local-stats-pixel

Es gribu būt tavs (28)3

95 0

Puisis pienāca man tuvāk un uzsmaidīja. Viņa smaids pa tiešām bija kaut kur jau redzēts. Sen redzēts. Manas acis kļuva plašākas, un es izbrīnā uzlūkoju puisi, kurš tikai smaidīja un skatījās tieši manās acīs, kas mani, protams, mulsināja. Es paspēru vienu, nedrošu soli puisim pretī un apstājos. Tas likās nereāli.

Viņš klusi iesmējās un apķēra mani,-Es zināju, ka tu mani atpazīsi!-viņš iesaucās un atlaida mani,-Tu dodies uz Neita ballīti, vai ne tā?-

-Jā.. Kā tu zini par to ballīti? Tu tak šeit neesi sen bijis, vai arī esi..-samulsusi nobēru.

-Patiesību sakot, esmu ieradies šeit tikai uz pāris dienām, un par ballīti es zinu, jo Neits ir sens, labs draugs, ja tā var teikt. Un ko tu tur pazaudēji, m? Neits nav tā labākā persona ar kuru būvēt attiecības, vai zini?-

-Nu, mēs esam kopā. Kādu laiku. Un kāpēc tu tā saki?-

-Tāpēc, ka es zinu ik katru viņa soli, es zinu, ka pa šo laiku viņš tevi ir krāpis simtiem reižu, tas nebūtu viņš pats, ja tā nebūtu,-Daniels iesmējās.

-Kāpēc lai tā būtu? Varbūt viņam pret mani ir izveidojies kaut kas īpašs?-nekas nebija mainījies, es šo puisi vēl joprojām ienīdu. Viņa augstprātībai un iedomībai nebija nekādu robežu. Nav jau tā, ka mani uztrauktu tikko iegūtā informācija, bet, iedomājoties vien, ka manā veitā vareja būt kāda meitene, kura ir līdz ausīm iemīlējusies Neitā… Kā kaut ko tādu var pateikt? Bet ja reiz pasaka, tad nejau tādā veidā.

Manā sejā iezagās ļauns smaids. Es apgāju puisim apkārt un atkal ielūkojos viņa acīs. Tās bija tik pat zaļas kā dienā, kad viņš rāva mani aiz bizēm, kā dienā, kad viņš mani nosauca par stulbeni, kā dienā, kad viņš devās prom no manas skolas (kas bija labākā diena manā mūžā), tajās valdīja tas pats ļaunums un negodīgums, kas tajās ir bijis vienmēr.

-Varbūt es esmu tā, kas viņu ir krāpusi visu šo laiku? Un iespējams simtiem reižu. Kurš tad skaita?-es īsi iesmējos un vēroju Daniela reakciju. Viņa sejā vairs nebija tas pats gļēvais smaidiņš. Viņa lūpas savilkās taisnā līnija, acis vairs nebija tik košas un rokas savilkās dūrēs. To visu es nesapratu.

-Tu.. Tu to neesi darījusi! Tad tu tagad nebūtu zem tupeles!-

-Es neesmu zem tupeles!-mierīgi sacīju un pagāju puisim garām,-Man tavs pakalpojums nav vajadzīgs, pakalpiņ!-aiziejot noteicu.

***

Pirms vēl paspēju piezvanīt pie nama durvīm, tās atvērās un manā priekšā stāvēja Neits. Viņa zilās acis urbās manī un es raudzījos tām pretī. Manā sejā parādījās lepns smaids, jo es zināju, kas darās puiša prātā. Viņš bija gaidījis meiteni sarkanā kleitā, augstpapēžu kurpēs, ar ielokotiem matiem un lielisku grimmu, bet tā vietā viņā priekšā stāvēja vienkārša meitene, kura nelīdzinājās ballītes karaļa meitenei. To nu es biju panākusi.

Es parkāpu pāri slieksnim un iedevu īsu skūpstu uz puiša vaiga,-Sveiks!-klusi iečukstēju puiša ausī un satvēru viņa plaukstu savā, vedod viņu sev līdzi, lai abi nonāktu pūļa vidū.

Puisis mani sagrāba ar brīvo roku un pagrieza pret sevi,-Ko tu esi iedomājusies? Spēlēties ar mums? Mēs neesam tavas rotaļlietas, bet tu esi mūsu!-viņš čukstēja.

-Es neesmu jūsu, tava vai kāda cita! Es piederu tikai sev!-atbildēju tik pat klusi.

-Ak, tu tēlosi visgudro māti? Meitēn, nelecies!-

-Kas nu? Vai jau grūti noturēties? Vai ik sekundi tev netek siekala pēc manis?-es klusi iesmējos un ar rādītāj pirkstu noglāstīju puiša lūpas,-Es domāju, ka tu jau sen esi zaudējis. Jau tajā dienā, kad aizvedi mani pie Lūkasa, kad atstāji mūs vienus. Tu ļoti labi zināji, ka mēs bēgtu, ja Lūkass būtu gana stiprs, bet jūs jau viņu novārdzinājāt. Un kamdēļ tu mani pie viņa aizvedi? Lai atvadītos? Ja? Bet tās jau nebija atvadas, un tu to zini. Tu viņu atbrīvosi no šī murga.-

Es nostājos puisim aiz muguras un sāku ar pirksta galu glāstīt viņa muguru. Pastiepusies pie puiša auss, es vēl piemetināju,-Tu man vairs nespēj nodarīt pāri, tāpēc, jā, vismaz tu esi mana rotaļlieta,-es iesmējos un nostājos stabili uz kājām.

Neits strauji pagriezās pret mani un ar abām rokām satvēra mani,-Tu… Tu izbeidz gvelst!-viņa seja bija pietvīkusi, uz rokām izspiedās vēnas, tās sāka trīcēt,-Tu neesi nekas, vai sapati? Nekas!-

-Priekš visas pasaules ne, bet priekš tevis… Priekš tevis es esmu viss,-es klusi iesmējos.

Puisis atlaida vienu manu plecu un sāka vilkt uz trepju pusi. Mēs nonācām otrajā stāvā, kur pa gaiteni ejot, iegājām puiša istabā.

-Tad tik pat labi tev ir tieši tā pati situācija. Es tev esmu viss! Tu gribi mani! Vai ne tā?-Niets mani piespieda pie sienas un aizcirta istabas durvis.

-Gribēt kādu, kurš gandē manu dzīvi? Tu laikam joko!-es iesmējos un izrāvos no puiša tvēriena,-Neviena dzīva dvēsele nekad nebūtu bijusi kopā ar tevi, ja zinātu, kāds maitas gabals esi!-es sāku kliegt.

-Patiesība kožs acīs, ko?-viņš vāji pasmaidīja,-Tu meklē atrunas tam, kam attaisnojuma nav. Tu mani gribi!-

-Pašam tev kožs!-es norūcu un indīgi sāku uzlūkot puisi.

Neits atkal iesmējās un satvēra manu seju savās plaukstas. Mūsu skatieni atkal sastapās. Viss, ko es spēju redzēt, bija viņa acis. Viņa lūpas. Viņš viss. Es viņu ienīdu, tik ļoti, ka vairs nespēju to izturēt. Es padevos un, izmantojusi tuvumu, noskūpstīju puisi.

Jutu, ka puisis samulst, bet jau pēc brīža Neits atlaida mani un uzlika rokas man uz gurniem, tā mani pievelkot sev tuvāk. Manas rokas automātiksi apvijas ap puiša pleciem un viduklis kā magnēts pievilkās klāt viņa ķermenim. Mūsu lūpas vijās garā, ilgā, kaislīgā skūpstā. Viņš satvēra manu pēcpusi un pacēla virs zemes, liekot man apvīt kājas ap puiša ķermeni.

Jau pēc brīža viņš mani ieguldīja gultā un uzgūlās virsū.

Tas nedrīkstēja notikt. Tas bija izjaucis mūsu abu plānus. Tā nevarēja būt taisnība.. Bet tā tas tomēr bija.

Es ienīdīšu Neitu Jasperu visu savu atlikušo mūžu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Gaidu vairāk daļas.
4 0 atbildēt
Un kāpēc? emotion
0 0 atbildēt