Es neesmu viena. (8)5

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Es-neesmu-viena-7/799200




Ieraugot Džeimsa plecīgo augumu atspiedušos pret melnu mašīnu, mana sirds sāk sisties straujāk, kaut arī es tai pavēlu rimties. Nākot viņam pretī, es pati to negribot, iztaisnojos un atglaužu kādu atirušu matu šķipsnu. Jaunais vīrietis izskatās tik pārdabisks. Viņa gaišajos matos spēlējās klusā rītausma.

Un viņa dziļais skatiens. Es gribu kliegt.

Tagad tajā nav nekāda izsmiekla, lūkojoties tieši manī, tas ir nopietns un pētošs. Manu augumu tas noglāsta kā zīdpapīrs un viegla vēja brāzma. Redzu kā tas slīd augšup pa manu ķermeni, pakavēdamies pie kailajām kājām un atkailinātās krūšu bedrītes.

Es negribu turpināt šo spēli. Neatbildot viņa skatienam, es neko nesakot paveru mašīnas aizmugurējās durvis un tajā iekāpju. Mašīnas salons smaržo pēc meža, gandrīz nemanāmas miglas un odekolona. Es cenšos to ignorēt.

Džeimss apsēžās pie stūres un iedarbinājis viegli murrājošo motoru, uzsāk ceļu. Redzu, ka viņas rokas ir saspringtas un glīti veidotās uzacis viegli sarauktas, taču viņš necenšās ko teikt. Gaiss starp mums ir elektrizēts, un kaut arī vienīgās skaņas ko radām ir mūsu izelpas un nemierīgie sirdspuksti, tās ir neizturami skaļas. Iekārtojos mīkstajā ādas sēdeklī un aizveru acis, ļaujot miegam mani ieskaut savās ciešajās skavās.

- Tu esi skaista. - cauri miegam sadzirdu rāmu čukstu. Varbūt es to tikai nosapņoju.

Es pamostos jūtot, ka mašīna ir apstājusies. Nervozi sagrozos sēdeklī un atveru acis, sastopoties ar Džeimsa dziļo skatienu. Viņa acis ir apmākušās, atgādinot debesis pirms postoša negaisa.

- Man vajag atpūsties. - viņa balss ir tumša un savādi auksta. Es esmu pie tā vainīga. Gandrīz nemanāmi pamāju ar galvu un palūkojos ārā pa mašīnas logu. Pasaule ārā ir tumša, esmu nogulējusi visu dienu. Mašīna ir apstājusies ceļa malā, koša neona izkārtne vēstī, ka atrodamies pie divu zvaigžņu moteļa. Visapkārt, cik tālu vien sniedzās skatiens, plešās tumšs mežs.

Džeimss neko neteicis izkāpj no mašīnas un ātriem soļiem dodās mazās viesnīcas virzienā. Man neatliek nekas cits kā sekot.

- Man vajag divus vienguļamos numurus uz nakti. - kad ienāku pa durvīm, viņš nelaipni vēršās pie šķietami tikko no miega iztraucēta vīrieša. Pasniedzis vīrietim plānu naudas žūksnīti, viņš pretī saņem divas atslēgas. Vienu viņš pamet man un otru paslēpj pabalējušās ādas jakas kabatā.

- Uz kurieni tu ej? - redzot, ka jaunā vīrieša siluets dodās uz durvju pusi, nevis augšup pa kāpnēm uz istabām, mana sirds pamirst. Balss klusajā gaisā izklausās vāja un bezspēcīga, taču viņš neatskatās un pazūd tumsā.

Un es viņu palaižu.

Cenšos norīt asaras, kuras uzstājīgi laužās uz āru, taču man tas neizdodās.