Es neesmu viena. (10)3

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Es-neesmu-viena-9/799369








Rīts ir agrs un nomācies. Tas ir paslēpies biezā miglas aizkarā un pārvērtis pasauli bezrobežu tukšumā. Nav saskatāma pat robeža starp debesīm un zemi. Uz manas ādas, atstādamas sārtas līnijas, krīt sīkas debesu asaras. Šķiet, ka arī pasaule skumst. Kailie koku zari savijās virs man galvas un it kā mājot atvadas, mij klusu deju līdzi vējam. Kaut kur, smeldzīgi iekliedzusies, gaisā paceļās vientuļa vārna. Kaut arī esmu tērpusies pelēki adītā, bezveidīgā džemperī un pieguļošās, melnās džinsa biksēs, sals ar saviem garajiem pirkstiem glāsta manu augumu, padarot to pilnīgi nejūtīgu. Pašai nemanot, ir pienācis oktobris, laiks skrien daudz ātrāk nekā tam pienāktos. Un es skrienu tam līdzi, pati nesaprotot, ka elpa jau sen ir aptrūkusies un kājas lūdz pēc atelpas.

Paveru mašīnas priekšējās durvis un ieslīdu mīkstajā ādas sēdeklī blakus Džeimsam. Sēžot un stingri veroties kaut kur tālumā, dūmakā, viņš atgādina smalki izgrebtu marmora skulptūru. Vaibsti ir ideāli veidoti, ar izcilniem vaigu kauliem un spēcīgu žokli. Nepalūkojies uz mani, viņš iedarbina motoru un lēnām izbrauc no stāvlaukuma, nogriezdamies uz platās šosejas.

-Labrīt. - cenšoties uzsākt sarunu, es neveikli nosaku. Jaunais vīrietis tikai nomurmina ko līdzīgu "tev tāpat" un turpina stingri lūkoties uz priekšu, it kā šādi vēlētos pazudināt miglu visapkārt. - Vakar nekas nenotika. - mana balss ir pārlieku spiedīga. Protams, ka notika, es nekad neaizmirsīšu sievieti viņa gultā un to, kā viņš sabrucis gulēja uz zemes. Es tikai vēlos, lai viņš domā, ka man tas nav svarīgi. Klusums ievelkās gadsimtu garumā.

-Tas nozīmē, ka arī skūpsts nav noticis? - vēl joprojām lūkojoties tālumā, viņš ļauj lūpas kaktiņā iezagties klusam smaidām.

-Skūpsts nav noticis. - es atkārtoju un pat neievēroju, ka smaidu arī pati.

-Žēl gan. - Džeimss tēloti uzmet lūpu un palūkojies uz mani, puiciski pasmaida. Kaut kas manā krūšukurvī nodreb un es izkūstu. Viņa gaišie mati vēl ir slapji no dušas, skatiens un smaids tik dzidrs. Aizmirsti, es sev nosaku. Es nedrīkstu ļaut sevī dzimt tādām jūtām. Taču es zinu, ka cenšos apmuļķot pati sevi. Tās jau ir dzimušas. - Tas nekas, - viņš nosaka un atkal pievēršās ceļam. - Mums ir daudz laika. - vārdi nosēžās manī un jūtu, ka vaigi sāk kaist. Noduru galvu un atgādinu sev, ka ir jāelpo.

-Kāpēc tu to dari? - pēc vairākām minūtēm es klusi nočukstu. Kaut arī Džeimss to neizrāda, es jūtu, ka viņš sastingst.

-Tu tam par esi par labu. - viņš tik pat klusi nosaka. - Man ir jācenšās Tevi atturēt. -


****


Dārgie lasītāji, mēs kopīgi esam tikuši pie 10. nodaļas!!! Paldies par atbalstu.