kādu es pazinu. Īsts “Daiļais princis”, ja varu tā teikt. īpaši šodien, sarkanā samta žakete un nevainojami piegulošās uzvalka bikses kopā ar dizaineru ādas kurpēm izskatījās nevainojami.
-Nē, nu izskatās jau, bet.. ne uz diviem simtiem dolāru, Lid,- viņš savieba seju, it kā saostu ko nelāgu,- Tavs augums to izceļ vēl skaistāku. Bet, jebkurai citai..
-Tu gribi teikt, ka man tā nepiestāvētu?- Denīzei atkārās žoklis izbrīnā. Es iespurdzos un iedzēru malciņu martiņi, kam pa virsu uzkodu suši, ko mums bija atnesuši oficianti. Mēs bijām ievesti paša Braiena apartamentos, kas bija iebūvēti līdz ar klubu. Šeit klusi skandās pie sienām skanēja 2000.-to gadu hiti, mums tika pienests ēdiens un dzērieni, un bijām vien mēs trīs, kamēr īstākā ballīte notika mums blakus. Sienas bija tik biezas, ka norobežoja skaņas, un mums likās, ka atkal esam Braiena istabā, kā bērnībā.
Viņš bija izvēlējies sienas melnā krāsā, bet grīda, un mēbeles bija no koka un maigi baltā tonī. Puisis istabu bija sadalījis sektoros, kā nekā, te bija milzīgi daudz vietas- vienā telpā pietika vietas gan birojam, gan vannas istabai un tualetei, gan virtuvei, gan guļamistabai, gan atpūtas zonai, kas bija izveidota pie lielas stikla sienas, zem zīda baldahīniem. Braiens bija iemontējis violetus lāzeru lukturus, kas mainīja krāsu gammas, un attāli atgādināja tās gaismas, ko dīdžeji laiž pa zāli, iekams sākusies ballīte.
Biju tik ļoti aizmirsusies mirkļos, ka aizmirsu novērtēt savus draugus. Denīze, mana mīļā, trakā meitene, kura nekad nebeidz mani pārsteigt, bija kļuvusi tik skaista ar gadiem, ka man nebija laika, lai viņas iekšējo un ārējo skaistumu novērtētu. Viņa bija nogriezusi matus līdz zoda līnijai, nokrāsojusi tos blondus un viegli ieviļņojusi. Plānās lūpas viņa bija iekrāsojusi matēti maigi rozā tonī, pieskaņojot tām acu ēnas un baltu laineri, kas izcēla viņas mandeļformas acis un to “baby blue” toni. Viņa nelietoja daudz kosmētikas, meitenes seja jau tā bija lieliska bez kosmētikas, ja neskaita rētu uz kreisā vaiga un mazliet lielās ausis.. Viņa bija skaista. Līdzīgi, bet ne gluži kā es, Denīze bija eskorta meitene- viņai bija savs “Sugar-daddy”, kas meiteni apbēra ar visu, ko viņa vēlējās. Abi viens otru papildināja- Brents bija tiešām jauks vīrietis- bet tur nebija mīlestības. Un tad es atskārtu, cik ļoti tas ir labāk.
Iemetu mutē vēl vienu anagp suši gabaliņu un centos iesaistīties sarunā. Cik nopratu, abi aizvien strīdējās par dizaineru drēbēm. Ar smaidu nolūkojos draugos, vēlreiz saprotot, cik ļoti es viņus mīlu.
-Tici man,- Denīze ar pilnu muti, plašiem žestiem skaidroja brālim,- Gejs vai ne – gejs, tu nezini atšķirību starp “Naked” paletēm!- viņa sacīja,- Pie velna, tu pat nemācētu pareizi uzrunāt Laboutin uzvārdu!
-Tu pati to izrunā nepareizi,- Braiens dusmās piesarka,- Un “Naked” ir trīs paletes, ja kas.
-Man ir ideja,- es iejaucos sarunā, izjaucot abu strīdus. Abi ieinteresēti uz mani palūkojās,- Klau, uztaisām kēksiņus? Kā vecos labos laikos? Aizbrauksim uz veikalu pakaļ mīklai!
-Vai tad mēs negrasījāmies iedzert?- Denīze sarauca uzacis. Pustumsā viņa izskatījās gandrīz nereāli, vēl viņas vasaras raibumi, kas bija izkaisīti pa meitenes vaigiem.. Mani māca skaudība.- Un tu izdomā cept kēksiņus, kad mums ir nolāpīta kaste ar dzērvenēm un “Moet”?
-Tas neizžūs,- es diedelēju, saņemdama viņas rokas,- Man tiešām vajag jūsu abu palīdzību.- es cerīgi palūkojos uz Braienu,- Brī, tu jau nu tiešām neatteiksi man, vai ne?
Braiens skatījās, te uz mani, te uz māsu un izskatījās ļoti nelaimīgs.- Nu.. es nezinu.. Keksiņi skan jauki, bet arī iedzeršanai par manu klubu, nav ne vainas.. tā..- viņš noklakšķināja mēli un drudžaini pavērās apkārt,- Es atcerējos..- viņš izsaucās un atplauka smaidā,- Es taču paredzēju, ka jūs abas atradīsiet kaut kādu veidu, kā mani padarīt traku.. Būšu atpakaļ,- Braiens entuziastiski sacīja un, nolēcis no krēsla, žigli pameta telpu. Oficiants nolika mums priekšā divas bļodas ar načo čipsiem, un mēs abas sākām našķēties klusumā.
-Ko tu izdomāji, sakarā ar Stefanu?- draudzene pēc brīža nopietni vaicāja,- Ko šis?
Es paraustīju plecus.- Īsti nezinu. Bella bija iegriezusies.
-Oho, un ko?- Denīze bija pati uzmanība,- Ko šī?
-Atpērās ar Taileru..- es sapīku,- Es dusmu dēļ uzcepu rakstu par viņu “Insider”. Vecā dorša sapsihojās, un atpērās uz manu biroju ar savu dēlēnu priekšgalā. Izrādās, ka Krista ar Oskaru meklējuši partnerus, un saoduši Bellu.. Tā nu nāca gaismā viss par Šarloti.
-Ak kungs,- draudzene ar plaukstām aizklāja muti,- Un ko nu? Ko lai mēs daram?
Es iemetu mutē vēl gabaliņu suši, uzdzēru pa virsu dzērienu un izlēmu, ko teikt.- Es taču jau biju to paredzējusi, tāpēc pateicu, lai Krista paņem koferus, vārdu tiešā nozīmē, un lasās uz Tenerifi. Es tai žurkai prieku nedošu, aiztiekot manu mazo.. Šarlotei viss būs labi.-
-Kristiāns..?-
-Shit!- es atcerējos un drudžaini sāku meklēt telefonu somā. Kad to atradu, pamanīju, ka pulkstenis ir jau 00:04. es biju nokavējusi,- Ak, nē.. Ak, nē..- es sapīku un noliku telefonu uz galda. Saķēru matus rokā, un aizmiedzu acis. Viss mans plāns, pagalam..
-Kas notika?-
-Es nokavēju viņam piezvanīt..- es skumji sacīju,- Kristiāns šodien izpļāpājās, ka braukšot prom uz Melburnu projektēt ēkas pa vairākiem miljoniem.. Man būtu viss, ko vajag.. Un es aizmirsu viņam piezvanīt..
-Tu taču viņu negribēji,- Denīze nesaprata,- Kas tad pēkšņi notika?
-Man viņu nevajag,- es sacīju,- Meitai viņu vajag. Ja viņam ir tāda nauda, es viņu varu atgūt.
-Tad zvani!- Denīze izsaucās,- Ko tu kavējies, muļķe? Zvani, un atgūsti savu bērnu!
-Bērna dēļ..- es sev atgādināju un nospiedu zaļo klausuli.- Bērna dēļ..
Taču pīkstieni aprāvās, kad Kristiāns nometa klausuli. Es neticīgi palūkojos telefonā un skumji iesmilkstējos.- Viņš nometa, Denīze.. Viņš..
-Pagaidi,- Denīze mierināja,- Varbūt viņš... guļ..
Es paraustīju plecus un pievēru acis, lūdzot, kaut notiktu brīnums. Un iezvanījās telefons.- Kristiāns..-