kAVĒJU KAVĒJU. AK es.... ceru jums patiks :) Laimīgu jauno gadu!!!
Braucām vairākas stundas, nakti jau bija nomainījis agrs rīts. Biju nogurusi un izsalkusi, vispār neapmierināta un dusmīga uz visu pasauli un vēl jo vairāk uz to Briesmoni, ienīstu viņu, lai tik atrod mūs vēlreiz, pati viņu novākšu ar sarūsējušu karoti! Tagad braucām pa meža ceļu jau kādu stundu, ceļš bija gandrīz aizsnidzis un zari bieži sitās gar mašīnu novirpuļojot sniega vērpetes pār mašīnas jumtu, savā ziņā bija sajūta kad braucam uz nekurienes vidu, bet man patīk, es mīlu mežu un tā noslēpumaino maģisko gaisotni kurā tu jūtirs kā nekas salīdzinot ar vecajiem varenajiem kokiem kuru lapotnes aizklāj skatu uz debesīm, protams ziemā tās ir lielas sniega kupenas kas aplipušas ap zariem kā bieza sega.
Beidzot mežš sāka retināties un drīz mēs izbraucām mazā klajumā, pretī vērās guļbūves māja ar leiliem plašiem logiem kuros dega gaisma un no skursteņa vilinoši cēlās dūmi. Piebraukuši pie guļbūves, pa durvīm iznāca vīrietis gados, deniņos mati jau bija iesirmi. Neveikli izsvempos ārā no mašīnas biju stīva, izstiepos un pēc tam gandrīz saļimu kupenā, bet Leo saķēra mani pie pleca un sāka smieties- Nu tu gan, pagaidi sākumā atpūtisimies no brauciena un tad varēsi iet izbaudīt ziemas priekus. – Viņš smejoties sacīja, acīs lēkāja smieklu uguntiņa, es ne visai priecīga uzmetu dusmīgu skatienu un smiekli pārvērtās klusos spurdzienos, pagriezu muguru un saku iet uz mājas ieeju, kur abi policisti runāja ar mājas saimnieku, nopētoši uzlūkoju viņu, galvā iezagās doma kad nevienam nevar ticēt, pat šis cilvēks varētu būt slepkava-psihopāts, jo kuram gan vajag māju meža vidū, ideāla vieta lai kādu klusām piežmiegtu, pār muguru noskrēja tirpiņas- Man noteikti jābeidz skatīties trilleri un šausmenes- pie sevis nomurmināju, bet tāpat pie sevis nodomāju kad nedrīks zaudēt modrību, kā nekā uz spēles ir MANA dzīvība.
Izrādās šis vīrietis ir izbījušais policists, pie kura ik pa laikam dzīvo cilvēki kuriem draud briesmas, viņš strādāji ātrās reaģēšanas vienībā, bet tagad ir pensijā un piestrādā par sargu kad pie viņa kādu atved uz šo namiņu. Man ierādīja jauku omulīgu istabiņu otraja stāvā ar gultu skapi un mazu naktsskapīti, uz grīdas bija lapsādas paklājiņš ko es iebāzu skapī- es neatbalstu šādu dzivnieku izmantošanu, žēl mazā rudā radijumiņa. Nometu mantas pie gultas un pati ievēlos tajā, ahh kā es biju nogurusi, gulta bija mīksta un ērta un es ieslīgu saraustītā murgainā miegā.
Pamodos sasvīdusi, sarāvusies čokurā, viss augums drebēja, es atkal biju murgojusi, kā jau katru nakti kopš visu atcerējos, šo visu laiku es nebīju normāli gulējusi un mūžīgi biju nogurusi, nu izņemot vakar kad aizmigu ar Leo, tas man lika aizomāties – Vajadzēs pamēģināt vēlreiz, varbūt atkal es izgulēšos- Es skaļi domāju un mazliet nosarku, par to kādā veidā izmantot Leo. Somā sameklēju tīras drēbes un devos vannasistabas meklējumos, nebija grūti atrast tiklīdz izgāju gaitenī tā tā galā ieraudzīju durvis uz kurām bija vannīte iegrebta. Salaidu vannā ūdeni un ieslīdēju tajā, ūdens bija patīkami karsts un āda drīz vien palika rozīga, nomazgājusies jutos daudz labāk, tāpēc devos meklēt pārējos.
Leo sēdēja dīvānā pie iekurināta kamīna un dzēra kafiju, maigi sārta atblāzma apspīdēja viņa seju un es nodomāju kad viņš ir ļoti simpātisks vīrietis, mazliet samulsusi nokāpu atlikušos pakāpienus un ieslīdēju blakus krēslā, leo uz mani paskatijā – Kā gulēji?- viņš iedzēra kafijas malku nenovēršot no manis skatienu, - Nu nevisai, es vispār slikti guļu- es saciju, - nu kopš.... nu tu zini.. – Ielūkojos sārtajās liesmās. – Nu ja es tevi ļoti labi saprotu, man arī visu laiku rādās murgi par notikušo, dažreiz ir labāk, betcitreiz... citreiz es sapņoju kad to pašazieru vidū ir man mīļi cilvēki.- viņš smagi nopūtās un nolika kafijas krūzi uz stikla avīžgaldiņa, - Zini, sākumā, es tevi mazliet ienīdu - Es šokā iepletu acis un mana mute mazliet pavērās, Leo iesmējās, - Jā tā bija, man nelikās godīgi tas kad tu neko neatceries, bet tas kurš tevi izglāba mokās ar murgiem un nespēj pagulēt, tad arī es sāku naktī pie tevis ielavīties, bet tad es redzēju lai tu arī neko neatceries, naktī tu svaidījies pa gultu, raustījies murgos, dažreiz tavas lūpas pavērās kā kliedzot bet nekas nenotika, tad es sapratu, kad tevi vajā murgi, man tevis palika žēl, tikpat žēl kā sevis un tad es sāku tevi mierināt, turēju tavu roku kamēr tu murgoji, tajā dienā kad es gulēju ar tevi slimnīcā, tā bija pirmā nakts, kad es nemurgoju, es jutos tik labi. – Leo kautrīgi pasmaidīja, bet acīs es redzēju uguntiņu, nemaz nau kauna. Es biju mazliet šokēta par dzirdēto, bet arī viņu sapratu, visticamāk es arī viņu neciestu ja būtu viņa vietā. Iestājās klusuma brīdis, - Tad varbūt, varbūt guļam kopā?- šokā iepletu acīs un nosarku, es to pateicu neapzinoties tas man kautkā paspruka, nosarku un novērsos no viņa sāku pētit savas rokas, es caur pieri palūrēju uz Leo, viņa sejā bija izbrīns, - Es nu es, nuu vispār arī man, kad mēs esam kopā nerādās murgi, - es izstomīju acis piekalusi savām rokām. Bet kāpēc nē, mēs jau nedarīsim neko TĀDU, tikai gulēsim, kāpēc man būtu jākaunās, kāpēc es tā nosarku, bet ko tu zini jūs esiet pieauguši cilvēki- velniņš manā prātā klusi nočukstēja. – Labi, tas būtu ļoti labi, -dzirdēju Leo sakām piesmakušā balsī, acīm redzot arī viņa velniņš nav klusēsji, kautkur dziļi manī izskanēja gaviles- es viņam patīku.....