local-stats-pixel

Es neesmu viena. (7)4

118 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Es-neesmu-viena-6/799055






Džeimss pieliecās man tuvāk un es instiktīvi paceļos pirkstgalos. Viņa lūpas ir tikai dažu centimetru attālumā no manējām. Es pieveru plakstus.

- Tev ir jāiet gulēt, mēs izbrauksim rītausmā. - viņa karstā elpa skar manu ādu un kutina vaigu. Atveru acis un mēma paveros viņa pārsaulīgi glītajos vaibstos. Iztaisnojies viņš ļauj lūpu kaktiņos iegulties apmierinātam smaidam.

Manu augumu pāršalc smaga vilšanās. Kaut kas manī bija tik izmisīgi čukstējis pēc skūpsta ar šo svešinieku. Es tāda neesmu, man nekad nav bijis puisis un es nekad neesmu bijusi tik tuva ar kādu, taču viņš.. Viņa pieskārieni. Viņa dziļais skatiens lika domāt, ka esmu svarīga. Varbūt viņš tādām liek justies arī visām citām meitenēm uz ielas stūra.. Apkaunota un dusmīga, es izlokos no jaunā vīrieša skavām un pat nepalūkojusies viņa virzienā, pieeju pie durvīm un tās atveru. Džeimss neko neteicis un neveltījis man pat skatienu, pamet mani vienu. Aiztaisot durvis, mani apņem tukšums.

Es ielienu gultā un paslēpjos zem plānās segas. Kad arī odekolona vieglā smarža ir nosēdusies istabas stūros un izzudusi tumsā, es ļauju sev klusi iešņukstēties un apsolos, ka vairs nekad neapkaunošu sevi viņa priekšā. Asaras mani ieaijā trauslā, nemierīgā miegā.


Es pamostos piecos, pirmo, miegaino saules staru apspīdēta. Mans spilvens ir nosēts ar asaru pēdām. Pieceļos un atstājusi skumjas ietītas palaga un segu apskāvienā, aizeju pie izlietnes un ielūkojusies mazajā, netīrajā spogulī apjaušu, ka šodien izskatos daudz briesmīgāk kā citas reizes. Asaras manu seju ir padarījušas sārtu un bezveidīgu. Novaidos un noskalojusi to ar pāris šaltīm ledaina ūdens, aiz riebuma aizgriežos.

Taisoties ievēroju, ka ķemme manos matos pakavējās ilgāk. Uzklāju viegli sārtu lūpukrāsu un skropstu tušu biezā slānī. Pašai to negribot, es cenšos izskatīties labāk.

Rīts aiz loga ir neizteiksmīgs un kluss. Debesis ir tukšas un pelēkas, paslēpušas sauli, tās sola uz asarām. Novelku plāno naktskreklu un noslidinu to uz aukstās grīdas. Manu kailo augumu ieskauj ledainais, putekļiem pildītais gaiss un es neviļus notrīsu, ar rokām sevi apskāvusi. Noskrandušajā mugursomā atrodu savu vienīgo kleitu, to man bija nopirkusi māte, kaut arī toreiz biju pilnīgi pret par tās iegādi. Tā ir no plāna, zīdam līdzīga auduma un tās raksts atgādina ziedošu pļavu siltā vasaras dienā. Pārlaižu to pāri augumam un sajūtu kā audums mani ieskauj pazīstamu sajūtu virpulī. Es atceros par māti, par viņas maigajām rokām un vaniļas smaržām, kas kādreiz bija vienīgā lieta, kas lika man justies drošībā. Kleitas plandošais audums krīt līdz pusaugštilbiem, atklājot manas garās, taču visai pabālās kājas. Matus sasienu augšā, izceļot dziļo kakla izgriezumu.

Salieku mugursomā visas savas mantas un vēlreiz ielūkojusies spogulī, pametu viesnīcas istabu. Pēdējo reizi.

118 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 4

0/2000
Soduen vel vienu?? 😄
5 0 atbildēt
Mmm...tie izrautie ārā no mutes. Gaidu šodien vēl.
1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt