local-stats-pixel

Es gribu būt tavs (4)0

 134  0

(Gabriella)
“Es nespēju aptvert, kas ar mani notiek. Kāpēc tā notiek? Kāpēc man viņš iepatikās? Nu ne jau viņš!
Jā, viņš ir nepārspējami seksīgs.. Un tās viņa zilās acis, brūnie mati, kuri vienmēr ir ieveidoti uz augšu. Tās nepārspējami perfekti izvēlētās drēbes.
Viņš bija perfekts. Es gribēju, lai viņš būtu mans. Lai es esmu viņa. Un viņš mani noskūpstīja! Tas bija lieliski. Pirmo reizi mūžā mani kāds noskūpstīja. Viņš skūpstījās lieliski.
Kaut tā varētu būt vienmēr.”

Un tagad nezināmu iemeslu pēc viņš man sēž blakus. Es nekad neminēju savā dienas grāmatā konkrētus cilvēku vārdus, jo vienmēr baidījos, ka kāds to varētu atrast un izlasīt.

Bet es ļoti labi apzinājos šī puiša vārdu. To nevar aizmirst. Ne pēc tās nakts.

-Lūkass?-klusi vaicāju.

-Sveika, Gabī,-viņš pasmaidīja.

Viņa smaids tā sildīja manu sirdi. Es biju neizsakāmi laimīga, bet arī reizē skumja viņu ieraugot.

Sapratusi, ka uz puiša skatos pārāk ilgi, es novērsos. Kā lai tagad es esmu pati uzmanība, kā lai klausos skolotājā, ja man blakus sēž cilvēks, kuru neaprakstāmi mīlēju, un, kas to lai zina, varbūt mīlu vēl joprojām.

Viņš ir vienīgais cilvēks, kurš nekad man nav darījis pāri, pat pēc aizbraukšanas prom. Tālu prom. Mūsu kontakts gan pazuda, un arī drīz viņš pats izzuda no mana prāta.

Stunda beidzās nemanot. Un tās laikā mēs nepārmijām ne vārda. Es to nevarēju. Ja pavērtu muti, tad tā aiz bailēm klabētu zobi, tāpēc uzreiz kā atskanēja zvans, neieliekot somā mantas, es izsteidzos no kabineta ārā.

Viņš pat īpaši neko nedarot, lika man pievilkties viņam tuvāk. Ik katra mana ķermeņa šūniņa to vēlējās, bet es centos tam pretoties. Patiešām. Bet nesanāca.

-Gabriella!-puisis mani sauca,-Elluci manu,-viņš vienīgais mani tā sauca.

-Ko?-es, norijot siekalas, vaicāju.

-Tu no manis bēdz?-viņš atplauka smaidā. Tas bija kļuvis vēl perfektāks. Viņa bedrītes vaigos kļuva dziļās, un zīlītes nebija mainījušas savu lielumu. Tās bija neraksturīgi lielas. Tām netraucēja nekāds apgaismojums, tās vienmēr bija lielas, neļaujot parādīties tik daudz pašai acu krāsai. Es dievināju viņa acis.

Pašai to nemanot, manas acis vēroja viņa lūpas. Tās bija biezas un izteiksmīgas. Nedaudz iesārtas. Es tām vēlējos pieskarties, kaut uz mirkli, bet valdījos.

-Kāpēc lai es to darītu?-beidzot atbildēju un atkal ieskatījos puiša acīs.

-Nezinu. Kā tev gāja šo laiku, bez manis?-viņš pasmaidīja.

-Bez tevis man gāja labi,-meloju.

-Tad jau tev ir ko stāstīt,-viņš iesmējās.

-Es domāju, ka tev ir daudz vairāk ko stāstīt,-noliecu galvu.

(Lūkass)

Es nespēju tam noticēt. Es tiešām beidzot stāvēju viņai blakus. Meitenei… viņai.. Manam Ellucim.

Viņa bija kļuvusi daudz skaistāka. Viņas brūnās acis urbās manī, un tumšie mati krita uz viņas pleciem un nedaudz aizsedza krūtis.

Es jutu to, cik ļoti vēlos meitenei pieskarties, bet tas būtu neprāts. Man nebija tiesību. Un iespējams, ka manu lomu kāds ir aizvietojis uzreiz pēc manas aizbraukšanas.

Un neviens jau nemaz nezināja, ka mēs jel kādreiz esam bijuši kopā. Ne pa īstam. Mēs to neafišējām kā kopā būšanu, mēs bijām nenosakāmi. Un to slēpām no visiem. Un brīžiem viens no otra.

Līdz tai liktenīgai naktij.

-Nu, jā, Anglijā bija jauti,-es neveikli iesmējos.

-Cik daudziem esi kļuvis par tēvu?-viņa iesmejoties vaicāja. Es dievināju viņas smieklus.

-Nevienai. Mūsu mazulis piedzima?-es pavaicāju. Mans jautājums meiteni satrūcināja. Bet pēc brīža viņa pasmaidīja un pastiepās pie manas auss un nočukstēja,-Nē, bet es reiz gribēju,-to sacījusi viņa ātri uzspieda buču man uz vaiga un smaidoša aizgāja prom.

Jā, es viņu mīlēju.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000