local-stats-pixel

Es izdzīvoju. 84

Hey hey, piedodiet ka tik ilgi, biju zaudējusi pārliecību kad stāsts ir labs, bet ja jau kāds kas gaida tā iznākšanu, tad vien ir vērts rakstīt! paldies kad lasāt! un piedodiet, kad tik ilgi.

Kopš es visu atcerējos ir pagājis mēnesis. Tas ir briesmīgi. Katru nakti kā iemiegu mani moka murgi un atmiņas, es staigāju pie psihologa, bet tas nepalīdz arī miegazāles un vēl kautkādi antidepresanti nepalīdz. Esmu palikusi bailīga- no bījušās spēcīgās meitenes ir palikusi tukša čaula. Redzēt tik daudzus mirstam. Pāris dienas pēc tam, kad es atcerējos, ziņas pārādijās šokējoši jaunumi, TĀ nebija avārija.... kāds... kāds briesmonis bija ievietojis pie riepas karkasā spridzekli, šis cilvēks nogalināja tik daudzus, noitek izmeklēšana, visus izdzīvojušos nopratināja cerot uzzināt par to, kas notika autobusā, bet mēs jau neko nezinām.

Pamodos agri no rīta visa nosvīdusi un kratoties drebuļos, nomocīta murgos. Vakar man noņēma kājai ģipsi, tā ir mazliet jocīga un pēc ilgās nekustēšanās stīva, apsēdos uz gultas malas, paskatījos uz garo rētu uz kājas un novērsos, roka joprojām bija sāpīga, bet ārsti saka kad varēs pēc divām nedēļām ņemt nost apsējus. Piecēlos un gāju uz dušu, ūdens bija vēss un atspirdzinošs, tad es izdzirdēju būkšķi kautkur mājā, bet es esmu viena- vecāki devās uz kāzām pie radiniekiem. Es lēnām izkāpu no dušas, uzvilku halātu. – HALLO, vai kāds tur ir?! Māām, tēti, tie esiet jūs?- klusums, neviens man neatbildēja, es jau sāku domāt kad tā ir mana iztēle, lēnām devos uz istabu palūkojoties apkārt un gaidot, kad kautkas atkal notiks bet nekā, klusums. Smagi nopūtusies es devos uz priekšu, iegajusi istabā sāku ģērbties, un tad atkal būkšķis un soļi. Es sastingu bailēs, ieklausījos, klusums. Ātri uzrāvu savas drēbes un no naktsskapīša paņēmu lampu, lēnām, pārbijusies devos uz turieni no kurienes manuprāt nāca troksnis- virtuve. Tur arī es vakar pametu savu telefonu, muļķe. Drēbelīgiem soļiem gāju, saspringusi un gandrīz neelpojot, nonācu gaiteņa galā, pie kāpnēm, pietupos un paraudzījos vai lejā neviena nav, tad devos lejā, kāpnes iečīkstējas, savā prātā nolādēju vecās kāpnes visiem lamuvārdiem ko zināju, ar katru soli kāpnes čīkstēja. Tikusi lejā es piespiedos pie sienas un sastingusi vēroju vai kas nepakustās, vai viss ir kā bija. Klusums, sadūšojos un slīdēju gar sienu uz virtuvi, caur durvju nišu pabāzu galvu, bet arī virtuve bija tukša. Ātri piesteidzos pie letes un meklēju telefonu, tad es to pamaniju, aploksne, koši sarkanā asins krāsā, sastingusi to vēroju, es neatceros kad vakar te tāda būtu bijusi un vakar arī es tikai biju mājās! Lēnām piegāju pie tās, paņēmu rokās un attaisiju, tur bija vēstule un kautkāds disks. Attaisīju vēstuli un sāku lasīt, no šausmām man pavērās mute un acīs sariesās asaras – The Bus wheels go Round and Round, then it crash and everybody DIED, who survive will go to HELL, feel the PAIN and go INSANE! Viss vēl nav beidzies, labāk būtu nosprāgusi tur.- es nometu lapu zemē un šausmās sastingu, mani pārņēma baiļu vilnis, apkārt bija klusums. Telefona zvanīšana izrāva mani no apātijas pārbiedējot gandrīz līdz nāvei. Es uz to paskatījos, tad lēniem šoļiem sāku iet uz tā pusi, paņēmusi rokās es paskatījos ekrānā, tur bija nepazīstams numurs. Mana rīkle izkalta, šasmās ieplestām acīm es skatījos ekrānā līdz telefons beidza zvanīt, bet tūlīt nezināmais numurs sāka zvanīt atkala, nospiedu zaļo klausuli un lēnām pieliku telefonu pie auss. – ha.. hallo- mana balss trīsēja, - ELIJ, policija brauc! Paķer nazi, vai vienalga ko asu un noslēpies kur var aizslēgt durvis, runā Leo! Slēpies Elij slēpies!- Es nometu telefonu paķēru blakus esošo nazi- tēva medību dunci, un lēnām uzmanoties aizgāju līdz gaitenim, pavērusies apkārt iemuku toletē, un aizkrampēju durvis, vienīgā ieeja šeit bija durvis. Piespēdos pie sienas rokā sažņaugusi nazi, es trīcēju un biju pārbijusies, bija pagājušas kādas 15minūtes, tad es izdzirdēju sirēnas, pēc mirkļa tās bija skaļākas. Kāds dauzījās pie mājas durvīm, man bija bail pakustēties, dzirdēju krakšķi un skaļu būkšķi - Elionora Lippe, jūs šeit esiet? Mēs esam no policījas, lūdzu atsaucieties!- es biju pārbijusies, ja nu tie nav policisti, kā filmās kad slepkava parģērbjas un tad nogalina upuri, kas tam uzticās. – Elij, te Leo, lūdzu atsaucies Elij- es atpazinu Leo balsi, tā bija satraukusi un nobijusies, es ātri atravu vaļā durvis un ievēlos Leo apskāvienā, pār maniem vaigiem sāka tecēt asaras un es sāku nevaldāmi raudāt. Dzirdēju atvieglotu nopūtu un Leo mierinošo balsi, bet nesapratu ko vinš saka. Lēnām vinš mani izveda lauka no mājas, policija tikmēr izstaigāja un pārmeklēja manu māju, viņi iznāca ārā ar maisiņā ieliktu vēstuli. –Māja ir tukša, acīmredzot viņš atstāja šo zīmīti un aizbēga - Manī lūkojoties sacīja policists – Neuztraucieties, gan mēs viņu noķersim, tagad dosimies drošībā uz iecirkni. – mēs lēnam ieseēdāmies mašīnā un devāmies prom, viena policījas mašīna palika.

Tulkojums vēstulei: Autobusa riteņi griežas un griežas, tad tas avarē un visi mirst, tie kas izdzīvoja ies uz elli, jutīs sāpes un sajuks prātā. (ir amerikāņiem bērnu dziesmiņa- the bus wheels go round and round, ja zināt, tad iedomājaties šīs dziesmiņas baiso versiju)

36 0 4
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

a kad būs nākamā?

1 0 atbildēt

Paldies, ka atgādināji to stulbo dziesmiņu mana mana māsa klausās visas šitās dziesmiņas un tagat man viņa skan galvāemotionemotion

Bet paldies par daļu, priecājos, ka esi atpakaļemotion

0 0 atbildēt

Sižets šķiet intriģējošs, taču neapvainojieties par  maniem izteikumiem. Pirms nodot lasītājiem derētu pārlasīt  vēlreiz, lai izvairītos no ortogrāfijas un stila kļūdām.

0 0 atbildēt